Lasīšanas laiks: 5 min
Ķīnai, ko šodien pazīstam kā lielu ražotājvalsti, ir bagātīga un ļoti sena vēsture. Tā ir mītiska un sarežģīta, taču ļoti interesanta.
Lai rūpētos un saglabātu senās Ķīnas mākslas priekšmetus, augstu kalnos ir izveidots Taivānas Nacionālais imperatora muzejs, kurā uzkrāti 650 000 unikālu priekšmetu – gleznas, kaligrāfijas paraugi, skulptūras, bronzas, nefrīta izstrādājumi, keramika, izšuvumi, reliģiski artefakti un mēbeles.
Televīzijas kanālam “National Geographic” ir bijusi ekskluzīva iespēja ieskatīties muzeja darba aizkulisēs, un raidījums “Iekšienē: Imperatora dārgumi”, kas skatāms 16.oktobrī plkst.17.30, aizvedīs skatītājus pārsteidzošā ceļojumā pa slepenām dārgumu krātuvēm.
Bet pirms tam “National Geographic” ir sameklējis atbildes uz sešiem interesantiem jautājumiem par senās Ķīnas vēsturi.
Kāpēc pazuda senā Saņsjindui kultūra?
1929.gadā kāds zemnieks Sičuaņas provincē, remontējot ūdens noteci, uzdūrās nefrīta un akmens artefaktiem, kuru izcelšanos bija grūti izskaidrot. 1986.gadā pētnieki turpat, netālu no Saņsjindui atklāja divas ziedojumu bedres ar izsmalcinātiem bronzas laikmeta artefaktiem, tostarp 2,4 m augstām skulptūrām, brīnišķīgām maskām, ziloņkaula un nefrīta izstrādājumiem. Apmēram 40 km tālāk, netālu no provinces galvaspilsētas Čendu – Jinšā zinātnieki uzgāja senu pilsētu, kur atrastie priekšmeti bija līdzīgi Saņsjindui atradumiem.
Zinātnieki uzskata, ka senā kultūra “pati sevi demontējusi” pirms aptuveni 2800 – 3000 gadiem, karu, ūdens trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ pārceļoties vairākus desmitus km tālāk. Iespējams, vainīga varētu milzīga zemestrīce, kuras epicentrs atradās tuvu Saņsjindui un kuras rezultātā radās plaši nogruvumi, izcēlās plūdi un upes mainīja tecēšanas virzienu. Piemēram, augstu kalnos, 3800 m virs jūras līmeņa Jaņmeņas upe, kura plūst pa senu ledāju izgrauztu ieleju, patiešām ir mīklaini mainījusi savu tecējumu. Tačujoprojām nav atbildes uz jautājumu: kāpēc senie cilvēki strauji mainīja apmešanās vietu un jaunajā mītnes zemē neatjaunoja visas savas kultūras iemaņas?
Kas slēpjas Fusi ezera dzelmē?
212 kv.km lielais Fusi ezers ir dziļākais saldūdens ezers Ķīnā, tā maksimālais dziļums ir 157 m. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka skaidrā laikā ezerā bieži redzams nogrimušas pilsētas siluets. Leģendas vēsta, ka te dzīvojošie cilvēki nogrimuši kopā ar kādu senu pilsētu. Un patiešām – reiz kāds nirējs atrada dīvainas akmens plāksnes un krāvumus.
Pētījumi atklāja, ka artefakti izkaisīti apmēram 2,4 – 2,7 kv.km plašā teritorijā un radušies apmēram 260 gadus p.m.ē.Senajā pilsētā vietām saglabājušās ielas un sienas. Vispirms tika pieļauts, ka tā varētu būt mīklaini pazudusī Jujuaņas pilsēta, kas atradusies ezera ziemeļu daļā. Taču tas neapstiprinājās. Daļa ekspertu uzskatīja, ka pilsēta varētu būt daļa no mītiskās Djaņas karalistes, kas izgaisa apmēram 90 gadus p.m.ē. Fusi austrumu krastā, Li Jašana kalnā atrasti tūkstošiem bronzas artefaktu no Austrumu Hanu dinastijas laikiem, kas tiek uzskatīti par nozīmīgiem pierādījumiem Djaņas karalistes esamībai.
Kā degunradži un stegodoni nokļuva augstu kalnos?
Tibetas un Ķīnas kalnos ir daudz senu alu. Dienvidos, Gužou plato, 1630 m virs jūras līmeņa atrodas paleolīta laikmeta alu sistēma – Pasijas Dadonga alas. Tajās atrasts teju 20 m biezs fosiliju slānis no vidējā vidējā pleistocēna laikmeta: 130 000 – 260 000 gadus seni dzīvnieku kauli, akmens artefakti un arī cilvēku zobi, kas ļauj labāk izprast cilvēces pirmsākumus. Te atklātas apmēram 40 dažādu dzīvnieku sugu fosilijas.
