Lasīšanas laiks: 7 min
19.marts, ceturtdienas vakars – sēžam ar Dāvi un domājām, kur varētu doties viendienītī, parakājušies pa internetu, atradām Amatas Ģeoloģiskās takas. Aptuvenais distances garums 15km, medium hard , izklausās lieliski priekš vienas dienas pārgājiena, taču, kāpēc gan pārgājienu nevarētu apvienot ar foreļcopi un geocachingu? Tad nu apvienojot šīs trīs lieliskās lietas mēs nonācām pie secinājuma, ka ir jārīko divdienieks, bet paskatoties laika prognozi uz nākamajām divām dienām, domas jau sāka svārstīties, taču vēlme iet divdieniekā bija tik liela, ka pat vecāku pūles mūs kaut kādā veidā atrunāt, bija bezspēcīgas.
Uz meža takas
20.marts
Somas sakrāmējuši, mēs mājas pametām jau plkst. 8:00. No rīta nācās izdarīt pāris lietas, taču jau plkst. 9:59 mēs bijām pie Veclauču klintīm, un saviļņoti, devāmies augšup pretī varenās Amatas krācēm. Lēnām ejot un bildējot, visu ko redz, mēs ātri vien nonācām Zvārtes iezī, kas ir ~2,5km attālumā no sākumpunkta, tobrīd laiks šķita pavisam jauks, spīdēja saulīte, mākoņi bija, taču pa retam. Apstaigājuši Zvārtes iezi, secinājām, ka tur ir nepieciešama LIELA talka, jo visas atkritumu tvertnes meža zvēri ir izvandījuši 3m rādiusā ap to.
Zvārtes iezis
Paejot kādu 1km uz priekšu, es ieraudzīju burvīgu bedri, kurā tā vien gribējās iemest rotiņu un pārbaudīt vai tur nav paslēpusies kāda strautene (Strauta forele). Par laimi Dāvis tobrīd bija ļoti tolerants un atļāva man to līkumu izmētāt. Bedre šķita tik sulīga, tomēr viss ko man viņa dāvāja bija viens zives cirtiens, un nočiepts rotiņš. Apmierinājis savas makšķernieka vajadzības, devu signālu, ka varam doties tālāk, aptuveni pēc 3km mēs piestājām pie Kumadas ietekas, laiks tobrīd bija ~14:30, šķita, ka spēka vēl ir gana, taču būtu ieteicams ko ieķert, starp citu, šajā posmā es bez visas geocachinga aplikācijas atradu vienu no daudzajiem “AMATA TRAIL” punktiem.
Amata
Tā nu turpinādami iet, mēs malkojām kefīru, te pēkšņi mēs nonācām kādu laiku atpakaļ veidotā apmetnē, kas šķita visai šerpa, tobrīd tā vien gribējās nomest somas un turpat arī pārlaist nakti, taču sapratām, ka laika ir gana un jau pēc īsas pauzes mēs bijām ceļā. Mūsu nākamais atskaites punkts bija Ainavu krauja. Pēc nedaudz vairāk kā 5 km mēs bijām uz Ainavu kraujas, jau Stūķu ieža virsotnē mēs jutāmies vareni, taču sasniedzot šo sajūtas bija vienkārši neaprakstāmas! Pēc pavadītām piecām minūtēm virsotnē, atnāca nevēlamie ciemiņi – nokrišņi. Sākumā tie bija parasti pavasara pilieni, taču noejot lejā lietus gāza pamatīgi.
Stūķu iezis
Nonākuši pie ceļa, pamanījām zīmi country hotel “KĀRĻAMUIŽA’”, lai gan zīmē nebija attēlots, ka viņiem ir telšu apmetnes, mēs tomēr devāmies turp. Pirms došanās augšup uz “KĀRĻAMUIŽU” mēs pagājām uz priekšu, lai pārbaudītu, vai upes malā nav kāda labāka vieta kur apmesties, pagājuši kādu gabalu, atskārtām, ka nav, tāpēc ilgi nedomādami, griezām riņķī un devāmies atpakaļ. Bija atlikušas mazāk nekā divas stundas līdz saules norietēšanai, tāpēc bija jārīkojas ātri, arī nokrišņi tikai pieņēmās spēkā.
