Lasīšanas laiks: 4 min
Grūti ir noskatīties uz visu to ārprātu, kas šobrīd notiek tepat blakus, kaimiņos, pat cenšoties vērtēt procesus nevis emocionāli, bet racionāli un sistēmiski.
No vienas puses, saproti, ka kari un slimības ir, bija un būs, jo pat jau šobrīd uz zemes esošie 7 miljardi iedzīvotāju ir vismaz 3 reizes vairāk nekā būtu nepieciešams optimālai esošo zemeslodes resursu pārvaldībai un minimāli pieņemamas cilvēku labklājības nodrošināšanai, bet, ja Ukrainā notriektajā lidmašīnā ar visu ģimeni iet bojā mans labs paziņa no Fontys Universitātes, ar kuru tikko esi ticies un apspriedis kopīgos nākotnes plānus “Businet” konferencē, tad vēsi un racionāli apsvērumi vairs nedarbojas.
No vienas puses, saproti, ka konflikts Ukrainā ir izdevīgs daudziem turklāt, ne tikai jau skaidri identificētajiem “ļaunajiem”, ar atdzimstošo “Krievijas impēriju” priekšgalā, bet arī vairākiem “labajiem” sabiedrotajiem.
Piemēram, ASV ir izdevīgi ar savu doktrīnu – izvairīties no militāriem konfliktiem savas valsts robežu tuvumā, bet veicināt šādus konfliktus savu lielāko ekonomisko konkurentu robežās – iespējami ilgu laiku uzturēt Ukrainas konfliktu liesmojošu vai kvēlojošu, tādējādi novājinot vismaz divus no saviem ekonomiskajiem konkurentiem – Eiropu un Neatkarīgo Valstu Savienību. Citējot slaveno Hajunu Čangu: “ASV vispirms par savu naudu visu sabombardē, Eiropa pēc tam par savu naudu visu atjauno”.
Līdzīgi. Izraēla ļoti loģiskā un teorētiski pareizi aprēķinātā laikā šo brīdi izmanto savu ilgtermiņa mērķu un interešu realizācijai, izraisot jaunu karu strīdus teritorijās.
Nav šajā pasaulē nekādu absolūti labo un absolūti ļauno, ir tikai konkrētā brīža vairāk vai mazāk savtīgās intereses un ambīcijas, labi apzinoties situāciju, ka visiem visa nepietiek un vienmēr nākas cīnīties par jauniem resursiem vai aizstāvēt jau esošos.
Tā tas pasaulē notiek, notika un notiks, jo humānu būtņu pārvaldītas sistēmas vienmēr būs iracionālas, lai kādas “negrozāmas” matemātiskās formulas un “absolūti patiesus” attīstības modeļus ekonomisti necenstos sazīmēt.
Kas no tā izriet un kas mūs mazajā Latvijā sagaida jau tuvākajā nākotnē? Ekonomikas ministrs tikko izteicās, ka Latvijas ekonomika Krievijas noteikto atbildes ekonomisko sankciju rezultātā var zaudēt līdz pat 10% savas šībrīža ekonomikas. Tas gan neizklausās briesmīgi, ja tikko mēs esam izgājuši cauri banku krīzes izraisītajam 27% IKP kritumam.
Tomēr ir viena liela atšķirība – ja banku izraisītajā krīzē vaininieks bija nevienam nezināms un neidentificējams “bubulis B”, tad tagad tas ir viennozīmīgi nosaukts kā biedrs “P” un visa lielā kaimiņvalsts “K”.
Un ar to sākas problēmas, jo gandrīz katram no mums ir pazīstami kādi cilvēki no kaimiņvalsts “K”, ar kuriem sazināmies, sarokojamies, aicinām ciemos un pat uzskatām par saviem draugiem vai uzticamiem biznesa partneriem. Ar šiem cilvēkiem ikdienā apspriežam kopīgos esošos biznesa plānus un pat domājam, kā tos vēl sekmīgāk attīstīt nākotnē, bet tagad kāds mūsu vietā ir nolēmis, ka mums būs būt dažādās sienas pusēs un punkts! Bet kopīgās, abpusēji izdevīgās biznesa sadarbības ir zudušas un tagad katram jāatgriežas savā robežas pusē.
Iracionāli, protams, bet tā tās mūsdienu ekonomiski-politiskās sistēmas darbojas, aizmirstot, ka “bagātās” valstis rodas tikai vienā veidā – ja tās iedzīvotāji ir kļuvuši bagāti. Bet pašas valstis, organizācijas un uzņēmumi ir tikai formālas struktūras, kuras strukturē un sadala bagātību vai nabadzību starp atsevišķi ņemtiem indivīdiem, neko vairāk.
Tas nozīmē, ka, lielā mērā, šoreiz ekonomiskās sankcijas mūs ir skārušas gan abstrakti, gan tīri personiski. ITAR-TASS šonedēļ sāka informēt par jau pieņemtajām atbildes sankcijām no Krievijas puses, gan noslēdzot visaptverošu sadarbības līgumu ar Irānu, vienojoties ar Brazīliju par vistas gaļas piegādēm, aizliedzot piena produktu importu no sankcijas noteikušajām valstīm, tālāk ir gaidāmas izmaiņas arī citu zivsaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecībā, enerģētikā, tranzīta pakalpojumos, investīciju piesaistē, banku noguldījumos un tā tālāk.
Protams, Latvijas uzņēmēji jau ne vienreiz ir pierādījuši, un pierādīs arī šoreiz, savu izcilo spēju pielāgoties konkrētiem apstākļiem un pārorientēties uz jauniem tirgiem, bet kādreiz krīzes situācijās gribētos sagaidīt arī lielāku atbalstu no valsts,
lai kā tā necenstos norobežoties no šāda veida palīdzības ar tradicionālo teicienu, ka “Eiropas regulas aizliedz valstij tiešu atbalstu privātiem uzņēmumiem”. Bet varbūt atcerēsimies, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis 100% ieripo valsts kasē! Neba jau nu tā bija pašu uzņēmēju izvēle sākt “karot” ar saviem līdzšinējiem biznesa partneriem.
