Lasīšanas laiks: 2 min
Daudzi no mums ir apmeklējuši vai vismaz dzirdējuši par Igaunijas salu Sāremā, taču tikai nedaudzi zina vairāk par tai blakus esošo Muhu salu, kas nesen nokļuva uzmanības centrā, pateicoties The New York Times reportierei Sārai Kānai (Sarah Khan).
Muhu sala ir 198 kvadrātkilometru liela un atrodas Igaunijas dienvidrietumu pusē, tieši pa ceļam uz Baltijā tik ļoti populāro Sāremā salu. S.Kānu apmeklēt tik mazpazīstamo vietu iedvesmojusi Pädaste muiža, kura pēc raksta autores vārdiem
“ir tāda vieta, par kuru vienreiz izlasi žurnālā un tad vairs nevari izmest no sava prāta”.
Pädaste muiža tika celta 19. gs. uz 14. gs. mājas drupām – dažas oriģinālās sienas ir atstātas tagadējā mājas struktūrā. Pateicoties Krievijas tiesai, tā tika novēlēta Dānijas karalim, kurš to savukārt novēlēja baltvāciešu muižnieku ģimenei. Visbeidzot īpašumu pārņēmis un atjaunojis igauņu politiķis Imre Soars (Imre Sooäär). Autore aprakstot šo ēku min:
“Rezultāts ir iespaidīga konstrukcija, kādu nekad iepriekš neesmu redzējusi: tas ir tieši tik stalts kā varētu iedomāties vietu ar šādiem izciliem ciltsrakstiem, bet tā saharīna rozā nokrāsa, neogotikas struktūra, ģeometriskās karnīzes un kokgriezumi ignorē loģikas likumus.”
Mūsdienās muiža ir pārveidota par luksuss viesnīcu ar 24 numuriņiem un SPA. Tajā viegli iejusties muižnieka lomā, tomēr ar iespēju lietot modernās ierīces. Īpašums ir vienīgā šāda veida viesnīca Igaunijā, un tajā atradīsiet arī vienu no labākajiem Igaunijas restorāniem – starptautisku atzinību guvušo – “Alexander”.
Salas apskati S.Kāna uzsāka Koguvā, kur zem klajas debess atrodas Muhu etnogrāfiskais muzejs – vislabāk saglabājusies 19. gs. ēka. Ciema ielas ieskauj ne tikai bieza sūnu kārta, bet arī akmens sēta, aiz kuras vēl joprojām stāv nomelnējusi salmu māja, un blakus tai tradicionālās koka laivas. Tālāk autore devās uz Muhu salas galvaspilsētu Līvu, kur 13. gs. uz pagānu tempļa tika uzbūvēta Sv. Katrīnas baznīca. Šī pilsēta ir lieliska vieta, kur iepirkt dažādus unikālus suvenīrus un interesantas piemiņas lietas.
Tomēr pēc autores rakstītā, pats interesantākais, ko viņa piedzīvoja bija Senās uguns nakts festivāls 29. augustā. Agrāk uguns naktis tika veidotas divos gadījumos: lai brīdinātu cilvēkus par ienaidnieka tuvošanos un parādītu mājupceļu zvejniekiem. Šodien šiem svētkiem ir cita nozīme – parādīt cilvēku vienotību ap Baltijas jūru. Festivāls tradicionāli notiek augusta beigās.