Lasīšanas laiks: 2 min
Lai informētu valmieriešus par pašaizsardzības pamatiem, Valmieras pilsētas pašvaldības policijas priekšnieks Armands Miķelsons rakstu sērijā sniegs padomus par personīgās drošības principiem ikdienas situācijās.
Padomi noderēs ikvienam, kas nekad nav interesējies par cīņas mākslām. Pirmais raksts šajā sērijā veltīts padomiem, ko darīt, uz ielas saskaroties ar uzbrucēju.
Ejot pa ielu un sastopoties ar aizdomīgu cilvēku grupu, drošāk ir to apiet, pārejot uz otru ielas pusi vai mainot izvēlēto iešanas maršrutu.
Ja kāds ir sācis sekot, nekavējoties jādodas uz vietām, kur ir daudz cilvēku, iejūkot pūlī. Ja tuvumā cilvēku nav, var izmantot mobilo telefonu, lai zvanītu policijai vai paziņām un paziņotu par mēģinājumu uzbrukt. Šādā brīdī izmantojamais policijas numurs ir 110. Policijai ir jānosauc pēc iespējas konkrētāka tā brīža atrašanās adrese. Ja telefona līdzi nav, pie auss var likt jebkuru priekšmetu, lai potenciālajam uzbrucējam radītu iespaidu, ka tiek zvanīts palīdzības izsaukšanai.
Ja potenciālais uzbrucējs ir pienācis klāt un pieprasa naudu, ir vērts izmantot viltīgu vārdisko cīņas mākslu – saukt vārdā kādu cilvēku, kurš it kā ir netālu. Tādā veidā tiek radīts iespaids, ka tuvumā ir kāds pazīstams.
Svarīgi ir ar savu uzvedību, skaļi bļaujot, pēc iespējas pievērst sev uzmanību, lai uzbrucēju aizbaidītu.
Ja tiek draudēts ar nazi vai šaujamieroci, ir vēlams uzbrucējam atdot visu pieprasīto, jo nekas nav dārgāks par paša veselību un dzīvību.
Ejot ārpus mājas, vienmēr var turēt kabatā saujiņu sāls vai smilšu. Negaidīti sastopoties ar ļaundari, sekundes simtdaļas laikā vienmēr ir iespējams ieslidināt roku apģērba kabatā, paņemt smiltis un zibenīgi iemest uzbrucējam sejā.
Kamēr ļaundaris būs aizņemts ar acu tīrīšanu, tiks iegūts laiks, lai aizbēgtu no notikuma vietas.
Svarīgi ir atcerēties Latvijas Republikas Krimināllikuma 29.pantu, kur noteikts, ka arī par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu iestājas kriminālatbildība. Nepieciešamā aizstāvēšanās šajā gadījumā ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot savas tiesības, kā arī aizsargājoties pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Ikvienam ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos. Taču par tās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību.
Krimināllikuma 128.pants paredz kriminālatbildību par tīša smaga vai vidēji smaga miesas bojājuma nodarīšanu, pārkāpjot nepieciešamās aizsardzības robežas, ja nav bijis dzīvības apdraudējums vai izvarošanas mēģinājums.
Armands Miķelsons praktisko pieredzi pašaizsardzības principos ir guvis, strādājot Valsts policijā par tuvcīņas un pašaizsardzības instruktoru. “Drošības ABC” uz personīgajām atziņām balstīto ieteikumu efektivitāte ir pārbaudīta arī praktiski.
Ar Krimināllikumu viss ir skaidrs , bet savukārt Satversme garantē katram pilsonim drošību . Vai šādu rakstu nepieciešamība (un tāda ir) liek domāt par drošību ? Kāpēc visi tie noziedznieki netiek izolēti no pārējās sabiedrības ? Un vēl ļaunāk – vēl citus vēlas laist laukā no cietuma – redz , esot dārgi uzturēt . Lētāk ir izlaist , lai pilsoņi paši aizsargājās , lai nēsā smiltiņas kabatā , toties nebūs cietumiem nauda jadod , labāk aizbraukt kādā eksotiskā … piedodiet – darba ceļojumā uz Maroku vai Filipīnām .
Ļoti labi saprotu policijas bezspēcību , bet …