Lasīšanas laiks: 5 min
Valmieras 5.vidusskola ir skola, kuras vēsturiskās saknes meklējamas tālajā 1780.gadā. Par spīti dažādiem vēsturiskiem notikumiem, nemitīgajai virzienu maiņai un modernizācijai, šīs skolas harmonija saglabājusies dvēseliska un tā nes senatnīgu mantojumu, kurš tiek nodots no paaudzes paaudzē bijušajiem un esošajiem skolēniem un pedagogiem. Tāpēc sestdien, 6.jūnijā, tiek laipni gaidīti bijušie absolventi un skolotāji uz skolas 75.gadu salidojumu.
Viesiem būs iespēja dziedāt, dejot, bet, pats galvenais, apciemot senās telpas, skolotājus un klases biedrus. “Samsung” digitālā klasē un datorklasē varēs remdēties atmiņās par skolas vēsturi un savu pavadīto laiku tajā.
Skolas vēsturiskais mantojums nāk no 1780.gada, kad tika uzcelts nams, kurā 1919.gadā tika dibināta Valmieras pilsētas komercskola, Rīgas ielā 2 (pie Sīmaņu baznīcas). Taču, palielinoties skolēnu skaitam, bija nepieciešamas jaunas un plašākas telpas. Tā nu tieši pirms 100 gadiem, 1915.gadā pilsētas ārsts Georga Apinis kopā ar Emīlu Krūzemani no baznīcas atpirka zemi ezeriņa krastā, kur taptu jaunā skola.
1938.gada 9.septembrī tika likts skolas pamatakmens un iemūrēta skolas kapsula. Tika izstrādāts arī augļu koku un zaļās apkārtnes plānojums. Raiņa ielā 3, uz neauglīgas un kailas noras gada laikā tika uzcelta skola, kura 1939.gada 17.decembrī iesvētīja savu karogu.
Interesanti šķiet tas, ka Valmieras 5.vidusskolas mātes skolā
Valmieras pilsētas komercskolā savulaik viesojies slavenais latviešu dzejnieks un dramaturga Jānis Krišjānis Pliekšāns jeb tautā dēvētais Rainis.
1920.gada 10.jūnijā Rainis ierodas Valmieras dzelzceļa stacijā. Viņu sagaida simtiem skolēnu ar ziediem un ovācijām. Greznā karietē dzejnieks dodas uz jauno komercskolu, lai nākošas dienas vakarā, kļūtu par viesi skolēnu izlaidumā. Pēc vizītes, Valmierā parādās jauns ielas nosaukums – Raiņa iela, kura ir pirmā iela Latvijā, kas tiek nodēvēta dzejnieka vārdā. Taču šis nosaukums netika piešķirts tāpat vien. Savas ciemošanās laikā dzejnieks pastaigājies tagadējas Raiņa ielas garumā, lai aplūkotu Valmieru, tāpēc nosaukums ticis saglabāts pat Atmodas laikā.
Taču par skaistajām atmiņām un piedzīvoto liecina vien melnbaltas bildes, jo 1944.gadā nodega senais Valmieras centrs, tai skaitā arī pilsētas komercskola. Jaunā skolas ēka netika skarta tāpat kā Sīmaņa baznīca. Skola piedzīvoja grūtus laikus arī pirms tam.
Kara darbības virpulī audzēkņi mācījās dažādas pilsētas vietās un vairākās maiņās, jo skolas telpās no 1942.gada līdz 1943.gadam atradās kara lazarete. No šiem laikiem skolā ik pa laikam “spokojoties”:
“Kādā novembra pēcpusdienas mijkrēslī mēs darbojāmies ar skolas gidu pulciņu. Mierīgi runājām par skolas vēsturi un organizatoriskajiem jautājumiem, kad pēkšņi atskan trīs vai četri lieli, asi sitieni. Tā, it kā kāds ar āmuru vai cirvi būtu iesitis pa sienu. Radās liels apmulsums un uzmetās zosāda, jo stundas jau bija beigušās un principā bijām vienīgie cilvēki skolas telpā. Jaunieši izskrēja laukā no klases un iegāja blakus kabinetā. Tur mierīgi sēdēja vēstures skolotājs, kurš trokšņus nebija dzirdējis. Taču tas nav vienīgais atgadījums. Klases vakaros, kad skolēni nereti paliek pa nakti, bieži varot dzirdēt smagus soļus gaiteņos un čaboņu”, norāda Inese Mola, Valmieras 5.vidusskolas novadpētniecības pulciņa vadītāja un audzinātāja.
