Lasīšanas laiks: 5 min
10.novembrī Valmieras Bērnu sporta skolas peldbaseins svinēs 40.dzimšanas dienu. 1975.gadā atklājot baseinu, Valmierā un Vidzemē iepazīst peldēšanas sportu. Pirms tam sacensības notika tikai vasaras sezonā atklātos ūdeņos, piedaloties entuziastiem.
Par jaunās peldēšanas ēras pirmsākumiem Valmierā, atverot peldbaseinu, portālam “Valmieras Ziņas” pastāstīja peldēšanas sporta aizsācēja – trenere, bijusī Valmieras Bērnu sporta skolas direktore, kluba “Aqua” pirmā prezidente Ilze Butina.
Šajā publikācijā lasiet par peldēšanas ēras pirmsākumiem Valmierā, bet jau drīzumā par to, kāpēc baseinā ūdens ir zilgans, cik diennaktis nepieciešamas tā piepildīšanai un citiem interesantiem faktiem, kā arī – kuru peldētāju godalgotie ceļi sākušies Valmierā un kas ir viņu treneri.
Pateicoties Ērikam Roštokam, Valmieras rajona Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājam, kurš prata pārliecināt rajona vadību par slēgtā baseina nepieciešamību, būvējot toreizējo Valmieras 4.vidusskolu, ēku kompleksā tika iekļauts arī baseins. Skolu atklāja gadu ātrāk, baseina būvniecība vēl tad nebija pabeigta. Ērika Roštoka atmiņrakstos lasāms: “Neraugoties uz to, ka Valmiera atrodas pie Gaujas, tomēr nebija iespējams iekārtot drošu vietu bērnu peldēt apmācībai un peldēšanas sacensību organizēšanai. Lai daļēji atrisinātu šo jautājumu, 1965. – 1966.gadā iekārtojām provizorisku peldētavu Kocēnu ezerā. Tomēr šī peldvieta nedeva lolotos rezultātus peldēšanas sporta attīstībai.” Ar aktīvu tā laika rajona vadītāju – Ernesta Upmaļa un Jāņa Dundura – rīcību un palīdzību celtniecībā piedalījās arī vairāki Valmieras uzņēmumi un organizācijas ar darbaspēku, transportu, materiāliem un citiem darbības veidiem.
Iesniedzot fotogrāfijas un rakstītos vēstures materiālus par peldēšanas sportu Valmierā, Ilze Butina palīdzējusi nupat iznākušās Ilzes Jākobsones grāmatas “Peldējums gadsimta garumā. Peldēšanas vēsture Latvijā” veidošanā. Tajā lasāms, kā sākās peldēšanas sporta tradīcijas Latvijā, tostarp arī Valmierā. Pirmo nelielo slēgto peldbaseinu pie VEF radiorūpnīcas Latvijā atvēra 1958.gadā. Šis peldbaseins darbojas vēl joprojām. Var teikt, ka ar to arī sākās plānota peldēšanas sporta darba attīstība, auga peldēšanas popularitāte un paplašinājās bērnu peldētmācības iespējas. Protams, arī pirms tam notika dažādas sacensības, bet sportisti peldēja atklātos ūdeņos, un zemās temperatūras dēļ sacensībām bija sezonāls raksturs. 1963.gadā uzcēla un atklāja jauno sešu celiņu peldbaseinu CSN “Daugava”. Tātad var teikt, ka 1950.gadu sākumā dzimušie cilvēki ir tā paaudze, kura Latvijā ar peldēšanu sāka nodarboties plānoti un regulāri visa gada garumā.
Lai gan Valmierā baseinu uzcēla samērā vēlu – 12 gadus pēc VEF baseina atklāšanas, Vidzemē tas bija pirmais. Mūspusē tad sākās peldēšanas sporta uzplaukuma laiks. Ilze un Aleksandrs Butini bija pirmie peldēšanas treneri Valmierā. Te viņi nonāca pēc studijām Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā. Turklāt Aleksandrs bija airētājs, kurš pieņēma izaicinājumu institūta laikos pārkvalificēties par peldēšanas treneri.
