Lasīšanas laiks: 3 min
Valmierietis, Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes domes priekšsēdētājs un lektors Ojārs Bāliņš Barikāžu laiku atceras kā pierādījumu cilvēku vienotības spēkam.
“Nav grūti uzkāpt “Zirgā”,Grūtāk ir noturēties!”, foto no privātā arhīva
1991.gadā Ojārs Bāliņš strādāja Valsts Valmieras skaitļošanas centrā (līdz 1991. gadam – Valmieras rajona statistikas nodaļa) un ar kolēģiem, līdzīgi domājošiem entuziastiem, aktīvi sekoja līdzi Tautas Frontes gaitām:
“Tajā laikā visas ziņas nepārtraukti pārraidīja pa radio un, kolīdz dzirdējām Tautas frontes aicinājumu doties uz Rīgu, sanācām ar kolēģiem kopā, ilgi nedomājot sapratām – ir jābrauc!
Viss bija skaidrs – tauta ir pamodusies un tā lieta jānoved līdz galam,”
atceras O. Bāliņš.
Kolektīvā vīru neesot bijis daudz, un kādam bijis jāpaliek arī strādāt, tādēļ uz Rīgu no Valmieras braukuši maiņās, ar autobusiem, kuri noteiktos laikos kursēja no Valmieras Kultūras centra stāvlaukuma. Ojārs Bāliņš spilgtāk atminas 15. un 17. janvāri, ko pavadīja pie Ministru Padomes (tagad Ministru Kabineta) ēkas. Bet sanācis arī pastaigāt pa Vecrīgu un tik daudz cilvēku, kā tajās dienās, Rīgā nebija redzēts. Piemēram, Doma laukumā, uz kuru devies, kad saņemti brīdinājumi, ka tur varētu norisināties sadursmes, cilvēki stāvējuši tik cieši, ka grūti pūlim izspraukties cauri.
“Cilvēki pārsvarā koncentrējās tur, kur ziņoja, ka “kaut kas briest”, un toreiz tika izteikts lūgums sievietēm un bērniem atstāt Doma laukumu, jo pastāvēja draudi. Apkārt lidoja arī helikopters, no kura Interfrontes pārstāvji meta zīmītes ar uzsaukumiem ,”
stāsta Bāliņš.
15.janvārī Interfrontes vadība pulcināja mītiņu stadionā K. Barona ielā un tika ziņots par plānotu provokācijas gājienu uz centru. Tāpēc pie ministru kabineta veidoja cilvēku ķēdi, lai gājējus nelaistu garām, tomēr gājiens tā arī nenotika.
“Mēs ar kolēģiem pēc tam domājām – kā tad viss tā noplaka? Tajā laikā televīzijā rādīja labu seriālu “Astoņkājis” par itāļu mafiju, un daudz ārzemju kino jau nebija, tāpēc izspriedām, ka visticamāk izlēma – nav, ko ārā salt, labāk ies paskatīties seriālu mājās.
Tas, protams, caur humoru, bet stāvot tur un gaidot, bija sajūta, ka gaidāms kas nopietns,” atceras O. Bāliņš.
Kopumā Ojāram Bāliņam šis laiks atmiņā atsauc pozitīvas emocijas, kā arī gaisotni, kas valdījusi Rīgā, viņam esot tur, atceras kā kopības izjūtu cauraustu. Mēs bieži skeptiski izsakāmies par krievu tautības cilvēkiem, bet tur uz vietas cilvēkus nešķiroja pēc tautībām un visi bijuši “vienos ierakumos”, stāsta Ojārs Bāliņš.
“Protams, citiem tās ir skumīgākas atmiņas, man to fiziski draudīgo aspektu nesanāca izjust. Nelielas sadursmes notika visu laiku. Spraigākās apšaudes laikā mēs nebijām klāt, un tad bija tāda jocīga sajūta, ka tur, kur esi nesen bijis, cilvēki iet bojā. Un dusmas par to, ka tev tur vajadzētu būt, bet neesi,”
atceras Barikāžu dalībnieks.
Ojārs Bāliņš stāsta, ka šis laiks ir pierādījums tam, ka spēks ir vienotībā. Esot tur, izdevies satikt sen neredzētas paziņas, kas vienota mērķa vadīti, ieradušies Rīgā, visi savā starpā dalījušies, sākot no ēdiena līdz pat cigaretēm. Par bailēm pat nebija laika domāt.
“Tās bija dienas, kad tauta bija saimnieks savās mājās,”
norāda Bāliņš.
Izjūtas par to, kas notika politiskajā sfērā pēc Barikādēm un neatkarības atjaunošanas, ir dalītas. Tomēr tagad galvenais uzsvars jāliek uz jauno paaudzi, lai tā kļūst aktīvāka un iesaistās valstij nozīmīgos procesos.
