Lasīšanas laiks: 5 min
Viņus redzam gandrīz visur – satiksmes negadījumos, glābšanas darbos uz ūdens un zem tā, ķīmiskajās avārijās, cilvēku meklēšanā sagruvušās ēkās, un palīdzot nelaimē nonākušiem dzīvniekiem. Par ugunsdzēsēja darbu, emocijām un Zolitūdē piedzīvoto portāls “Valmieras Ziņas” jautāja Vidzemes reģiona brigādes Valmieras daļas ugunsdzēsējiem.
Valmieras daļas inspektors dežurants un vada komandieris, leitnants Romāns Dementjevs stāsta, ka ugunsdzēsējiem nekad nav divu vienādu izsaukumu, katrs no tiem atšķiras, un ugunsdzēsēja automašīnā nav tādu instrumentu, kuri nebūtu noderīgi.
To, kas visvairāk sniedz gandarījumu ugunsdzēsēja darbā, stāsta Vidzemes reģiona brigādes Dienesta sektora operatīvais dežurants kapteinis Egīls Kaužēns: “Mēs steidzamies cilvēkam palīgā, gribam viņam darīt labu.
Tas, ka esam palīdzējuši cilvēkam kaut cik mazināt to sāpi, sniegt palīdzību grūtā brīdī – tas visvairāk patīk ugunsdzēsēja darbā.
Kaut vai ja kādam zemniekam govs iestigusi dubļos un netiek ārā. It kā sīkums, bet šim zemniekam tā govs ir maizes devēja. Arī tā ir nelaime.”
Ugunsdzēsējs ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie, tomēr šajā darbā emocijas nedrīkst izrādīt, bet tas nenozīmē, ka viņu tur nav.
“Tajā brīdī vienkārši darām, kas jādara. Emocijas un pārdomas jau nāk pēc tam. Pat nepaspējam neko sajust vai padomāt,”
stāsta Vidzemes reģiona brigādes Valmieras daļas ugunsdzēsējs glābējs, kaprālis Reinis Persis.
“Sākumā ir grūti distancēties, bet ar laiku ugunsdzēsējs iemācās profesionāli šīs sajūtas atdalīt un nelaist to notikumu sevī tik dziļi,”
norāda E.Kaužēns.
Tomēr kādā brīdī emocijas liek par sevi manīt, un ir laiks pārdomāt notikušo. Vidzemes reģiona brigādes Valmieras daļas ugunsdzēsējs glābējs, kaprālis Oskars Reiziņš atzīmē, ka
humors un savstarpēja komunikācija ar kolēģiem palīdz tikt galā ar izsaukumā piedzīvoto, turklāt katru izsaukumu nedrīkst uztvert personīgi.
Valmieras daļas inspektors dežurants un vada komandieris, kapteinis Aigars Jevdokimovs stāsta: “Kad atgriežamies no izsaukuma, mums ir jānokomplektē mašīna jaunam izsaukumam – viss jānotīra un jāsakārto. To visu kolektīvi darot, emocijas par iepriekšējā izsaukumā piedzīvoto pagaist. Turklāt bieži vien izsaukumi seko cits pēc cita, un pat nav laika domāt par to, kas noticis.”
Viens no lielākajiem glābšanas darbu pasākumiem pēdējo gadu laikā bija Zolitūdes traģēdija, kurā piedalījās daudz Valmieras daļas ugunsdzēsēju. E.Kaužēns stāsta, ka nevienam no Valmieras daļas glābējiem šis nebija obligāts uzdevums, visi pieteikušies to veikt brīvprātīgi ārpus sava darba laika.
“Cilvēkiem no malas var likties, ka tas ir vienkārši – pacel paneli. Tas panelis ne vienmēr ir paceļams, turklāt ir jāzina, no kura gala celt, lai nesavainotu cietušo. Šķembas, betons, armatūras stieņi, pārtikas produkti, stikla lauskas un veikala inventārs – tas viss ir vienā putrā, un cietušo atbrīvošana nerit tik ātri.
Šādās situācijās ugunsdzēsēja darbs ir kā ķirurgam – katra kustība ir svarīga, lai nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu,”
atzīmēja E.Kaužēns.
Vidzemes reģiona brigādes Valmieras daļas ugunsdzēsējs glābējs, kaprālis Jānis Šurma stāsta: “Esmu ugunsdzēsējs jau aptuveni četrus gadus, un
Zolitūdes traģēdija ir trakākais, ko esmu redzējis. To nevar ne ar ko salīdzināt.
Sajūtas pēc tam var būt dažādas – kāds varbūt ir tik salauzts, ka vairs nespēj ne ar vienu parunāt, citam vajadzīga psihologa konsultācija vai saruna ar kolēģiem. Kādam varbūt vienkārši pietiek, mājās atnākot, apskaut savu sievu, savus bērnus un viss ir atkal kārtībā.
Es biju uztraucies, jo bija jādodas iekšā nestabilā ēkā, bet man blakus bija mani kolēģi, un mums galvenais mērķis bija palīdzēt cilvēkiem. Mēs cits citu uzmundrinājām.
Par to, kas būtu varējis ar mani notikt, es sāku domāt tikai pēc tam.”
Portāls “Valmieras Ziņas” sveic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu Ugunsdzēsēju un glābēju dienā un izsaka pateicību par ugunsdzēsēju glābēju paveikto, palīdzot nelaimē nonākušajiem.