Zīmīgi ir arī tas, ka skolas pulkstenis “domītes” istabā nekad nerāda pareizu laiku.
No sākuma pulkstenim mainīja baterijas, vēlāk nomainīja pašu pulksteni. Taču tas tāpat nerāda pareizu laiku. Nesen skolai uzdāvināja jaunu pulksteni, tomēr arī tas, šķiet, dzīvo savā pasaulē, un cilvēcīgo laiku nav ieinteresēts rādīt. Interesanti arī, ka skolas muzejā atteicās strādāt fotoaparāts. Apgaismojums pietiekams, taču lēcas fokuss atteicās no sadarbības. Šķiet, ka skola nevēlas atklāties kuram katram, tikai piederīgajiem.
Senās sienas, grīdas, logi, durvis un pat krāsnis liecina par senatnīguma klātbūtni. Arku ailes rotā seni grebumi, lustras iekārtas ausekļu simbolos, bet zem pēdām vietumis redzamas pirmatnējās flīzes.
Krāsnis skolā tiek laiku pa laikam kurinātas. Oglēm sprakšķot pavardā, rodas mājīguma un siltuma sajūta, kuru izprot tikai piederīgie.
Par spīti vēsturiskajam mantojumam, skola vienmēr ir bijusi mainīga un laikam līdzi ejoša: “Šai skolai ir bijuši seši nosaukumi un tikpat dažādi darbības virzieni. No 1939.gada līdz 1941.gadam tā bija Valmieras valsts komercskola. Skolā sagatavoja komercdarbiniekus, piemēram, grāmatvežus. Kara laikā tā pārtapa par Ekonomisko tehnikumu, kurā apmācīja tirdzniecības darbinieku. Taču no 1945.gada līdz 1958.gadam tā bija Pedagoģiskā skola, vēlāk Valmieras 3.vidusskola, pēc tam Valmieras 1.astoņgadīgā skola un no 1997.gada – Valmieras 5.vidusskola. Tomēr neatkarīgi no virzieniem un pārmaiņām skola ir saglabājusi savu pašdarbību.
Skolēni vienmēr ir spēlējuši teātri, dziedājuši un dejojuši, un šis process nav bijis epizodisks. Arī šogad skolas deju un koru kolektīvi ir ieguvuši pirmās pakāpes diplomus un piedalīsies XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Šī pašdarbība ir skolas spēks.
Tāpēc absolventi jūt tik lielu piederību. Mēs tiecamies pēc panākumiem, taču neaizmirstam par dvēseliskumu un tas mūs padara atšķirīgus no citām skolām”, stāsta Inese Mola.
Šo skolu ieskauj saules lietā gaisma un koku zaļā ēna. Lielākā daļa no sen stādītajiem kokiem un krūmiem izzuduši attīstības posmos. Tomēr lielās liepas un citi lapu koki vēl ar vien ir saglabājušies. Toties pašā skolā mijiedarbojas senas un modernais. Valmieras 5.vidusskola var lepoties ar “Samsung” digitālo klasi, kura tāda Latvijā bija pirmā. Tajā skolēni darbojas ar planšetdatoriem un maģisko balto tāfeli. Līdz ar to par garlaicību stundu laikā sūdzēties nevar.
2000. gada absolvente Maija Jansone reiz teikusi:
“Tu starp liepām klusi, klusi
Un nemanāmi gaidi mūs.
Mēs rudeņos pie Tevis ejam,
Tu – mūsu skola, māja, draugs.”
Vēlēsim skolai ilgu mūžu, lieliskus audzēkņus un izcilus panākumus, kā arī tiek gaidīti bijušie absolventi uz skolas salidojumu 6.jūnijā pulksten 17.
