Lasīšanas laiks: 5 min
Nedzirdīgo mācīšana sākās apgaismības laikmetā – 19.gadsimtā. Rīgā un Jelgavā šādas skolas jau bija, bet Vidzemē pirmā tapa, pateicoties Ozolmuižas grāfa Mellina meitai Emmai Mellinai. Jaunā sieviete par ideju ne tikai pārliecināja pilsētas domniekus un mācītāju, bet ieguldīja arī 30 tūkstošu rubļu savu finansējumu skolas attīstībai.
Par Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolas – attīstības centra (VVBIVS-AC) vēstures līkločiem portālam “Valmieras Ziņas” stāsta skolas vēstures skolotāja Antra Rozenberga.
Netālu no bijušās pasta ēkas, Diakonāta ielas malā esošā māja, kura kara gados nodega, tika piešķirta skolas vajadzībām. Direktora amatu lūdza uzņemties enerģiskam un jaunam cilvēkam Vīlipam Švēdem, kurš arī turpmākos 30 gadus veica šo pienākumu.
1875.gada vēlā rudenī skolā ar vienu pedagogu – V.Švēdi, un astoņiem audzēkņiem – Ludviku, Kristīni, Jēkabu, Jāni, Mariju, Minnu un diviem, par kuriem nav saglabājušās liecības, sākās mācības. Pētot radurakstus, atklājies, ka kāds tagadējais audzēknis ir radinieks vienam no pirmajiem skolēniem, viņus šķir sešas paaudzes.
Ziņas par skolu izplatījās, pieteicās arvien vairāk audzēkņu, arī skolotāju skaits pakāpeniski pieauga. Tādējādi uz Meķa muižiņas zemes sāka celt jaunu ēku, ko pazīstam mūsdienās. Arī šīs ēkas celtniecībā finansiāli palīdzēja Emma Mellina.
“Pirmsākumos viss bija vienuviet: klašu telpas, internāts, darbnīcas, vēstures kabineta vietā bija dzīvoklis Vīlipam Švēdem. Divus gadus viņš bija vienīgais pedagogs. Vēlāk pievienojās citi. Švēde un vēl viens skolotājs apprecēja māsas, kuras arī uzņēmās pedagoga pienākumus skolā. Švēdem bija septiņi bērni, visa ģimene tepat skolā dzīvoja. Ir vēl fotogrāfija, kur kundze ar žagaru pagalmā zosi trenkā.”
Tagad pagalmā ir 1934.gadā atklāts Vīlipam Švēdem veltīts piemineklis.
Skolotāji surdopedagoģiju apguva gan Latvijā, gan ārvalstīs, Valmierā strādāja pēc tīrās skaņas metodes.
“Direktors Ernests Ulmanis bija ļoti spēcīgs teorijā, viņa darbi ir nozīmīgi šajā jomā. Skolotājiem nebija viegli, viņi tepat arī dzīvoja, dežūras bija no rīta līdz vakaram.”
Pedagogi mācīja bērnus runāt, lasīt no lūpām, arī lasīt, rakstīt un rēķināt, tāpat arī audzēkņi apguva amata prasmes, piemēram, galdnieka un šuvēja profesijas.
“Par 19.gadsimtu ziņu nav, bet 1950. un 1960.gados bērni nereti skolā nodzīvojuši visu semestri, jo nepietika līdzekļu, lai izbraukātu uz māju. Par trūcīgu iztikšanu ir arī liecības no Švēdes laikiem. Bariņš jauniešu ar priekšnesumiem uzstājušies baznīcas priekšā, tādējādi nopelnot sev kādu naudiņu.”
Skolas muzejā vecākais un vērtīgākais dokuments ir 1885.gada liecība. Tur minēti tādi priekšmeti kā katķisms, Bībeles stāsti, lietu mācība, valodas mācība, ģeogrāfija, domu raksti, dabas mācība, galvas rēķināšana, tāfeles rēķināšana, zīmēšana, kaligrāfija, vingrošana, brīvā valodas mācība, noskatīšana, runāšana, rokdarbi. Pirmajā liecībā redzams sekmju novērtējums ar “labi”, “īsti labi”, “īsteni labi”, “gandrīz labi”. Vērtēta arī uzvešanās, uzcītība un gara dāvanas. Savukārt vērtīgākais priekšmets ir Jāņa Enkmaņa, kurš bijis V.Švēdes līdzgaitnieks, abiem esot aktīviem darboņiem Latviešu biedrībā, diriģenta kociņš.