Kristers Komarovs
Sekojot norādēm, mēs nonācām pie kādas glaunas akmens mūra mājas, apmetām pāris līkumus ap to, mēģinādami atrast reģistrāciju, beigu beigās nodomājuši, ka viesnīca, iespējams, ir slēgta uzkāpām pakalniņā. Lapenē centāmies sadabūt viesnīcas numuru. Sazvanot viesnīcu, Dāvis godprātīgi atzinās, ka sēžam viņu lapenē un nekavējoties laipni lūdza atļauju telts uzsliešanai, laipnā sieviete, protams, mums deva atļauju, taču mēs sarunājām, ka pirms uzstādīšanas mēs noiesim līdz viņai. Beiguši sarunu, mēs lieliem soļiem devāmies uz galveno ēku, taču, apmetot vairākus apļus, neviens tā arī neiznāca no tās. Nu mēs bijām nostādīti likteņa priekšā – celt telti, ja reiz pa telefonu teica, ka drīkstam, vai zvanīt, lai brauc pakaļ. Dāvim cerība un pacietība par pārgājiena turpināšanu sāka sarukt, daļēji vainojams bija tieši ekipējums, jo bijām sagatavojušies uz daudz pavasarīgāku laiku, arī lietus mēteļus atstājām bagāžniekā. Tobrīd arī manī bija iemājojušās šaubas par turpmāko, sapratu, ka aizbraukt būtu cilvēciski, iespējams, arī pareizi, taču šoreiz mana pašaizliedzība, nedaudz arī stūrgalvība lika skaļi skanēt motivējošiem vārdiem, un jau pēc minūtes mēs abi kā pirms maratona, taktiski plānojām darbu secību. Pirmā bija telts, paskatoties turpmāko prognozi, izvērtēju, uz kuru pusi likt telts aizmuguri, tad ļoti operatīvi mēs steigšus uzcēlām virskārtu, nostiepām to, lai tā nesaskartos ar iekšējo telti. Brīdī, kad iespraudu pēdējo mietiņu, pašsajūta bija ļoti laba, arī Dāvis bija ļoti pacilāts.
Dāvis Sargūns
Kamēr es nospriegoju telts ārsienas, tikmēr Dāvis lapenē jau lasīja kopā somas, lai nestu pie manis, te pēkšņi piebrauca džips no kura izkāpa vīrietis, jau pa gabalu viņš izskatījās sašutis, Dāvis nekavējoties devās pie viņa, lai noskaidrotu vai viss ir kārtībā, vai maz ir ar mieru, ka mēs paliekam. Es tikmēr cerībā tupēju pie telts un gaidīju Dāvi, pēc neilgas sarunas dzirdēju viņu skrienam uz telti, nodomāju, kas noticis un te pēkšņi Dāvis: “Krister, tu neticēsi, neļāva!”, es nodomāju, ka viņš joko, un smejoties pārjautāju, taču izrādās tas nebija nekāds joks, mēs bijām uzcēluši telti kādas ģimenes nama pagalmā! Tobrīd viss apstājās un pat man bija zudusi cerība palikt, jo jau sāka satumst. Par laimi es esmu mērķtiecīgs un nepadevos, Dāvis diemžēl gan bija jau zaudējis vēlmi turpināt, tāpēc man nācās sadzīvot ar viņa tā brīža psiholoģisko stāvokli, un kaut kādā veidā viņu motivēt rīkoties.
Mūsu pavadonis
Telts virskārta jau bija pamatīgi slapja, tāpēc es nolēmu izņemt tās iekš kārtu un virsbūvi nest rokās. Nogājuši kādu pus kilometru atpakaļ, mēs beidzot aiz eglēm atradām viesnīcu “KĀRĻAMUIŽA”. Nolikuši telts virsbūvi pie ābeles, mēs steigšus devāmies uz reģistratūru, kur arī satikām sievieti, kuru mēģinājām atrast citā mājā. Pēc pusstundas telts jau bija gatava, lai gan cēlām jau pa tumsu, viss tika kārtīgi nospriegots un nostiepts. Pirms vakariņām iekārtojām guļvietas un novilkām salijušās vējjakas. Vakariņās mums bija soļanka “klasiskā” ar sardelēm. Gulēt devāmies jau ap plkst. 21:30.
Ainavu krauja jeb distances Urāls
21.marts
Labrīt tauta! Šķita, ka esmu pamodies divus mēnešus iepriekš, atverot telts durvis, jau pa verandiņas spraugu spīdēja sniegs, tobrīd bija tikai viena doma galvā – ko vilkt, jo apģērba tādiem laika apstākļiem mums nebija. Līdz rīta kafijai galvā tik virmoja domas, kāpēc vakar dien mēs neaizbraucām, taču atlika iedzert pāris malkus kafijas un es biju zirgā! Dāvim gan tik labi negāja, naktī viņam bija dažbrīd auksti, arī pēc rīta tējas viņš nepalika mundrāks. Lēnu garu, sapakojām guļam-piederumus, nomazgājām sniegā traukus, savācām atkritumus un salikām telti. Es tobrīd biju gatavs turpināt ceļu, lai vai kas, turpretī Dāvi griba bija pametusi, viss ko viņš vēlējās, bija doties uz Kārļiem un braukt mājās. Piekūdot viņu ar to, ka atlikuši vien 4km, mēs devāmies pretī galamērķim. Spēks vēl bija gana, bet redzot Dāvi, sapratu, ka jāiet bez liekām pauzēm. Raitā solī, tik ar vienu “foto stūrīti”, finišu mēs sasniedzām pēc pusotras stundas. Melturos satikām pretim gājējus kur tik devās mežā, ceram ka viņiem gāja tikpat jautri, kā mums.
Uz drīzu tikšanos mežā!(:
Otrā diena
