Lasīšanas laiks: 2 min
Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, 4.maijā, Valmieras drāmas teātra aktrisei Skaidrītei Putniņai Rīgas pilī tika pasniegts valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis – par bagātu radošā mūža ieguldījumu Latvijas profesionālā teātra mākslā, informē Valmieras pilsētas pašvaldībā.
Skaidrītei Valmieras teātris ir pirmā un vienīgā darbavieta, uz kuru viņa atnāca 1968.gadā kā pavisam jauna un vēl nepieredzējusi aktrise. Darbs šeit ļāvis atraisīties un uzplaukt mākslinieces daudzpusīgajam talantam. Viņa spēj iekļauties jebkura režisora iestudējumos, tomēr pēdējos gados aktrises talants ir īpaši uzplaucis, strādājot kopā ar latviešu režijas jaunāko paaudzi.
Vairāk nekā 45 darba gados Skaidrīte Putniņa ir spēlējusi jaunas, gaišas un latviskas varones – Ilzi (R. Blaumaņa “Pazudušais dēls”, 1970), Auci (R. Blaumaņa “No saldenās pudeles”, 1974), Maruli (V. Sauleskalna “Meldermeitiņa”, 1980), taču diezgan drīz pierādīja, ka ir interesanta raksturotāja ar spilgti izteiktu ekscentrisku stīgu un augstu skatuves patiesības līmeni. Šajā asprātīgajā, formā spilgtajā lomu nošķirā ir Katarīna (V. Šekspīra “Spītnieces savaldīšana”, 1977), Moda (H. Karjēra “Harolds un Moda”, 1978), Ciepa (Raiņa “Pūt, vējiņi!”, 1985), Šneidera jaunkundze (Dž. Masterofa “Kabarē”, 1987).
Nozīmīgas bijušas lomas klasiskajā krievu dramaturģijā, atbilstoši režisora iecerei atklājot varoņu laikmetīgās jūtas un dziņas – Irina (A. Čehova “Trīs māsas”, 1974), Duņaša (A. Čehova “Ķiršu dārzs”, 1986), Zinaida Savišna (A. Čehova “Ivanovs”, 1987), Anna (Ļ. Tolstoja “Dzīvais mironis”, 1999), Polina (A. Čehova “Kaija”, 2001), ģenerāliene Jepančina (F. Dostojevska “Idiots”, 2006), Šarlote (A. Čehova “Ķiršu dārzs”, 2009).
Māksliniece nebaidās savām varonēm piešķirt neglītus un smieklīgus vaibstus, ja rezultātā rodas patiess mūsdienu dzīves attēlojums – tāda ir Valija (E. Sniedzes “Tie paši oši”, 2003), Portere (T. Viljamsa “Orfejs pazemē”, 2011), Piegriezēja (M. Bulgakova “Zojkina kvartira”, 2012).
Jaunu radošu prieku un iedvesmu Skaidrīte saņēmusi, piedaloties jauno režisoru darbos. Īpaši veiksmīga bijusi viņas sadarbība ar Dmitriju Petrenko un Jāni Znotiņu, kuru režijās tapuši sarežģīti, formā spilgti, psiholoģiski dziļi un pārliecinoši tēli – Ģertrūde (V. Hamiltona “Virve”, 2013), Laura (T. Viljamsa “Stikla zvērnīca”, 2014), Tabs (H. Pintera “Siltumnīca”, 2014).