Izrakumi liecina, ka cilvēku senči šajās alās dzīvoja ilgi, taču kā lielie dzīvnieki, piemēram, degunradži un stegodoni nokļuva tik augstu kalnos? Maz ticams, ka tietur iemaldījušies paši. Degunradži ir zālēdāji, kuri nedzīvo baros, bet stegodoni mīl atklātākās vietas. Alās laupījumu varēja glabāt plēsoņas, taču pētnieki secinājuši, ka “jūtama cilvēku roka”. Šķiet, dzīvnieki ķerti apzināti un nogādāti kalnos. Iespējams, pārtikai. Iespējams, kam citam.
Kā rodas “maģiskie spoguļi”?
“Maģiskie spoguļi”, kuri spējot nekļūdīgi atainot labo un ļauno, patiesību un viltu, radās Ķīnā, aptuveni II gs. p.m.ē. Apaļie, pulētie bronzas spoguļi, kuru diametrs bija 15-20 cm, bija populāri Hanu dinastijas laikā. Aizmugurē parasti bija ainava ar kokiem, ūdeni, putniem vai dzīvniekiem. Tie diezgan ticami atspoguļo priekšā esošo objektu, taču, ja spoguli apspīd spēcīga gaisma, tad uz sienas redzams aizmugurē esošais zīmējums.
Zinātniekiem ilgi neizdevās atklāt optiskos mehānismus, kas spoguļus padara tik brīnumainus. Metāls ir ciets, necaurspīdīgs, taču attēls rada iespaidu, ka jābūt savādāk. Izrādās, pulētā virsma tikai šķietamiir pilnīgi gluda. Patiesībā tai ir smalks izliekumu tīkls, kas dažādi atstaro gaismu. Izliektās līknes izkliedē gaismu, tādēļ šīs vietas ir mazliet tumšākas, ieliektās līknes koncentrē gaismu un tās ir mazliet gaišākas. Turklāt kausēšanas procesā bronza biezākajās vietās atdziest citādi nekā plānākajās.
Vai Ķīnas civilizācija ir senāka nekā mums šķiet?
Oficiāli Ķīnas pirmsākumi meklējami pie Huanhe un Jandzi upēm, bet pirmā bijusi Ši dinastija, kas valdījusi pirms 4000 gadiem. Taču, izrādās, nelielā, pašpietiekamā Honšanas kultūra ir vēl 2400 gadus senāka nekā vissenākā dinastija. Pirmie artefakti – māla priekšmeti un nefrīta pūķi – tika atrasti Šifenši reģionā, uz ziemeļiem no Pekinas. Taču zinātnieki, pētot tuksnešaino Iekšējo Mongoliju, uzdūrās Honšanas kultūras artefaktiem, kapenēm un kulta vietām. Savukārt vides izmaiņu pētījumi atklāja, ka tagadējā tuksnesī pirms apmēram 5000 – 9000 gadiem plūda upes un bija ezeri, taču tie izsīka un senajiem cilvēkiem nebija citas izvēles, kā pārvietoties uz dienvidiem. Faktiski šis ir apliecinājums tam, ka klimata pārmaiņas var mainīt kādas kultūras attīstību.
Vai Ķīnas piramīdas ir lielākas par Ēģiptes piramīdām?
Par Ķīnā esošām piramīdām pirmo reizi sāka runāt īsi pēc Otrā pasaules kara. 1945.gadā ASV militārās aviācijas pilots Džeims Gausmans stāstījis par milzīgām būvēm, kuras redzējis lidojot starp Ķīnu un Indiju. Savukārt 1947.gadā ģenerālis Moriss Šihans, “Trans World Airlines” Tuvo Austrumu direktors stāstījis, ka 65 km uz dienvidrietumiem no Siaņas redzējis lielas piramīdas. Taču ilgus gadus šis reģions bija t.s. “aizliegtajā zonā”, tādēļ nekādas citas informācijas par to nebija.
Vēlāk atklājās, ka par mītiskajām piramīdām noturēti apbedījumu kurgāni pie Siaņas, kas vairāku dinastiju laikā bija impērijas galvaspilsēta. Tā “Baltā piramīda” ir imperatora Vu Di (157-87 p.m.e.), piektā Rietumu Hanu dinastijas valdnieka atdusas vieta. Tiek uzskatīts, ka tieši Vu Di sāka veidot Zīda ceļu. Apbedījumu kompleksa būvniecība ilgusi 53 gadus, un šim nolūkam imperators esot izmantojis trešo daļu no iekasētajiem nodokļiem. Lielākā piramīda ir 46,5 m augsta. Maoliņas mauzolejā ir izveidots muzejs, kurā apskatāmi vairāk nekā 4000 Rietumu Hanu dinastijas laiku artefakti. Te atrodas vēl apmēram 20 kapavietas, kur apglabātas imperatora sievas, ministri un augstmaņi.