Lasīšanas laiks: 8 min
Valdība šodien, 11.oktobrī, konceptuāli atbalstīja Veselības ministrijas (VM) virzīto veselības aprūpes finansēšanas modeļa variantu, kas paredz finansējumu medicīnai nodrošināt ar valsts obligāto universālo apdrošināšanu no valsts budžeta līdzekļiem.
Tāpat valdība vienojās, ka, sagatavojot valsts budžetu 2018.gadam, reformas veselības aprūpē tiks noteiktas kā prioritāte.
Kā norādīja Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), apstiprinot konceptuālo ziņojumu par veselības aprūpes finansēšanas modeli, tiek noteikts, ka tā ir valsts apdrošināšana, veselības aprūpes pakalpojumu grozs netiek mainīts un tas attiecas uz visiem Latvijas nodokļu rezidentiem, tostarp bērniem un pensionāriem. Tāpat, apstiprinot ziņojumu, tiek iezīmēts ceļš un dota zaļā gaisma reformu īstenošanai.
Savukārt novembrī kopā ar nodokļu stratēģijas izstrādi tiks atvērta diskusija par paša modeļa finanšu avotiem. Arī veselības ministre Anda Čakša norādīja, ka modeļa finanšu avoti vēl būs jāmeklē.
Savukārt, kā norādīja ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V), arī VM atzīst, ka šobrīd ir tikai puse no vajadzīgā finansējuma veselības aprūpei. Tomēr lēmums, ka tiek ieviesta universālā veselības apdrošināšana, ir solis uz priekšu, kā šo problēmu risināt. Tāpat svarīgi, diskutējot par nodokļu sistēmu, ir runāt par to, kā atrast finansējumu veselībai, piebilda politiķis.
Kā vakar vienojās valdības koalīcija, veselības aprūpes finansēšanas modelis neparedzēs tā atdošanu privātajiem apdrošinātājiem, bet gan papildu līdzekļu ieguldīšanu veselības aprūpes sistēmā. Tāpat valdība vienojās, ka, sagatavojot valsts budžetu 2018.gadam, veselības aprūpe tiks noteikta kā prioritāte.
Ziņojumā “Par Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļa maiņu”, kas šodien tika skatīts valdībā, tika aplūkoti trīs iespējamie veselības aprūpes finansēšanas modeļi. Pirmais finansēšanas modelis balstās uz pilna veselības pakalpojuma groza nodrošināšanu visiem valsts iedzīvotājiem no iekasētajiem valsts budžeta līdzekļiem, kā arī izmantojot sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanas datus, nodrošinot piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem Latvijas valsts nodokļu maksātājiem.
Šis modelis balstās uz pašreizējā vienlīdzības principa saglabāšanu visiem valsts iedzīvotājiem. Neatkarīgi no to ienākuma līmeņa, veselības stāvokļa vai vecuma tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, kas nav tieši sasaistīti ar katra indivīda veiktā maksājuma apmēru.
Tāpat ar šo modeli tiek nodrošināta iedzīvotāju finansiālā aizsardzība, saglabājot vienoto pakalpojumu apmaksas daļu un pasūtītāju – valsts iestādi, ar kuras starpniecību plānots turpināt organizēt valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu iegādi, būtiski nepalielinot administratīvās izmaksas.
Pirmā finansēšanas modeļa ieviešana paredz, ka netiek dalīts pakalpojumu grozs, taču minētajā finansēšanas modelī plānots definēt pakalpojumu saņemšanas ilgumu, nodrošinot iedzīvotājiem pieejamu valsts apmaksātu veselības aprūpi, tostarp laboratoriskos un cita veida izmeklējumus. VM arī norāda, ka vienlīdzīga veselības aprūpes pakalpojuma sadalījums pie noteikta finansējuma apjoma paredz iespēju tirgū līdzdarboties privātajiem apdrošinātājiem, kas nodrošinātu ārpus definētā pakalpojumu groza pakalpojumus, kurus ikviens, kam būtu interese, varētu iegādāties, kā arī radot iespēju saņemt pakalpojumus ātrāk nekā valstī noteiktajā pakalpojumu gaidīšanas laikā.
Otrais finansēšanas modelis paredz dalīto veselības aprūpes pakalpojuma grozu, kas paredz valsts apdrošinātāja un privātā apdrošinātāja pakalpojumu iepirkšanu, par finansēšanas avotu izmantojot valsts budžetu ieņēmumiem un apdrošināšanas prēmiju maksājumiem, kas varētu būt 25-70 eiro mēnesī. Šis finansēšanas modelis balstās uz obligātās privātās apdrošināšanas iemaksām, iemaksām no valsts budžeta un obligātajām iemaksām, kas nonāk Valsts veselības riska fondā, kur tiek nodrošināta palīdzība sarežģītiem un ar lielām izmaksām saistītiem nepieciešamajiem medicīniskajiem pakalpojumiem.