Trīs mēnešus pēc tam, kad bērni pirmo reizi bailīgi un pārsteigti iekāpa baseinā, notika pirmās sacensībās, visiem skatīties gribētājiem pat nepietika vietas.
“Sākām kā jaunie speciālisti pilnīgi no nulles. Tolaik inventāra iegādē nebija nekādas izvēles. Paši braucām uz Zvejniekciemu, tur dabūjām korķa gabalus un pludiņus, ko izmanto zvejas tīkliem. No tiem uztaisījām ap 60 dēlīšus, kuri palīdzēja bērniem noturēties virs ūdens. Tie bija stingri un izturīgi, vēl šodien baseinā atrodami. No pludiņiem savērām atdalošos peldbaseina celiņus. Peldēšanas brillītes sāka pārdot un plašāk izmantot tikai 1980.gados. Paši šuvām cepurītes, griezām no plastmasas peldēšanas lāpstiņas, arī peldkostīmi bija ļoti vienkārši,”
stāsta I.Butina.
Valmieras baseins interesants ar to, ka tam ir vairāk nekā četru metru padziļinājums. Tas ūdeni padara “vieglāku”, jo seklā baseinā ir vairāk viļņu, lielāka pretestība. Padziļinājums ļauj izmantot arī tramplīnu, lai gan daiļlēkšanas sacensības te nekad nav notikušas. Tramplīns izmantots atpūtas brīžos peldētāju priekam.
“Pašā sākumā ūdens bija necaurspīdīgs – kā ezerā. Tāds tas ir, ja nav pievienoti atbilstošie ūdens reaģenti. Baidījāmies par dziļo galu, visu laiku skaitījām bērnu galvas. Pamazām sistēmu noregulēja, un ūdens ieguva caurspīdīgi zilgano nokrāsu.”
Ilzei strādājot par Valmieras BSS direktori, daudz darba ieguldīts baseina atjaunošanā un uzlabošanā. Sākumā telpā gandrīz nebija ventilācijas, nepieradušiem cilvēkiem ilgāk par piecām minūtēm izturēt bija grūti – liels karstums un tvaiku migliņa. Ar Valmieras pašvaldības atbalstu tika remontētas dušas, nomainītas flīzes peldbaseina vannai un nopirkti jauni skapīši ģērbtuvēs. Lielie prožektori, kas kā uz skatuves apspīdēja peldētājus līdz 1997.gadam, tika aizstāti ar sienu apgaismojuma lampām. Plašumu un dienasgaismu deva arī jaunie logi.
Netrūcis smieklīgu piedzīvojumu arī ar baseina apmeklētājiem.
“Lauku bērniem teicām, ka uz baseinu jāpaņem līdzi cepurīte. Bija gadījumi, ka, nezinot, kas ir peldēšana baseinā, bērni ieradās biezajās slēpošanas micēs. Arī peldbikses bijušas dažnedažādas. Piedzīvots arī gadījums, ka bērns no lielām bailēm pliks izskrien no baseina un aizdeso uz mājām.”
Lai gan baseins celts skolēnu vajadzībām, jau kopš pirmsākumiem peldēt nākuši arī pieaugušie. Agrāk strādājošajiem bija jāizpilda obligātās GDA (“Gatavs darbam un aizsardzībai”) normas, kurās bija iekļauta arī peldēšana. Notika sacensības starp darba kolektīviem.
Ilze norāda, ja kādam peldēšana neiet pie sirds, to nevajag uzspiest. Jāmēģina pārliecināt un iedrošināt.
“Ūdens veido citu vidi, kas peldēšanu atšķir no pārējiem cikliskajiem sporta veidiem. Tā ir labs līdzeklis dažādu saslimšanu un traumu novēršanai, relaksācijai.”
1980.gadā treneru kolektīvam pievienojās Vladimirs Širjājevs, bet 1982.gadā – Inta Andrejānova un Aleksandrs Širjājevs. 1987.gadā par peldēšanas treneri sāk strādāt Juris Liepiņš.
Cieši saistīts ar Valmieras peldbaseinu ir arī peldēšanas klubs “Aqua”, kas šogad nosvinēja 20.gadadienu. Kluba darbība paplašina iespējas veterāniem piedalīties dažāda mēroga vietējās un starptautiskās sacensībās.
