Lasīšanas laiks: 4 min
1960.gadā Pasaules šaha čempionātā Maskavā rīdzinieks Mihails Tāls spēlē, kas izsauca plašu rezonansi, pieveica šķietami neuzvaramo šaha lielmeistaru Mihailu Botviņņiku. M.Tāls 23 gadu vecumā kļuva par tolaik jaunāko pasaules čempionu šahā.
Valmieras Mūzikas skolas absolvents Kristaps Pētersons par nozīmīgā mača sensacionālo sesto partiju radījis operu “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Tā ir jaunā komponista pirmā opera, par kuru 2015.gada 3.martā saņemts augstākais apbalvojums mūzikā Latvijā – “Lielā mūzikas balva 2014”.
Portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar Kristapu Pētersonu par uzvedumu un Valmierā ieliktajiem muzikālās izglītības pamatiem.
Kā radās ideja par šādu uzvedumu?
Pats nedaudz spēlēju šahu. Kopš tētis bērnībā to iemācīja, interesi neesmu zaudējis. Mihails Tāls bija ļoti harizmātiska personība ar oriģinālu spēles manieri. Viņš ir viens no visu laiku izcilākajiem šahistiem, tāpēc bija interese leģendāro notikumu atainot uzvedumā.
Opera tika apvienota ar lekcijas elementiem. Vai arī šādā veidā var cilvēkiem atgādināt par svarīgiem vēsturiskiem notikumiem?
Sešdesmitajos gados Padomju Savienībā bija milzīgs šaha uzplaukums. Miljoniem cilvēku sekoja līdzi šai sarežģītajai spēlei. Mūsdienās šahs vairs nav tik populārs. Domājām, kā pastāstīt par šo interesanto spēli un tajā izmantotajiem paņēmieniem gan šaha entuziastiem, gan tiem, kuri to nespēlē. Operas-lekcijas formāts bija vienīgais iespējamais.
Kā gatavojāties?
Libretists, režisors un es lasījām grāmatas par galvenajiem personāžiem, meklējām dažādus materiālus gan arhīvos, gan citās vietās. Pētniecības darbs ir ieguldīts ļoti liels. Opera ir par konkrētu vēstures notikumu, tāpēc bija jābūt ļoti precīziem. Protams, arī paši spēlējām šahu.
Kā savienojāt muzikālo un vairāk tēlaino ar racionālo un loģisko?
Ir vairāki veidi, kā iegūt muzikālu materiālu. Tomēr mūsu mērķis bija izstāstīt par šo unikālo sesto partiju. Tāpēc mans piegājiens bija eksakts. Šaha dēlītī ir 64 lauciņi, kuriem iedevu atbilstošus toņus. Līdz ar to, kad figūra pārvietojas pa dēlīti, veidojas muzikāls motīvs. Savukārt katru šaha figūru simbolizē kāds instruments. Tādējādi katram gājienam ir savs skanējums un figūrai to attēlojoša balss vai instruments. Par makro ietvaru runājot, operas-lekcijas struktūra ir veidota divos paralēli eksistējošos līmeņos. Vienā norit spēle, kurā ar iegūtajiem muzikālajiem motīviem tiek izspēlētā šī sestā partija, otrs ir lekcija, kas to skaidro, stāstot, dziedot, arī čukstot. Abus līmeņus savieno pavadījums, kas palīdz attēlot gan spēles spriedzi, gan arī daudz konkrētāk – Mihaila Botviņņika iecerēto kompjūterprogrammu.
Kur Jūs pats meklējat iedvesmu?
Kompozīcija ir mans darbs, katru dienu ar prieku strādāju. Kad gadās brīvāks brīdis, piemēram, kādas vizuālas parādības iztēlojos arī skaņās. Iedvesmu īpaši negaidu. Citreiz idejas ir jāmeklē, citreiz tās atnāk pašas. Ja tās ir spēcīgas, nav vajadzības pierakstīt, atcerēšos.
Kāda bija sajūta, uzzinot, ka esat ieguvis Lielo mūzikas balvu, vai runa bija sagatavota?
Runai bija jābūt sagatavotai jebkurā gadījumā, jo, tā kā bija tiešraide, jāpadomā iepriekš, lai nekavētu citu laiku. Tomēr balva ir pārsteigums. Pat žūrijas locekļi līdz brīdim, kad paziņoja uzvarētāju, nezināja, kurš iegūs augstāko novērtējumu, jo balsošana ir aizklāta. Prieks par atzinību. Cilvēki ir ārkārtīgi atšķirīgi, katram taču patīk kaut kas cits, tāpēc ir gandarījums, ka vairāku mūzikas profesionāļu domas sakrita.
Vai sanāk arī apciemot Valmieru?
Jā. Esmu bijis arī jaunajā Valmieras Mūzikas skolā. Vieta ir brīnišķīga, ar skaistu skatu. Ļoti svarīgi, ka ēka nav ielas malā, jo ap mūziku vajag klusumu.
Kā atceraties savus skolas gadus?
Tolaik Valmieras ģimnāzijā ar domubiedriem bijām nodibinājuši rokgrupu “Never in Use” – ar gramatiski nepareizu nosaukumu. Tas bija īpašs laiks, man ir tikai sirsnīgas atmiņas par to.
Gribu arī pateikt paldies saviem Valmieras Mūzikas skolas skolotājiem, jo viņu iemācītais ir pamats manam tagadējam darbam.
Ja būtu jāataino Valmiera skaņdarbā, kāds tas būtu, kādai tēmai pievērstos?
Tas ir jautājums par to, ar ko man asociējas Valmiera. Vispirms jau tā ir bērnība un ģimene. Bet, runājot par interesantām personībām, es varbūt izvēlētos rakstīt par pianisti Jautrīti Putniņu.
Šobrīd esam sākuši darbu pie nākamās operas, bet rezultāts vēl jāpagaida. “Mihails un Mihails spēlē šahu”, piemēram, tapa septiņos gados, jo daudz laika aizņem izpēte, uz kā tiek balstīts tālākais darbs.
Portāls “Valmieras Ziņas” jau informēja, ka 3.martā Latvijas Nacionālajā operā Kristaps Pētersons saņēma Lielo mūzikas balvu par gada uzvedumu – operu “Mihails un Mihails spēlē šahu”.
Intervija ar Kristapa Pētersona mammu Ritmu Pētersoni, Valmieras Mūzikas skolas klavierspēles skolotāju, lasāma šeit.