Kā skaidro VM, šajā modelī valsts noteiktu finansējuma apmēru, kas gada laikā jāiemaksā pašam iedzīvotājam. Atsevišķām sociālā nodrošinājuma grupām tiktu nodrošināta iemaksu veikšana noteiktā apmērā, kas samazinātu slogu cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem. Valsts gadījumos, kad cilvēks ir saņēmis veselības aprūpes pakalpojumus, bet nav varējis samaksāt par tiem, vērstu piedziņu līdzekļu atgūšanai.
Tomēr šim finansēšanas modelim pastāv finansēšanas izmaksu pieauguma risks, papildus tam ir veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nenodrošina pilnā apmērā vai nenodrošina vispār. Tāpat pieaugtu administrēšanas izmaksas, kas no tirgus varētu izslēgt privāto apdrošinātāju kā papildu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošinātāju.
Savukārt pieaugot nemaksātāju skaitam, balstoties uz citu valstu pieredzi, šāda modeļa attīstīšana varētu izraisīt neatliekamās medicīniskās palīdzības gadījumu skaita pieaugumu. Lai sistēma spētu darboties, ir nepieciešama jauna informācijas sistēma ar datubāzes reģistru, līdz ar to pieaugtu birokrātija un administrēšanas izmaksas, norāda VM.
Trešais finansēšanas modelis paredz valstij nodrošināt dalītu veselības pakalpojumu grozu, kuru nodrošina, balstoties uz iedzīvotāju veikto papildu veselības aprūpes obligāto maksājumu proporcionāli ienākumiem, lai novērstu iespējamo regresivitāti, un paredz iespēju maksātājiem saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, sasaistot pakalpojuma saņemšanu ar nodokļa iemaksas faktu.
VM atzīmē, ka definēt pakalpojuma groza minimumu ir grūti, jo nav nosakāma robeža starp neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanu un pārējo medicīnisko palīdzību. Definējot minimālo pakalpojuma grozu, pieaugs neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu skaits, kas palielinās izdevumus.
Strādājošie un noteiktas iedzīvotāju grupas trešajā modelī tiktu apdrošinātas atbilstoši veiktajām iemaksām. Par iedzīvotājiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar veikt iemaksas vai tās neveic, iemaksas tiktu veiktas no valsts budžeta. Šajā modelī netiek garantēts vienādais nodrošinājums starp valsts iedzīvotājiem un parādās sasaiste starp maksātāju un saņemto pakalpojumu, parādās iedzīvotāju sadalījums, norāda VM.
Atsaucoties uz Pasaules Veselības organizāciju, ministrija norāda, ka bez apņemšanās paaugstināt budžeta izdevumus veselības aprūpei obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, visdrīzāk, nenodrošinās paaugstinātu veselības aprūpes sistēmas efektivitāti un finansiālā aizsardzība var turpināt pasliktināties.
Līdz ar to VM skaidro, ka atbilstoši izvēlētajām modelim un veselības nozares finansējuma palielinājuma nepieciešamībai līdz 12% no valsts budžeta kopizdevumiem vienlaicīgi ar valsts nodokļu politikas pārskatīšanu ir nepieciešams noteikt veselības aprūpes finansēšanas modeļa iespējamos finansējuma avotus 2018.-2023.gadam.
VM prognozē, ka 2018.gadā papildus tā mirkļa veselības aprūpes finansējumam būs nepieciešami 107,9 miljoni eiro, bet 2019.gadā – 150,8 miljoni eiro.
Pirmais variants, kā iegūt papildu finansējumu, paredz izmantot maksājumu uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzes. Viena iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzes iemaksu procentpunkta vērtība indikatīvi 2018.gadā nodrošinātu 70 miljonus eiro, bet 2019.gadā – 74 miljonus eiro. Šāda veida maksājums nodrošina plašu nodokļa bāzi, proti, visus fizisko personu ienākumus, taču rada riskus saistībā ar potenciāliem nodokļu un konkurences izkropļojumiem un potenciāli lielāku nevienlīdzību un darbaspēka nodokļu sloga palielinājumu.
Otrais variants paredz pievienotās vērtības nodokļa likmes palielināšanu, kas indikatīvi pie viena procentpunkta palielinājuma 2018.gadā nodrošina 85 miljonus eiro, bet 2019.gadā – 90 miljonus eiro. Netiešo nodokļu paaugstināšana ir saistāma ar relatīvi vienkāršu paaugstinājuma administrēšanu, plašu nodokļa bāzi, taču potenciāli rada cenu pieaugumu un rezultātā inflācijas kāpumu un mājsaimniecības patēriņa samazinājumu, tādējādi kavējot tautsaimniecības attīstību, skaidro VM.
