Lasīšanas laiks: 3 min
2015.gada 13.novembris, Parīze. 2015.gada 7.janvāris, Parīze – uzbrukums satīriskā žurnālā “Charlie Hebdo” redakcijai. 2005.gada 7.jūlijs, Londona – sprādzieni metro un pilsētas autobusos. 2004.gada 11.marts, Madride, sprādzieni vilcienos. 2001.gada 11.septembris, Ņujorka un Vašingtona – lidmašīnu uzbrukumi “Dvīņu torņiem” un Pentagonam. Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Minēti tikai lielākie teroristu grupējumu uzbrukumi Eiropā un ASV. Mēģināt uzskaitīt terora aktus “arābu pasaulē” būtu ļoti laikietilpīgs process.
Terorisms vēsturiski nav jaunizgudrojums. To kā cīņas metodi dažādi grupējumi, indivīdi izmantojuši jau krietni sen. Turklāt, kas vieniem terorists, tas otriem varonis.
Pietiek atcerēties Gavrilo Principu, serbu izcelsmes Austroungārijas pilsoni, kura raidītās lodes izdzēsa troņmantinieka Franča Ferdinanda un viņa sievas dzīvības un kļuva par ieganstu 1. Pasaules karam. Lielākā daļa viņu uzskata par slepkavu, serbi – par varoni.
Teroristu mērķi parasti ir vairāki. Ja kādreiz parasti centās nogalināt kādu konkrētu personu, tad pēdējā laikā viens no mērķiem ir nogalināt pēc iespējas vairāk vienkāršo cilvēku. Būs gan publicitāte, gan savas varēšanas pierādīšana “sponsoriem”, gan arī bailes, nedrošība un naids. Turklāt pēdējo gadu lielākie terora akti vairāk vai mazāk saistās ar atsevišķu reliģiski politisku grupējumu darbību.
Jāatzīst, ka amerikāņu politologam Semjuelam Hantingtonam bija taisnība, savulaik pareģojot Rietumu un islāma pasaules konfliktu – reliģiju karu.
Sava daļa vainas jāuzņemas arī eiropiešiem, jo, sabrūkot Osmāņu impērijai, viņi iedomājās, ka daudzās un dažādās arābu tautas spēs sadzīvot vienas valsts robežās neskatoties uz atšķirībām reliģijā un iepriekšējā vēsturiskajā pieredzē, ka mierīgi spēs sadzīvot islāmticīgie, kuri viens otru slaktē jau kopš 7. gadsimta, jo nevar vienoties, kas īsti varētu būt pravieša Muhameda sekotāji un varas mantinieki, ka demokrātiskās vērtības būs aktuālas sabiedrībā, kurā daudzi vēl joprojām uzskata eiropiešus un arī amerikāņus par krustnešu pēctečiem, pret kuriem būtu jācīnās.
Pēdējie lielākie terora akti saistās ar sunītu džihādistu teroristu organizāciju, kura sevi kopš 2014.gada dēvē par “Islāma valsti”. Tā kontrolē daļu Irākas un Sīrijas, galvenokārt reti apdzīvotas teritorijas. Taču viņi ir izveidojuši savas pārvaldes struktūras, bruņotos spēkus, turklāt labi izmanto “nīsto Rietumu” tehniku, tehnoloģijas un mūsu pārprasto demokrātiju.
Ar terorismu ir ļoti grūti cīnīties. Ar to var mēģināt sadzīvot, kā to dara Izraēlā. No terora aktiem var mēģināt izvairīties, kā to dara lielākajā daļā pasaules valstu. To panāk ar drošības dienestu un visas sabiedrības aktīvu iesaistīšanos, kā ASV. Visticamāk, ka tās varētu būt arī Latvijas izraudzītais variants. Var mēģināt izdarīt sarežģītāko – iznīcināt terorisma pamatus nodrošinot stabilus, drošus dzīves apstākļu attiecīgā reģiona iedzīvotājiem.
Visādā ziņā būtu jāsaprot, ka droši vien nāksies upurēt daļu tik ierasto personas brīvību un tiesību. Būs jāpierod pie policijas pārbaudēm, novērošanas kamerām.
Kaut kā nav īsti normāli, ka bēgļu nometnēs Itālijā un Grieķijā patvēruma meklētāji var atteikties nodot pirkstu nospiedumus, un viņu “cilvēktiesības” pārkāpt nedrīkst. Jo īpatnējāk tas šķiet tādēļ, ka daudzās arābu valstīs par zagšanu vēl joprojām nocērt plaukstu.
Mūsdienu cilvēks ir īpatnēja būtne. Viņš ātri aizmirst notikumus, īpaši tos, kas viņu, viņa tuviniekus nav skāruši personiski.
Parīzē un Francijā bailes dažu dienu laikā pāries. Taču patvēruma meklētāju un islāmticīgo dzīve visticamāk kļūs tikai smagāka – tātad būs iespējams vervēt nākamos teroristus. Visticamāk, ka baumas, savstarpējā neuzticēšanās, neiecietība un aizspriedumi tikai palielināsies.
Nākotnes Eiropa droši vien vairs nebūs tāda kā iepriekš. Bet cilvēks ātri adaptējas jaunos apstākļos. Turklāt nevajadzētu iedomāties, ka islāms un terors ir saistīti jēdzieni. Pietiek atcerēties savulaik īru un basku teroristisko organizāciju pastrādāto Lielbritānijā un Spānijā. Viņu darbība bija ilgstošāka, regulārāka, kopumā ar daudz vairāk nogalinātajiem. Un viņu darbība tikai daļēji ir vēsture.
Ir skaidrs, kā jāspēj pārvarēt bailes, jābūt modriem un vienlaikus līdzcietīgiem.