Zīmju valoda ir ļoti sena, tā pastāv kopš laika, kad diviem nedzirdīgiem cilvēkiem vajadzēja sazināties.
“Interesanti, ka zīmju valoda mazliet atšķiras dažādās vietās, jo katrai ir arī savs slengs. Runājoties ar vecāka gadagājuma nedzirdīgiem cilvēkiem, viņi atzīst, ka daktilēšanā (katram vārda burtam ir savs apzīmējums) zīmes mazliet mainījušās. Tomēr ir arī liela priekšrocība, piemēram, aizbraucot uz festivālu ārzemēs, dažādu valstu nedzirdīgie un vājdzirdīgie cilvēki ātri atrod kopīgu valodu. Lai pielāgotos un saprastu atšķirības, pietiek ar 15, 20 minūtēm.”
Lielas izmaiņas ir dzirdes aprūpes tehnikas nodrošinājumā. Kādreiz izmantotas klausāmās trubiņas, skolotāja Emma Klotiņa ap 1926.gadu izgudroja skaņas pastiprināšanas aparātu, ko izmantoja stundās, bet tagad individuālie aparātiņi ir ar moderniem tehniskiem risinājumiem, izmantojot dažādas sistēmas un implantus.
Pirmais nosaukums ir Valmieras Kurlmēmo skola, no 1920.gada, kad iestādi pārņēma valsts, tā pārtapa par Valmieras Valsts kurlmēmo skolu, 1958.gadā komisija no Maskavas piešķīra nosaukumu Vājdzirdīgo pamatskola, vēlāk nosaukumā iekļauti vārdi “internātskola”, “internātpamatskola”, “attīstības centrs”. Šobrīd iestādē apgūst arī vidusskolas programmu, kā arī savas klases ir dzirdīgiem bērniem ar mācību traucējumiem.
Pirmā pasaules kara gados ēkā ierīkots hospitālis, mācības pārtrauktas, ēkai nodarīti postījumi, savukārt Otrā pasaules kara laikā te izvietota mūzikas skola, izglītības nodaļa un citas pilsētas iestādes.
“Runājot par spokiem, es esmu starp nejūtīgajiem, bet viena audzinātāja stāsta, ka kāds skolēns ir teicis: “Tas onkulis staigā līdzi, apnīk jau.” Kāds pedagogs ir dzirdējis soļus, čabināšanos. Naktsauklītes bijušas liecinieces pēkšņam troksnim, kāds ir, čalojošam bērnu bariņam kaut kur aizskrienot, pēc tam uzreiz iestājas miers.”
1929.gadā rasti līdzekļi vēl viena skolas ēkas korpusa celtniecībai, kur iekārtoja desmit ērtas klases, plašu aktu zāli, mācību līdzekļu glabātavu, modernu pirti un pat ierīkoja centrālapkuri.
Jaunās internātēkas celtniecības darbos, kas notika 1960.gadu sākumā, piedalījās arī audzēkņi.
“Interesanti būtu uzzināt ko vairāk par Emmu Mellinu, kurai pateicoties skola tapa. Skaidru ziņu par viņu nav. Ģimene saimniekoja muižā Bīriņos, bet uzturējās arī Ozolmuižā Limbažu pusē. Cēsu muzejā Vidzemes bruņniecībai veltītā izstādē skatāmi fon Mellinu un fon Melīnu dzimtu ģerboņi. Ar skolas muzeja entuziastu pulciņu brauksim skatīties, kā arī sadarbosimies ar vēsturniekiem, lai par šo dzimtu uzzināt ko vairāk. Tas ir stāsts, ko nākotnē atklāt.”
Direktori: Vīlips Švēde, Jānis Enkmanis, Ernests Ulmanis, Paulis Kunstmanis, Hugo Tērauds (Traubergs), Jānis Madarājs, Andrejs Kursītis, Arvīds Ramanis, Vilnis Andersons, Andris Tauriņš.
Raksta sagatavošanā izmantota arī vēstures skolotājas un skolas vēstures muzeja vadītājas H.Kļaviņas grāmata “Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātskola 1875-1995”.