Trešais variants paredz izmantot valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu bāzi. Uzliekot maksājuma slogu darba ņēmēja iemaksu veidā, likmes palielināšana par 0,5 procentpunktiem kopumā 2018.gadā papildus nodrošinātu 33,9 miljonus eiro, bet 2019.gadā – 35,8 miljonus eiro, ņemot vērā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu samazinājumu saistībā ar attaisnoto izdevumu pieaugumu.
Savukārt darba devēja iemaksu likmes palielināšana par 0,5 procentpunktiem kopumā 2018.gadā papildus nodrošinātu 40,1 miljonu eiro, bet 2019.gadā – 42,5 miljonus eiro, ievērojot uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājumu, pieaugot izdevumiem par veiktajām iemaksām.
VM skaidro, ka šāda veida maksājums nodrošina plašu nodokļa bāzi, proti, visi fizisko personu ienākumi rada riskus sakarā ar potenciālo nodokļu un konkurences izkropļojumiem un potenciāli lielāku nevienlīdzību un darbaspēka nodokļu sloga palielinājumu. Papildu riskus rada arī šaurāka maksājuma bāze, līdzekļu avotu atkarība no ekonomiskā cikla, speciālo mehānismu ieviešana riska izlīdzināšanai un samaksai par atsevišķajām iedzīvotāju kategorijām, pauž VM.
Labklājības ministrija jau iepriekš ir norādījusi, ka neatbalsta mehānisku sociālo iemaksu pārdali par labu veselības aprūpei. Labklājības ministrs Jānis Reirs (V) arī vēlāk ir norādījis, ka sociālajā budžetā gadā pārpalikums nav tik liels, lai vēl daļu novirzītu veselības aprūpei.
Tāpat VM jau iepriekš ir norādījusi, ka atbalsta pirmā modeļa ieviešanu, jo tas neuzliek papildu finanšu slogu iedzīvotājiem un saglabā vienlīdzības principu.
Apstiprinātais informatīvais ziņojums arī paredz, ka veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņā ir jāņem vērā Eiropas Savienības veselības strukturālās reformas atkāpes darbības beigas 2019.gadā un jāparedz iespējamie kompensējošie pasākumi, sākot ar 2020.gadu.
Modeli plānots ieviest no 2018.gada. Līdz ar to valdība noteica, ka, sagatavojot likumprojektu “Par valsts budžetu 2018.gadam” un likumprojektu “Par vidējā termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020.gadam”, veselības nozare tiek noteikta kā prioritārā.
Diskusija par finansēšanas avotiem un reformu plānu veselības aprūpē turpināsies līdz nākamā gada aprīlim.
Valdība šodien apstiprināja arī VM sagatavoto informatīvo ziņojumu “Par valsts finansēto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu”. VM uzskata, ka pašreizējais valsts apmaksātais veselības aprūpes pakalpojumu grozs nav samazināms, tā vietā nozarei nepieciešams papildu finansējums, lai mazinātu rindas uz jau esošajiem pakalpojumiem.
Ziņojumā raksturota pašreizējā situācija veselības aprūpē – pakalpojumu klāsts, finansējuma sadale, kā arī iezīmēts nepieciešamais finansējuma apjoms, lai pakalpojumus padarītu pacientiem pieejamākus. Tāpat ziņojumā aprakstīta pacienta virzība pašreizējā groza ietvaros, proti, primārā veselības aprūpe, ambulatorā aprūpe, kompensējamo zāļu sistēma, izmeklējumi, neatliekamā medicīniskā palīdzība un slimnīcu sektors.
Aplūkojot visus šos valsts apmaksātos pakalpojumus, VM secinājusi, ka pašreizējā sistēma ir savstarpēji saistīta un nav iespējams atsevišķi izdalīt kādu no sistēmas posmiem, proti, lai sistēma funkcionētu, nepieciešami visi no jau esošajiem posmiem. Pretējā gadījumā, ja pacientam nav pieejams kāds no esošajiem veselības aprūpes posmiem, viņš var kļūt par neatliekamu pacientu, kas valstij izmaksātu vēl dārgāk. Pašreizējās sistēmas izjaukšana radītu veselības un finanšu riskus pacientiem.
VM arī aprēķinājusi, kāds būtu nepieciešamais finansējums veselības aprūpei. Vēlamais finansējums ir divas reizes lielāks nekā šobrīd, proti, 1,4 miljardi eiro, teikts ziņojumā.
