Lasīšanas laiks: 2 min
Latvieši pazīstami ar savu kapu kultūru – svecīšu vakariem, kapusvētkiem, arī gluži ikdienišķu kapu sakopšanu. Daži pie saviem aizgājējiem dodas vai ik dienu, citi – nedēļas nogalēs, tālākie varbūt atbrauc tikai vienreiz gadā. Kādam jāapkopj tikai viena kapu kopiņa, citam trīs un pat vairāk. Ja jānoliek tikai ziedi, tas ilgu laiku neaizņem, bet, ja jāizravē celiņi, jāiestāda puķes, jāapgriež krūmiņi, jāaplaista – tas prasa vairākas stundas, reizēm paiet pat puse dienas. Un te nu Valmieras pilsētas un arī Dīvala kapos pēc darba laika un nedēļas nogalēs sākas problēmas – rīta kafija vai pusdienas laužas ārā, bet kur lai iet? Pilsētas kapliča un līdz ar to arī tualete ir ciet, publiskā tualete diezgan patālu, ilgstoša aizturēšana var kaitēt veselībai, bet spiestā kārtā apgānīt kapus neļauj ne audzināšana, ne tā pati latviešu kapu kultūra. Galu galā nokārtošanās sabiedriskā vietā pat ir disciplināri/administratīvi sodāma!
Pagājušajā gadā zaļā būdiņa stāvēja laukumā pie kapsētas, šogad – nekā! Vai maija beigās vēl nav sākusies sezona? Varbūt pandēmijas dēļ? Jāatzīst, ka dabiskās vajadzības neviens vīruss atcelt nevar, bet cilvēkiem neceļas roka (atvainojiet – nenolaižas bikses) nokārtoties kapos vai uz ielas.
Kāda kapos satikta kundzīte stāstīja, ka jau Boķa laikos solīts labiekārtot kapu priekšpagalmu. Pa bedrainajām ielām vedot, reizēm esot bail, ka ceļā uz pēdējo atdusas vietu aizgājējs neizkrīt ārā no mūža mājas. Jāteic, pagalms ir diezgan salāpīts, trotuāri savu laiku nokalpojuši, arī celiņš kapu iekšpusē ir gaužām bēdīgā stāvoklī. Protams, tas viss prasa naudu un laiku, atliek vien gaidīt, bet to zaļo, zilo vai citas krāsas būdiņu gaidīt nevar!
Aktuāla problēma.