Lasīšanas laiks: 5 min
Godināšanā “Gada cilvēks Mazsalacas novadā 2015” Zinta Cimoško saņēma atzinību par atbalstu ģimenēm, regulāri piegādājot humāno palīdzību. Zinta jau vairāk nekā 10 gadus dzīvo Sēļu pagastā, sniedz savu atbalstu līdzcilvēkiem un organizē palīdzības kravas no Zviedrijas. Zviedrijā dzīvo Zintas meita un znots Bruno, kuri nodarbojas ar labdarību.
Pastāstiet par sevi!
Tas, ko es daru, tā ir mana būtība – palīdzēt. Patiesībā ir jāstaigā ar atvērtu sirdi, jābūt dzirdīgam un redzīgam. Pati es paaudzēs esmu rīdziniece, tur strādāju par feldšeri. Taču esmu ļoti laimīga šeit, man vislabāk patīk mani Sēļi, tas, ko ieraugu, paskatoties pa logu. To Rīgā es nekad neredzētu. Rīgā ir mūžīga steiga – tu skrien tā, ka, ja kāds būtu nokritis, tu nepamanīsi.
Ar to mēs katrs atšķiramies, cits iet un viņam ir domas galvā, savi mērķi, es vairāk skatos apkārt un saredzu.
Jau Rīgā sāku organizēt palīdzības kravas sabiedriskajām organizācijām, vedām uz sieviešu cietumu. Tagad, kad esmu šajā pusē, vairāk palīdzu te.
Saņemat pateicību no cilvēkiem?
Pagastā cilvēki nāk klāt un saka paldies, tas palīdz un priecē. Taču es jau neesmu viena tāda, man zvana citi, kas grib palīdzēt un meklē palīdzību. Mēs kaut kādā veidā viens otru atrodam. Piemēram, zvanīja no Vecumniekiem un prasīja – vai var vēl paspēt kravā ielikt ratiņkrēslu vienai sievietei, kura nevar iziet no mājas. Tad es steidzīgi zvanīju uz Zviedriju un teicu – lūdzu, sameklējiet ratiņkrēslu. Un viņi atrada. Es to sievieti neesmu redzējusi, bet, ja tagad es zinu, ka būšu palīdzējusi viņai redzēt pasauli, tad tas ir neizsakāms prieks un svētki. Man palīdzēšana rada dzīvesprieku. Šodien es kādam palīdzu, rīt varbūt palīdzēt vajadzēs man. Reiz kaimiņi prasīja, vai man nav apnicis. Es nodomāju – nē, kā var apnikt darīt labu.
Jūs rosinātu arī citiem ziedot?
Atvedot kārtējo palīdzības kravu, es iedzīvotājiem saku, lai viņi droši ņem drēbes, bet arī padomā, vai nav nepieciešams sakārtot savu mājas skapi un drēbes nodot tālāk kādam citam. Jāatceras arī – ko pieradini, par to ir jārūpējas.
Mana jaunākā meita Zviedrijā ir sociālais darbinieks un strādā ar bēgļiem. Nevar aizmirst, ka bēgļi jau arī ir cilvēki. Viņiem palīdz atrast dzīvesvietas, sadala dienas ēšanas naudu, pārbauda viņu finanses. Patiesībā jau ir žēl, jo ienāk māte ar sešiem bērniņiem, kuri visi stāv galvas noliekuši un jūtas slikti, ka jālūdz palīdzība.
Droši varu teikt, ka mēs dzīvojam laimes zemē – Latvijā, kas ir vislabākā vieta pasaulē, nav te indīgu čūsku, nav pārmērīgas dabas stihijas, galvenais pašiem nestrīdēties savā starpā.
Kā notiek palīdzības kravas organizēšana?
Ar palīdzības kravu vešanu uz Latviju nodarbojos jau kādus 13 gadus. Sākumā manta nonāk Zviedrijas veikalā, kur tiek notirgota par attiecīgu cenu. Ar to naudu, kas iegūta par mantām, tiek apmaksāts transports, telpu īres un algas. Znotam šī ir bezpeļņas organizācija. Tas, kas paliek pāri, tiek izmantots, lai privāti aprūpētu kādu ģimeni, kurai ļoti nepieciešama palīdzība. Viņiem veikalā Zviedrijā ir liels plakāts, kur uzrakstīts “Ar mīlestību Latvijai”. Tam blakus ir ziņojuma dēlis, kur piesprausta kāda bilde no tās vietas, kas saņēmusi ziedojumu un arī pateicības vēstule. Tā tiek iztulkota, un visi ziedotāji var izlasīt un priecāties par paveikto.
