Valmieras Ziņas

Ričards Samuļs par “Quickstrike” un mūziku

Lasīšanas laiks: 12 min

Pirms neilga laika intervijā par dzīvi Valmieras novadā Ričards Samuļs atstāja neparasta mūziķa iespaidu. Viņš paguva ieminēties par dažādiem interesantiem notikumiem grupas ietvaros un ne tikai, tādēļ mūziķis tika aicināts vēlreiz uz interviju, tikai šoreiz par saviem un grupas “Quickstrike” piedzīvojumiem.

Īsumā izstāsti visu, kas jāzina par “Quickstrike”.

Quickstrike ir rokenrols! Mēs esam 5 dažādi cilvēki, kurus vieno mīlestība pret mūziku, pret rokenrolu. Tas ir brīvības elements mūzikā, jo rokenrolā tu vari darīt, ko un kā gribi, robežu nav.

Kur jūs pirmo reizi koncertējāt, un kādas atmiņas pirmo reizi kopā uzkāpjot uz skatuves?

Kā grupa, mēs pirmo reizi koncertējām 2017. gadā Ventspilī, “Kurland Bike Meet” pasākumā, kur mēs spēlējām vienu gatavu dziesmu “Saint”. Bija manāms satraukums, bet bagātīgu atmiņu saistībā ar šo pasākumu nav. Daudz spilgtāk atceros tā paša gada februāri “Ziemas cope” moto pasākumu, kur uz mazas skatuvītes mēs pirmo reizi izmēģinājām mūsu vokālistu Reini Uldi Jākobsonu. Par to man ir foršas atmiņas. Es zināju, kā Reinis dzied, es biju paklausījies viņa iepriekšējo projektu, bet dzīve tas viss ir savādāk. Mēs nebijām mēģinājuši pirms koncerta, tikai norunājām ko spēlēsim. Tā bija skaņas pārbaude, kad pie pirmajiem vārdiem “ACDC” dziesmai “Back in Black” es sapratu: “This is it (Šis ir īstais)! Es gribu viņu par savu vokālistu!” Maģisks moments, kā iz filmas, kas vienmēr paliks man siltā atmiņā. Tas gan nebija īsti oficiālais pirmais “Quickstrike” koncerts, bet tāda mazāka mēroga uzstāšanās, vairāk kā tests.

Man šķiet interesanti, kā notiek tas process, kad jūs meklējat kādu un apvienojaties grupā. Vai vari pastāstīt vairāk par to?

Gan jau katram tas notiek citādāk. Mums vispār ļoti noveicās, ka pilnīgi visi esam uz viena viļņa. Parasti ir tā, ka kāds grib modernāku mūziku, kāds vecāku, kāds vēl ko un tad sanāk kurš uz kuru pusi to sedziņu pavilks. Mums visiem bija tāds: “Mēs gribam oldschool (veco laiku) rokenrolu”, visi uz viena viļņa. Mums gan nebija uzreiz basists, tādēļ mēs ieteicām Armandam Lapsam, lai spēlē basu. Tā kā mums visiem gaumes bija līdzīgas, kad viņš iemācījās spēlēt, tas bija tāds no-brainer (neprasa daudz piepūles), vienkārši viss sakrita pa plauktiem. Ja citi izmēģina un nepatīk kaut kas grupas biedros, piemēram, spēlēšanas stils, nošu izvēle, iekšējais ritms u.c., tad mums tā nebija. Mums bija: “Šis skan, kā jāskan, šis papildina mani…”. Un ar Reini Jākobsonu (vokālu) līdzīgi. Viņš papildināja instrumentus tieši tā, kā to vajadzēja. Manas mīļākās rokenrola balsis ir tās agresīvās, ķērcošās un kraukšķīgās balsis, piemēram, AC/DC, Guns N Roses, Megadeth, un Reinim tas sanāk dabīgi. Ar Mārtiņu Pūcīti bija tā – kad satiku, viņš ļoti aizrāvās ar akustisko ģitāru, šķita, ka nesaspēlēsimies, taču tagad es nespēju iedomāties citu ģitāristu, kas mani papildinātu. Uz bungām Edvards Lapiņš – cilvēks, kuram iekšā ir nenormāls grūvs, kas, laikam ejot, paliek tikai foršāks. Reizēm tik vajag paspīdzināt viņu. Arī viņš bez liekām piepūlēm ieplūda mūsu skaņā, dodot “Quickstrike” savu dzīvības pulsu. Grupas sastāvs tika veidots tieši ar viņu – mēs abi esam founding members (dibintāji).

Vai jums ir kādi pirms uzstāšanās rituāli?

