Lasīšanas laiks: 2 min
Piektdien, 10.aprīlī, Saeimas spīkere Ināra Mūrniece (NA) reģionālajā vizītē apmeklēja Valmieru, kur tikās ar Valmieras SOS Bērnu ciemata iemītniekiem.
Tikšanās laikā I.Mūrniece iepazinās ar ciemata ikdienu, saņēma vairākus ieteikumus, kā arī kopā ar ciemata direktoru Ediju Pētersonu un Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas direktori Ilzi Paleju viesojās pie ģimenes, kurā ir ne tikai mamma, bet arī tētis, kas, pēc E.Pētersona teiktā, SOS Bērnu ciematos ir retums.
E.Pētersons atzina, ka vīrieši maz iesaistās šajā darbā, lai gan bērnam ir svarīga abu dzimumu klātbūtne audzināšanas darbā.
Tāpat Valmieras SOS Bērnu ciemata direktors sarunā ar I.Mūrnieci norādīja, ka ir svarīgi šādā ģimenē augušam jaunietim palīdzēt ne tikai līdz pilngadības sasniegšanai, bet līdz brīdim, kad jaunietis pats var par sevi parūpēties.
I.Paleja norādīja uz atšķirībām pašvaldību attieksmē pret SOS ciematu jauniešiem, kuri uzsāk patstāvīgu dzīvi. Viņa atzīmēja, ka ir pašvaldības, kuras apzinās, ka jaunietim ir jāpalīdz arī pēc pilngadības sasniegšanas un to arī dara, savukārt citām pašvaldībām ir citas prioritātes, tādēļ šo pašvaldību apgādībā esošie SOS jaunieši nonāk neērtu izvēļu priekšā.
Pēc E.Pētersona teiktā, šobrīd Valmieras SOS Bērnu ciematā izdevumi vienam bērnam ir vidēji 900 eiro mēnesī, no kuriem šogad 480 eiro mēnesī piešķir pašvaldība, kurai bērns ir piederīgs. Pārējo finansējumu starptautiskās SOS organizācijas, korporatīvie partneri un ziedotāji.
I.Paleja atzina, ka liela problēma SOS bērnu izglītošanā ir iekļaujošās izglītības trūkums valstī: “Nodrošināt izglītību, atbilstošu programmu dzīvesvietas tuvumā bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības – tā ir liela problēma. Tā vietā bērns tiek aizsūtīts uz internātskolu.”
I.Mūrnieci interesēja ciemata darbinieku viedoklis par to, ko iesākt ar bērnu namiem. E.Pētersons un I.Paleja uzsvēra, ka bērnu namiem, tādiem, kādi tie ir bijuši un ir šobrīd, nākotnē nevajadzētu būt. Pēc I.Palejas teiktā, bērnu namiem jākļūst pietuvinātākiem, ģimeniskākiem. “Ļoti nozīmīgi, kādi darbinieki strādās bērnu namos. Ir viegli un patīkami strādāt, ja Tu bērnam vari dot savu cilvēciskumu un mīlestību un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Ja darbinieks bērnu namā jutīsies kā smagā darbā, bērns to sajutīs. Ir svarīgi, ka bērnam ir pieaugušais, kuram var pieķerties,” norādīja E.Pētersons.
“Praksē ir pierādījies, ka bērns 18 gadu vecumā nav gatavs aiziet patstāvīgā dzīvē. Viņš nav nobriedis. It īpaši tas attiecas uz bērniem, kuri ir piedzīvojuši vardarbību un dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos,” norādīja I.Paleja. Viņa atzīmēja, ka pēc ieguldītā darba bērna aprūpē, to nevar pēkšņi pārtraukt. Ir svarīgi bērnu pakāpeniski ievest savā dzīvē.
Pirms viesošanās SOS Bērnu ciematā, I.Mūrniece tikās ar Zemessardzes 22.kājnieku bataljona zemessargiem.