Lasīšanas laiks: 4 min
22.jūnijs Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcai ir īpaša diena, jo šajā datumā tiek atzīmēta dievnamā esošo Ladegasta ērģeļu “dzimšanas diena”. Šogad šim senajam baroka laika instrumentam aprit 130 gadu. Savā pastāvēšanas laikā ērģeles ir piedzīvojušas daudzus notikumus un pārmaiņas, taču pēdējos 20 gadus par tām rūpējas ērģelnieks Leons Āķeris.
Unikāls instruments
Ērģeles 1886.gadā uzbūvējis Fridrihs Ladegasts no Veisenfelsas. Šī varenā instrumenta dēļ pat tikusi paplašināta Sīmaņa baznīcas augšējā lukta. Godinot sava tēva Johana Fridriha Šrēdera piemiņu, Kokmuižas īpašnieks Teodors fon Šrēders bija ziedojis 10 000 reihsmarku šo ērģeļu būvei.
Kā stāsta ērģelnieks Leons Āķeris, “šis instruments ir unikāls. Otra tāda Latvijā nav, taču meistara Ladegasta darbs ir atrodams arī Matīšos un Burtniekos (tur diemžēl no ērģelēm pāri palicis vairs tikai rāmis). Padomju laikā ērģeļu stabules no Burtnieku baznīcas pazuda.”
Pie Ladegasta ērģelēm – jau 20 gadus
Leons Āķeris ar Ladegasta ērģelēm ir saistīts jau 20 gadus. 1996. gadā viņš sāka darboties kā Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes ērģelnieks, katru svētdienu spēlējot dievkalpojumos. Pirms tam par ērģelēm rūpējās draudzes ērģelniece Asja Blaua.
L.Āķeris atzīst, ka kopējais laiks, kurš pavadīts pie šīm ērģelēm, ir ļoti ilgs. “Es daru to, ko esmu apņēmies un arī vēlējies, tādēļ cenšos savu darbu paveikt atbildīgi.”
Pēc kordiriģenta profesijas apgūšanas, Leonam radusies iespēja iemācīties spēlēt ērģeles, un viņš nolēmis to arī darīt. Kā teic pats ērģelnieks, “pēdējā brīdī paspēju ielēkt aizejošā vilcienā”.
Pirmā reize, kad Leons pa īstam savas ērģeļspēles prasmes licis lietā, bijusi 1990.gadā, Mātes dienā, kad Burtnieku baznīcā viņš spēlējis harmonijas. “Tolaik es uzskatīju, ka, spēlējot baznīcā, ir ļoti jāuzmanās, lai viss tiktu spēlēts precīzi pēc notīm, nekur nekļūdoties. “Toreiz biju ļoti nobijies. Rokas un kājas trīcēja. Taču tagad es jau visu zinu no galvas.”
Savukārt, kad Leons pirmo reizi apsēdies pie Sīmaņa baznīcas ērģelēm, viņš sapratis, ka būs jāpaiet laikam, kamēr pirksti pieradīs pie šāda instrumenta. “Prasme salikt kopā reģistrus tā, lai beigās rastos kaut kas skaists, nāk ar laiku. Sākumā, protams, neskanēja tā kā cerēts, gadījās arī pielaist dažādas kļūdas, taču tagad, šķiet, ka ir pietiekami labi, ja jau cilvēki nebēg ārā no baznīcas (smejas). Ja kādreiz gadās, ka cilvēki, ejot ārā, aizcērt durvis tā spēcīgāk, domājams, ka tam ir kāds cits iemesls, nevis mana ērģeļspēle.”
Ērģelnieks stāsta, ka pa šiem 20 gadiem, kas nospēlēti kopā ar Sīmaņa draudzi, viņi ir ļoti satuvinājušies. “Draudze zina mani, es ziņu viņus, un tā mēs kopā radām mūziku.”
Ērģeles – instruments ar raksturu
130 gadi nav īss laiks, un tas ir ietekmējis gan Ladegasta būvēto ērģeļu izskatu, gan arī skanējumu. “ Vienīgais, ko varu darīt, ir, uzmanīt, lai ērģeļu stāvoklis nepaliek sliktāks. Ja kaut kas atgadās, man ir meistari, kuriem tūlīt varu piezvanīt un lūgt palīdzību. Prospekta stabules, kuras ērģelēs atrodas šobrīd, ir saglabājušās no pašiem pirmsākumiem.” norāda Āķeris.
Ērģeles ir savdabīgs instruments, kuram nepieciešama īpaša pieeja, kā arī apstākļi. Telpā, kurā tās atrodas, ir jābūt noteiktam gaisa mitrumam, ko Sīmaņa baznīcā nodrošina aiz instrumenta aizmugurē saliktie trauki ar ūdeni. Arī gaisa temperatūrai ir jābūt noteiktai – +14 grādiem. Tādēļ, lai uzturētu ērģelēm labvēlīgus apstākļus, baznīcas apmeklētājiem jāpacieš neērtības ziemas periodā.
Ērģelnieks teic, ka baznīcas ērģeles “sausuma krīze” piemeklējot divas reizes gadā – vasarā un ziemā, kad ir ļoti karsts vai auksts laiks.
Ar cerīgu skatu nākotnē
20.gadsimta 70.gados Sīmaņa baznīcā tika atklāta Valmieras koncertzāle un Valmieras novadpētniecības muzejs. Tad altāra neesot bijis, savukārt koncertu apmeklētāji sēdējuši uz otru pusi, ar skatu uz ērģelēm. Tajos laikos koncertzālē esot spēlējuši vairāki slaveni ērģelnieki.
“Pateicoties koncertzāles laikiem, šīs ērģeles vēl skan, lai arī tās iekšieni krietni pabojājis laika zobs. Atmodas laikā, kad baznīcu atdeva draudzei un centrālapkure bija lēta, neapdomīga baznīcas apsildīšana negatīvi ietekmēja instrumentu.”
Ap 2000.gadu Sīmaņa baznīcā bija īstenota kampaņa, kuras ietvaros tika vākti ziedojumi ērģeļu restaurācijai. Par ziedotajiem līdzekļiem tika restaurētas ērģeļu plēšas, kā arī nomainīts to motors. Diemžēl pašu ērģeļu restaurācijai naudas nepietika. “Mūsu sapnis ir restaurēt ērģeles pilnībā”, atzīst L.Āķeris. “Diemžēl tik drīz tas nenotiks, jo dažādi rekonstrukcijas darbi nepieciešami arī baznīcā, līdz ar to, ērģelēm jāpaliek pēdējām. Kad ērģeles būs restaurētas – tad arī mans kalpošanas laiks būs beidzies.”
Atzīmējot Ladegasta ērģeļu 130. gadadienu, Sv.Sīmaņa baznīcā jūlijā tiks organizēti vairāki jubilejas koncerti. L.Āķeris visus laipni aicina atnākt un paklausīties skaistu mūziku četrām vasaras novakarēm.