Lasīšanas laiks: 4 min
Valmierietei, Biznesa augstskolas Turība absolventei Lindai Akmentiņai 18. novembris ir ne tikai Latvijas, bet arī pašas dzimšanas diena. Linda saka, ka Latviju nemainītu ne pret ko, un aicina visus Latvijas iedzīvotājus nezaudēt cīņas sparu.
18 novembris man, protams, saistās ar manu dzimšanas dienu. Tas ir pirmais, bet, ja godīgi, tās ir divas nedalāmas lietas – valsts svētki un mana dzimšanas diena. Nav bijis tā, ka es svinu tikai savus svētkus vai arī tikai atzīmēju 18. novembri.
Uzzinot, ka esmu dzimusi 18. novembrī, cilvēki, visbiežāk jautā, vai man tas patīk, un vai es esmu Latvijas patriote? Esmu jau pieradusi pie šādiem jautājumiem. Emocijas no cilvēkiem ir dažādas, vienaldzīgo parasti nav.
Katru gadu neatņemama svētku sastāvdaļa ir salūts. Patiesībā svētku sajūtu rada daudzas lietas, piemēram, noformējums pilsētas ielās, karogs pie katras mājas, svinīgi un patriotiski raidījumi televīzijā un radio, latviešu filmas, koncerti u.c. Tas viss manī rada svētku noskaņojumu. Latvijas karoga lentītes, kas aizvien biežāk parādās pie mēteļu atlokiem vai automašīnām. It kā šķietami mazas lietas, bet, sasaistot kopā, tās rada svētkus.
Mana dzimšanas diena iekrīt dienā, kad visā valstī svinam Latvijas proklamēšanas dienu – bērnībā man tā šķita liela problēma, jo citus bērnus skolā apsveica, bet mana dzimšanas diena vienmēr bija brīvdienā. Bija sajūta, ka citiem bērniem ir vairāk paveicies. Taču, gadiem ejot, priecājos, ka mana dzimšanas diena vienmēr ir brīvdienā. Nevaru iedomāties skaistāku dienu kā 18. novembri, kad svinēt arī savus svētkus. Zinu, ka gan man, gan maniem draugiem un ģimenei būs brīvdiena un varēsim kopīgi nosvinēt.
Es viennozīmīgi esmu patriote. Taču es neizjūtu to kā pienākumu, mīlestība pret Latviju ir mana iekšējā sajūta.
Vidusskolā bija periods, kad vasaras brīvlaikos braucu strādāt ārpus Latvijas un vienmēr zināju, ka atgriezīšos, ka es nevarētu palikt tur, jo vēlos dzīvot savā zemē kopā ar saviem tuviniekiem. Nedomāju, ka manam patriotismam ir saistība ar to, ka piedzimu 18. novembrī.
Ikdienā ikviens no mums saskaras ar dažādām problēmām – darbā, sabiedrībā un citur, bet tas nav iemesls, lai padotos. Lai arī kā ies, es par visām varītēm palikšu Latvijā, esmu par to pārliecināta.
Patriotu raksturo ne tikai piederības sajūta savai zemei, bet arī cilvēkiem. Bieži vien saka, ka ārvalstīs cilvēki ir atsaucīgāki, smaidīgāki, draudzīgāki, bet es vēlos uzsvērt, ka arī latvieši tādi ir. Jau četrus gadus dzīvoju Valmierā un varu teikt, ka arī šejienieši ir draudzīgi un atvērti. Mūsu cilvēki nav ne ar ko sliktāki par citiem. Jā, varbūt latvieši nesmaida tik daudz kā citi, bet tāpēc jau mēs neesam sliktāki.
Vidējais latvietis bieži ir norūpējies – viņš uztraucas par dažādām lietām – darbu, ģimeni, notikumiem valstī u.tml. Taču, tajā pašā laikā, vidējais latvietis ir sirsnīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs. Varbūt kādreiz ikdienas rūpes to neļauj saskatīt, taču tādi mēs – latvieši esam. Latvieši ir arī ļoti līdzcietīgi, mēs spējam just līdzi un saprast arī citu bēdas.
Vidējo latvieti raksturo arī citas lietas, piemēram, man kā kārtīgam latvietim patīk garšīgi paēst, īpaši svētkos. Laikam jau katrs latvietis kādreiz ir dziedājis vai dejojis, arī es skolas laikā gan dejoju, gan dziedāju, diemžēl, nav sanācis piedalīties Dziesmu svētkos. Es gan esmu pārliecināta, ka kādreiz to noteikti izdarīšu. Tādi Dziesmu svētki, kā pie mums, nav nekur citur pasaulē, un to īpašo sajūtu nav iespējams sajust citur. Kādreiz arī 11. novembris un 18. novembris vairāk tika atzīmēts skolās un valsts iestādēs, taču pēdējos gados šie svētki ir ienākuši gandrīz katrā mājā un ģimenē.
Ir uzskats, ka latviešiem patriotisms izpaužas tikai Dziesmu svētku un hokeja čempionāta laikā. Neesmu hokeja fans, tāpēc īsti nemācēšu par to teikt, bet, protams, ka ir vairākas dienas gadā, kad esam īpaši pacilāti un patriotiski, piemēram, nedēļā no Lāčplēša dienas līdz 18. novembrim.
Nepiekrītu uzskatam, ka esam patrioti tikai dažas reizes gadā – arī svinot citus svētkus, piemēram, Ziemassvētkus, Lieldienas, aizvien vairāk cilvēku ievēro latviskās tradīcijas.
Runājot par mūsu valsts simboliem, jāsaka – nedomāju, ka mūsu karogu un citus simbolus vajadzētu likt visur un jebkurā laikā. Nevajadzētu ikdienā staigāt drēbēs Latvijas karoga krāsās – ja karogs būs visur, tā parādīšanās zaudēs to īpašo sajūtu, ko tā dod. Šobrīd, redzot karogu paceltu mastā vai svētkos, ienesot karogu telpā vai izkarot pie mājas, pārņem svinīga sajūta.
Runājot par citiem valsts simboliem, jāsaka, ka arī himna mums ir īpaša – katram latvietim tā ir jāzina. Bet mēs esam bagāti ar daudzām dziesmām, kuras mūsu tautai nozīmē daudz, piemēram, dzirdot dziesmu “Saule, pērkons, Daugava”, man skrien skudriņas. Manuprāt, tā ir neoficiālā himna.
Ja man jautā, kā es redzu Latviju un sevi pēc divdesmit gadiem, viennozīmīgi redzu sevi Latvijā. Protams, vecāku… grūti pateikt kādu, bet pavisam noteikt tepat Latvijā. Ar ģimeni, ar bērniem dzimtajā zemē.
Mans novēlējums Latvijai patiesībā ir vairāk veltīts mums pašiem – latviešiem – nepadoties, nezaudēt to īpašo cīņas sparu, kas ir mūsos!