Uz Ziemassvētkiem zviedru seniori sarosījās, uzadīja zeķes un ielika kravā. Pašlaik mantu ir vairāk nekā iespējas tās atvest. Viss atkarīgs no preču apgrozījuma. Cenšamies sūtīt tikai labas kvalitātes mantas, piemēram, mēbeles tur tiek uz vietas salabotas un tad tikai sūtītas uz Latviju. Visskumjāk kļūst, ja es uzzinu, ka veikalos tirgo mūsu sūtītās mantas.
Esat saskārusies ar kādām grūtībām, organizējot palīdzības kravas?
Vienreiz pazuda šoferis ar kravu no Zviedrijas. Zvanīju priekšniekam, kas apkalpo transporta kompāniju un jautāju, ko mums tagad darīt. Rezultātā atradām šoferi, taču krava bija bojāta, maisi attaisīti vaļā. Vairākkārt biju teikusi šoferiem, ja viņiem vajag palīdzību, lai prasa, bet, lai neņem neko ārā no kravas, jo kādam tas ir vairāk vajadzīgs.
Vienreiz gadījās kļūda – noliktavā Zviedrijā bija plastika bundžiņās, bet, kamēr to atsūtīja, plastika palika cieta un tā bija tik ļoti daudz – nevarēja saprast, ko lai ar to iesāk. Taču saņēmēji bija izdomājuši, ka bundžiņas ir krāsainas un var iedot bērniem klucīšu vietā.
Kādam jābūt cilvēkam, lai palīdzētu?
Galvenais ir jāmīl cilvēki un jāpieņem tādi, kādi ir. Un vēl jābūt vēlmei palīdzēt. Es tiešām nekad neesmu nevienu nosodījusi, arī ubagu uz ielas, jo mēs jau nevaram zināt, kāpēc viņš tur ir nonācis. Viss saistīts ar to, kā mums veicas piedzimt – kurā vietā, kurā ģimenē un kurā skolā iet.
Man ir paveicies ar to, ka man bija ļoti skaista bērnība. Piedzimu Kandavā, izaugu pie vecātēva un vecāsmātes. Mana vecāmāte bija Aspazijas draudzene. Un vecaistēvs tālbraucēja kapteinis, bet viņš vairs nebrauca, tāpēc gleznoja un spēlēja vijoli. Vakaros lasījām dzejoļus, biju romantiķe un sapņotāja. Aizgāju uz medicīnu, jo man gribējās darīt labu visiem. Laikam jau piedzimu ar to.
Taču man patīk būt otrā plāna cilvēkam, negribu būt vadonis. Es labāk vadoni atbalstīšu, lai viņam ir vieglāk.
Reiz biju ar vienu sievieti kopā veikalā, kur viņa 15 minūšu laikā ieraudzīja tik daudz negāciju, es tikai gāju un brīnījos, kur viņa to visu pamanīja. Varbūt sevi ir tā jāaudzina, kaut kas jāmāk palaist sev garām, nedrīkst uz visu asi reaģēt un dzīvot konfliktā.
Jūs vēl ar kādiem hobijiem nodarbojaties?
Man ir bijuši daudz hobiju. Sāku adīt un tirgoju savas adītās cepures un šalles. Vēlāk man iepatikās, un sāku adīt džemperus. Tad man bija pilna māja ar dažādiem dekoriem. Kopumā man patīk roku darbi. Atbraucu uz Sēļiem un stādīju tomātus siltumnīcā, jūsmoju par zemes darbiem. Rezultātā izauga par daudz un devu tomātus uz bērnu nometni. Vēl man patīk lasīt grāmatas, klausīties opermūziku. Arī dejoju dāmu deju kopā “Reveranss” Sēļos un nūjoju.
Kādas bija sajūtas pēc atzinības saņemšanas?
Ļoti patīkami. Es sajutos labi, taču neesmu pieradusi, ka mani tā slavē. Vai tad mēs, latvieši, bieži viens otru slavējam? Ja man ar kādu sanāk domstarpības, parasti es nedomāšu, ka otrs ir vainīgs, es meklēšu vainu sevī. Taču tā arī nedrīkst darīt, tas nav pareizi. Tagad esmu iemācījusies, ka jāmīl sevi, jo, ja tu mīlēsi sevi, tad būsi priecīgs, laimīgs un varēsi mīlēt citus.