Lasīšanas laiks: 5 min
Valmierā 3.martā norisinājās Rozes diena. Šajā dienā Valmieras Zonta klubs Atzinības rakstu un metālmākslinieka Andra Dukura darināto rozi pasniedza Valmieras Gaujas krasta vidusskolas – attīstības centra skolotājai un surdopedagoģei Uldzei Strazdiņai.
Šogad Rozes dienas tēma bija “Labklājība un sociālais taisnīgums – atvērtība dažādajam”, un Valmieras Zonta kluba dalībnieces vienprātīgi lēma par nozīmīgu ieguldījumu Valmieras un tās apkaimes attīstībā godināt vienu no zinošākajām speciālistēm surdopedagoģijas jomā Latvijā, skolotāju, kura daudziem bērniem ar dzirdes traucējumiem palīdzējusi līdzvērtīgi iekļauties sabiedrībā – valmierieti Uldzi Strazdiņu.
“Mana diena ir daudzpusīga. Rīta pusē darbojos kopā ar pašiem mazākajiem Valmieras Gaujas krasta vidusskolas – attīstības centra bērniem pirmsskolas grupiņā. Pēc tam mans ceļš pa Leona Paegles ielu ved uz skolas ēku, kur vadu tautas deju nodarbības. Vēlāk mani var atrast turpat netālu esošajā skolas internātā, kur notiek individuālas nodarbības vājdzirdīgiem bērniem, kuri mācās vispārizglītojošajās mācību iestādēs.”
Uldze skaidro, ka pēc kohleārā implanta ievietošanas bērnam jāmācās klausīties, saprast dzirdēto un runāt. Dzirdīgs mazulis pasauli iepazīst, jau no pirmajām dienām to saklausot, saprotot, ko skaņas nozīmē, vēlāk mācoties runāt. Savukārt bērni, ar kuriem skolotāja strādā, pirmos dzīves gadus iepazinuši pasauli, kurā nav skaņas. “Pēc implanta ievietošanas vispirms ir jāmācās klausīties. Tas ir kā apgūt svešvalodu – vispirms mēģini saprast, ko katrs vārds nozīmē, tad sāc veidot kādas sakarības un pats runāt.”
Uldze palīdz bērniem ar dzirdes traucējumiem iekļauties vispārizglītojošajās mācību iestādēs, sadarbojas ar bērnu vecākiem. Skolotājai tuvs ir kāds stāsts, ar ko viņa iepazīstina vecākus, pedagogus un interesentus dažādos semināros, atklājot, ko nozīmē darboties ar bērnu, kuram ir dzirdes traucējumi. “Bērniņa ienākšanu ģimenē var salīdzināt ar ceļojumu uz Itāliju. Pirms ceļojuma tiek meklēta informācija, plānoti maršruti, apgūts kāds jaunvārds, iegādāti ceļveži. Taču, kad lidmašīna jau ir pacēlusies, tiek paziņots, ka galamērķis būs Holande. Protams, rodas jautājumi, kāpēc Holande, kāpēc tieši mūsu reiss, ko lai mēs tagad darām, ko mēs iesāksim, izkāpjot no lidmašīnas. Bet arī Holandē viss notiek, tur ir tulpes, Rembrants un daudz kas cits. Protams, sāpes nezūd, ka nav iepazīta Itālija, bet arī Holande ir skaista. Kā pedagogs jau 40 gadus dienu no dienas iepazīstu Holandi.”
Uldze stāsta, ka daudz ir jāskaidro, jāizrunājas gan ar bērnu vecākiem un vecvecākiem, gan vājdzirdīgo bērnu vienaudžiem. “Kādam ir brilles, kādam ir dzirdes aparāts, kādam ir kohleārais implants. Protams, ka bērniem ir jautājumi par atšķirīgo, reizēm kāds neapdomīgs vārds vai rīcība var sāpināt bērnu ar dzirdes problēmām, tāpēc arī par to runājam. Tomēr jāsaka, ka sabiedrībā pieņemt atšķirīgo kļūst arvien vieglāk, īpaši, ja tas bērniem stāstīts jau mazotnē. Lielākie bērni, kuri lieto dzirdes aparātus, pat izstrādā skolā pētnieciskos darbus un paši stāsta, kā šie aparāti darbojas, kā tie palīdz dzirdēt un runāt.”