Tādu īpašu rituālu mums nav. Vienīgais, ko varu minēt, kas vairāk kā tāds nerakstītais likums, pirms koncerta mēs cenšamies pēc iespējas mazāk sarunāties savā starpā. Mums parasti viss ir uz laika robežas. Kā māksliniekiem – vienmēr viss ar aizkavi. Tad ir tāds skrienams moments, kad visi ir uz adatām. Tad, ja mēs daudz runājam, varam sakasīties.

Kas ir pats grūtākais, esot mūziķim?

Pirmais un visvienkāršākais, ko pateikt, ir pelnīt naudu ar mūziku. Diemžēl, Latvijā tā mūzikas scēna ir nepateicīga, it īpaši, ja spēlē ko alternatīvu. Protams, kaut ko jau sagrabināt var, taču citās Eiropas valstīs atbalsts mazajām grupām gan no pašiem cilvēkiem, gan koncertvietām ir lielāks. Runājot par atbalstu, esmu novērojis, ka savējos, latviešus, daudzi negrib celt gaismā, it īpaši mūziķi, kuri ir jau nedaudz atpazīstamāki. Ir cilvēki, kas saka: “Es jau citas grupas nešēroju,” principā savējos neatbalsta, bet tajā pašā laikā atbalsta lielās grupas – cilvēkus, kurus nekad dzīvē nav satikuši un varbūt pat, kuru personība nepatiktu. Turklāt, mīts, ka rokenrols ir miris, ir aplams. Latvijā mūzika alternatīvajā scēnā parasti ir ļoti smagi tendēta, piemēram, Deodium, Darrva, Apedājs, Iron Wings. Tādi thrash metāla, blackmetal, doom metal un citi subžanri ir izplatītāki, bet kādus pēdējos 5 gadus roks ir pavilcies uz augšu.

Otrs, kas ir aktuāls kā mūziķim, darīt to, ko tu tiešām gribi un noturēties kolektīvā. Tā ir laimes spēle. Pat, ja tu atrodi cilvēkus, ar kuriem esi uz viena viļņa, tie ir 3,4 vai pat 5 dažādi cilvēki. Atgriežoties pie atalgojuma, arī tas, var iespaidot cik ilgi biedriem būs degsme to darīt. Tas ir kā hobijs, bet vajag to patiesi mīlēt. Tiesa gan ar vienu mīlestību ir par maz. Vajag, lai katram būtu tik pat stipra mīlestība pret mūziku, degsme darīt savu sirds lietu un spītīgums nepadoties pat tad, ja pa ceļam ir klupšanas akmeņi. Tādēļ arī daudz foršas grupas izjūk vai mainās sastāvs, jo kādam pazūd ticība un mīlestība pret to, parādās finansiālas grūtības vai toksiskas otrās pusītes, kas cenšas iespaidot domu gājienus, kas ir izplatīta parādība. Tas ir grūts faktors – noturēt harmoniju.

Trešais ir neiesprūst burbulī. Daudzi mūziķi un arī es pats, kad sāku muzicēt, iekritu tajā, ka: “Mans ir labs, tavs ir slikts, es zinu vislabāk.” No šīs attieksmes ir jātiek vaļā. Nedod Dievs tev parādās kaut kāda veiksme un tad jau sāc mācīt visus, kas un kā ir jādara – bieži sastopama lieta. Ja tu apsēdies un paskaties uz lielāko bildi, tu varbūt pat neesi neko vērā ņemamu izdarījis. Tas burbulis un tā attieksme – mans sūds nesmird – tā tomēr ir inde, un esmu to novērojis daudz latviešu mūziķiem. No tādiem cilvēkiem jāizvairās. Neko labu nenes.

Par kuru no dziesmām esi lepnākais?

Tas ir kā izvelēties, kurš bērns ir tavs mīļākais. Man patiešām visas dziesmas ir vismīļākās. Mainās laika periods, kad klausies vienu vai citu dziesmu, atkarībā cik daudz esi to atklausījies, bet tas nenozīmē, ka tā paliek nemīļāka. Man ļoti tuva dziesma ir mūsu pirmā albuma pirmā dziesma “Real Rock Disaster”. Šī dziesma ir par manu dēlu, kuras nosaukums veidots izmantojot akrostihas paņēmienu, balstoties uz dēla vārdu pirmajiem burtiem “R.R.D.”. Šajā dziesmā es rakstīju gan ar apgriezto psiholoģijas paņēmienu, gan tieši, nedaudz par sevi, bet pārsvarā par savu dēlu. Visas “Quickstrike” dziesmas ir reāli notikumi iz dzīves.