Savu zīmju valodas zināšanu līmeni Uldze apzīmē ar kādas nedzirdīga bērna mammas piedāvāto definējumu: “Es runāju vieglā zīmju valodā. Ar saviem draugiem Valmieras Nedzirdīgo biedrībā saprotos ļoti labi. Man ir paveicies, es savā ziņā dzīvoju divās pasaulēs. Nedzirdīgie cilvēki pasauli uztver daudz niansētāk, viņi pamana un iemāca man pamanīt to, kam es reizēm nepievēršu uzmanību.”
Rozes dienā pateicas par nozīmīgu devumu vietējai sabiedrībai. Uldze stāsta, ka viņas prieks un gandarījums ir iespēja piedalīties bērna attīstībā, palīdzot viņam iekļauties sabiedrībā. “Par katru sasniegumu, ko mums izdodas kopā paveikt, ir prieks. Protams, lepnums ir par visiem bērniem, kuri mācās vispārizglītojošajās skolās, un ka dzirdes problēmas tam vairs nav šķērslis. Rozes dienā mani sveikt bija atnākusi Valmieras Valsts ģimnāzijas 9.klases skolniece, mans kohleārā implanta bērns. Tas bija ļoti liels saviļņojums. Viņa runāja svešas auditorijas priekšā. Un kā runāja! Abām tas bija ļoti emocionāls mirklis.”
Jautāta, kur pati smeļas spēku, Uldze stāsta, ka tā ir tautas deja. Skatuves dēļi ieskandināti kolektīvos “Rasa” un “Agrā rūsa”, šobrīd Uldze ir skatītāju rindās visos deju koncertos. Savukārt skolā deju Uldze māca visiem 1.-4.klases bērniem ar dzirdes traucējumiem. “Deja ir ritms, savukārt ritms ir ļoti svarīgs runā. Bērni ir malači. Piedalījāmies iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos, arī šobrīd rūpīgi gatavojamies, skate būs 16.aprīlī Cēsīs. Šogad esam sagatavojuši priekšnesumu visi trīs skolas kolektīvi kopā – dejosim, dziedāsim un rādīsim melodeklamāciju. Ja viss labi izdosies, aicinām uz koncertu vasarā Vērmanes dārzā!” Uldze labprāt apmeklē teātri, bet skolā piedalās izrāžu sagatavošanā. Pašlaik top Žetonvakara izrāde par Pelnrušķīti. Turklāt, lai gan darbadiena ir gara, Uldze divas reizes nedēļā dodas vingrot, patīk atpūta pie dabas. “Bet vislielākais iedvesmas un spēka avots ir ģimene, jo īpaši mazdēliņš. Protams, darbs nav viegls un mēdz būt arī smagi mirkļi, bet ģimenes atbalsts un visi panākumi, pat vismazākie, ko mums izdodas nodarbībās sasniegt, ir ļoti liels dzenulis darboties tālāk.”
Rozes dienu rīko Europe Direct informācijas centrs Valmierā sadarbībā ar Valmieras Zonta klubu. Tās laikā arī tiek vākti līdzekļi stipendijai talantīgai, sekmīgai un sabiedriski aktīvai kādas skolas absolventei no maznodrošinātas ģimenes pirmā gada augstskolas studijām Latvijā.
Starptautiskā nevalstiskā labdarības organizācija Zonta International darbību Latvijā sāka 1993.gadā. Šobrīd Latvijā ir četri Zonta klubi, kuros ir vairāk nekā 60 dalībnieces, iesaistoties mērķprogrammās un projektos, lai uzlabotu meiteņu, jauniešu un sieviešu dzīvi vietējā un starptautiskā mērogā.
Valmieras Zonta klubs dibināts 2002.gadā.