Saklausīju, ka tu esi viens no tiem, kas raksta jūsu dziesmām vārdus. Vai vari pastāstīt, kā jūs pieci vispār vienojaties par lirikām?

Ir lirikas, kuras esmu uzrakstījis pats, bet ir dziesmu lirikas, kuras uzrakstījām kopā ar bunģieri Edvardu. Mēs pie viņa sēžam, sarakstām piedziedājuma daļas vai idejas, vai frāzes, tad pēc tam es sēžu velku ārā kaut ko un salieku kopā. Ir reizes, kad es uzrakstu dziesmu no nulles, reizes, kad man ir tik frāzes, ap kuram veidojas kāda dzīves situācija. Pirmajā albumā vairāk rakstījām es, Reinis un Edvards. Lielāko daļu 2. albuma dziesmu esmu sarakstījis kopā ar Reini, starp citu, šis materiāls vēl nav izlaists. Tā mēs viņas rakstam, liekam, lipinām kopā un krājam. Liriskās pamatidejas bieži nāk no manis, taču ir dziesmas, kuras ir pilnībā uzrakstījis Reinis, piemēram, “Thorn”. “Rebel radio” man bija gatavs rifs un Reinim bija daļa lirikas, uzlikām to virsū un tad mēs kopā sarakstījām to. Dažkārt Edžam ir labas piedziedājuma idejas. Par to vienošanos – nav jau ko vienoties tas ir viens, divi – gatavs. Viens – dziesmai nav kaut kāds izdomāts stāsts, divi – skan labi, viss gatavs, visi vienojušies.

Kā tad ir – vispirms ir vārdi un tad mūzika vai otrādi?

Šis ir tāds universālais jautājums. Var būt pirmais gan instrumentālais, gan vārdi. Mūsu grupā pārsvarā ir riffed based (uz rifa bāzes), tātad sākumā instrumentālais un tad lirika. Tomēr ir arī tā, ka vispirms ir vārdi un tad ir instrumentālais. Tas, ko uz sitienu atceros – nākotnē būs dziesma ar nosaukumu “Rachel”, kurai vispirms tapa lirika un tai mēs likām virsū rifu.

Kas ir sliktākais ieteikums saistībā ar mūziku, ko kāds jums vai tev ir devis?

Nav tikai viena sliktākā ieteikuma, tādēļ es apkopošu no vairākiem cilvēkiem gūto, un, ja šo lasīs kāda cita grupa, tad es ļoti ceru, ka viņi šo piefiksēs. Sliktākais, ko tev var ieteikt, ir kā izskatīties, kā runāt, kā skanēt un ko darīt ar savu mūziku.

Atgriežoties pie tā paša burbuļa… Iz dzīves ir cilvēki, kam liekas, ka zina visu labāk un tagad mani mācīs, bet nepamana, ka man nevajadzēja izdot 3 vai vairāk albumus, lai kaut ko sasniegtu. Tomēr šā vai tā centīsies koriģēt manu skaņu vai dot nevajadzīgus “padomus”. Nē, paldies! Paturi savu viedokli sev, ja tas nav prasīts. Ja tas ir kāds superprofesionāls cilvēks tavā nišā, tad tu vēl vari padomāt, bet arī caur restēm. Visur pamats ir tikai un vienīgi tas, kā tu gribi skanēt un dzirdēt savas dziesmas. Neļauj kādam kaimiņu Jurčikam, kādai šī brīža draudzenītei vai kādai grupai iespaidot to.

Kad mani sāk mācīt, kā ģērbties, kādus zābakus es drīkstu vilkt, kādus kreklus es nedrīkstu vilkt un kā man skanēt, mana atbilde ir viena – F*** this and F*** that. Es nesaku spēlēt rokenrolu, lai kāds mani iebāztu kastītē. Rezumē – nepazaudē sevi, klausoties citos! Mans mērķis nav izgudrot jaunu mūziku, bet mans pienesums tai ir mani pirksti, kas izskanēs tā, kā es skanu. Gribu, lai, braucot mašīnā un klausoties mūsu dziesmas, domā: “Eu, šī ir kaut kāda grupa no 80. gadu beigām, bet es viņus nezinu.”

Reiz stāstīji man par savu nelaimīgo “piedzīvojumu” ar pirkstu. Vai vari lasītājiem pastāstīt par ko ir runa?

Pats nereklamēju, taču tas ir “aizgājis tautās”. Vairākas grupas mani sauc par latviešu Toniju Aiomi, kas ir Black Sabbath ģitārists, jo man nav tas viens svarīgais pirksts (kreisās rokas zeltnesis). Man pirksts ir norauts pat vairāk kā Aiomi, tādēļ nevaru to izmantot diemžēl. Tas bija grupas pašos pirmsākumos, kad notika nelaimes gadījums darbā un norāvu vienu trešdaļu no pirksta. Parasti cilvēks konstatē faktu un krīt panikā par ikdienišķām problēmām, ko tas radīs, bet man bija: “Kā es tagad spēlēšu ģitāru, ko man tagad darīt?” Tā visa trauma man lika pārmācīties ģitāru mazliet citādāk. Mēs jokojam, ka man ir spēcīgākais mazais pirkstiņš starp ģitāristiem Latvijā.

Operācija bija ārzemēs un tur pie tādām traumām izrakstīja morfīna tabletes; pēc dienas atgriezos Latvijā. Otrajā dienā pēc operācijas sāku grimt nedaudz depresijā par to, ko es darīšu ar to mūziku, kā es spēlēšu. Tad es nācu pie atklāsmes – tu vari sēdēt depresijā un čīkstēt, bet tas neko nepalīdzēs. Ko tu dari šajā brīdī, lai tiktu pie mērķa un uzlabotu situāciju? Sapratu, ka nedaru neko, bet man ir morfīns un es nejūtu sāpes vispār. Ok, sāksim spēlēt ģitāru. Otrajā dienā pēc operācijas, ar apsaitētu, asiņojošu pirkstu sāku spēlēt ģitāru. Un te nu mēs esam. Protams, tas aizņēma laiku, kamēr pieradu neizmantot to pirkstu, taču tagad spēlēju bez problēmām. Ja vajag ekstra pirkstu, tad spēlēju ar īkšķi kā Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix). Ļoti labi, ka tas vispār tā notika, jo tas iedeva man savu odziņu, un tas periods, kad bija jāpārmācās spēlēt ģitāru, deva man īpatnēju pašpārliecību sevī ne tikai muzikālā ziņā.

Kas ir tas, kas padara mūziku neparastu?

Cilvēku pirksti, cilvēku iekšējais pulss – kā viņi jūt ritmu, kā tas viss nāk ārā no tevis kā indivīda. Arī cilvēku mijiedarbība. Man ļoti patīk, kad grupās ir divi ģitāristi. Es viens arī varu aizpildīt visu vietu, bet tā ir tikai mana ideja un mans iekšējais ritms. Man patīk tas unexpected plottwist (negaidīts pavērsiens) no otras personas. Varbūt es būtu nospēlējis tā, bet viņš izdomājis citādi. Tā atkal ir cīņa. Citreiz tas ir hit (trāpīts mērķī), citreiz miss (aizšauts garām), bet tas to padara daudz interesantāku. Kā tikt uz to vienu vilni, kā otrs cilvēks dzird tevi un izjūt, kā savienojās ar tevi skaņā un kā kopā veidojat to skaņu – tas padara to interesantu un maģisku.

Vai, ja varētu spēlēt kaut kur citur – ne Latvijā – jūs spēlētu?

O, jā! Tas vispār ir mūsu mērķis, jo Latvijā to roku nepieņem tā kā gribētos. Mēs arī paši dziedam angļu valodā un mūsu lielākā klausītāju bāze un labākās atsauksmes nāk no ASV un Lielbritānijas. ASV mēs esam skanējuši ļoti daudz radio stacijās. Tikai tas labākais tika dzirdēts atsauksmēs.

Ja varētu, tad ar kuru mūziķi vai grupu no visas pasaules labprāt saspēlētos?

Es noteikti izvēlētos manu mīļāko ģitāristu, aizgājušo blūzmeni, Stīviju Reju Vonu (Stevie Ray Vaughan). Es gribētu ar viņu uzspēlēt, pat, ja ne uz skatuves, vienkārši paspēlēt kopā. Kopš es viņu atklāju, viņš ir mans TOP, TOP, TOP ģitārists.

Protams, kas vēl ir iespējams, bet tur jāsastājas zvaigznēm – gribētu paspēlēt ar Slēšu (Slash), ģitārists no grupas “Guns n’ Roses”. Džo Perijs (Joe Perry) no “Aerosmith”, arī viņš ir viens no maniem favorītiem. Ar viņiem, protams, gribētu paspēlēt un, ja varētu, tad iesildīt viņus, bet es esmu ļoti sāncensīgs pēc dabas. Es gribētu nokaverot, piemēram, “Guns n’ Roses” dziesmu “Rocket Queen”, jo šajā brīdī, es uzskatu, mēs to spēlējam labāk kā viņi, vecuma starpības dēļ. Varbūt viņi pēc tam ar mums nedraudzētos un Aksels (Axl Rose) mūs ienīstu, bet es gribētu sadot viņiem pa pakaļu. Spēlē jau viņi forši, bet tie vairs nav viņi zenītā. Skatoties koncertus, ar viņu jaunības dienām – tur nav varianti, mūs izģērbtu un apēstu bez sāls – bet tagad, kad viņi ir vecāki, varam iedot ribās vienu negaidīto.

Iepriekšminētie ir piramīdas augšgals, bet īstenībā, ir divi latviešu ģitāristi, kuri man arī ļoti iedvesmojuši. Pirmais ģitārists, kas bija liels punkts manā attīstībā, ir Henrijs Eduards Mucenieks. Mēs sēdējām garāžā, viņš mauca savus blūz-roka soliņus un es vienkārši skatījos un domāju: “Es arī tā gribu!” Henča ir mans pirmais guitar hero. Un otrais ir Mārtiņš Pūcītis – mans tagadējais grupas biedrs. Lai gan mums pašā sākumā nesapasēja, kad viss sagājās kopā un viņš mani papildināja bija amazing (lieliski). Un tad viņš sāka maukt savus soliņus (solo) un es arī nodomāju: “F***, es arī gribu tā mācēt,” tas ļoti motivēja. Esmu pateicīgs par iespēju spēlēt ar šiem džekiem dažādos dzīves momentos. Dzīvē ne vienmēr tie lielākie tikai motivē, vajag atskatīties soli atpakaļ un saprast, vai tavi tuvākie tevi neiedvesmo.

SIA Lat Met aicina darbā SMILŠSTRŪKLAS OPERATORU metālapstrādes cehā Galvenie amata pienākumi: Metāla detaļu sagatavošana krāsošanai Apstrāde ar skrošu strūklas iekārtu Detaļu tīrīšana Detaļu slīpēšana Detaļu uzkāršana pulverkrāsošanai SIA "Lat Met" nodrošina: · Darba veikšanai nepieciešamos apstākļus, vidi un iekārtas · Apmācību · Paveiktajam darbam atbilstošu atalgojumu Prasības pretendentiem: · Spēja un vēlme veikt fizisku darbu · Pozitīva attieksme, atbildība, motivācija strādāt un mācīties · Loģiskā domāšana Par priekšrocību tiks uzskatīts: · Pieredze metālapstrādē Darba vieta: Rubenes metāla apstrādes cehs "Meistari", Rubene, Kocēnu pag., Valmieras nov., LV-4227 (300 metri no Rubenes baznīcas), nepieciešamības gadījumā saskaņā ar montāžas grafiku klientu objektos. Atalgojums: Sākot no 1150 EUR (pirms nodokļu nomaksas) + līdz 10 eur dienas piemaksas par labi paveiktu darbu Darbā iespējams sūtot CV sūtīt uz e-pastu: metal@latmet.com https://www.latmet.com/vakances/ Papildus informācija Mob. 26169555 SIA "Lat Met" pamatā ir metālapstrādes uzņēmums, kas specializējies praktisku dekoratīvo metāla izstrādājumu ražošanas jomā (Vieglie metāla izstrādājumi), pasūtījumi tiek izgatavoti gan pēc privātpersonu, gan industriālo klientu pasūtījumiem. Margas, kāpnes, tirdzniecības stendi, vides priekšmeti, parka soliņi, velo statīvi, nojumes, metināti nestandarta izstrādājumi būvniecībai un mašīnbūvei. Sadarbības partneri Latvijā un Skandināvijā. www.latmet.com Profesija: METĀLA /SMILŠSTRŪKLAS IEKĀRTAS OPERATORS Darba vietas adrese: LATVIJA, Meistari, Kocēnu pag., Valmieras nov. Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Ražošana Pieteikto vietu skaits: 1 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2024-12-22 Kontaktpersona: CV un motivācijas vēstuli sūtīt uz e-pastu: metal@latmet.com

Sakarā ar SIA “Vidzemes slimnīca”  jauna rehabilitācijas centra atvēršanu un paplašinot piedāvāto rehabilitācijas pakalpojumu loku, aicinām savā komandā FIZIKĀLĀS UN REHABILITĀCIJAS MEDICĪNAS ĀRSTU (iespēja strādāt arī nepilnu darba laiku) Galvenie amata pienākumi: • veikt funkcionēšanas ierobežojumu novērtēšanu, sastādīt individuālo rehabilitācijas plānu un monitorēt rehabilitācijas procesu ambulatorajiem un stacionāra pacientiem; • vadīt multiprofesionālo komandu un rehabilitācijas procesā pielietot uz pierādījumiem balstītas tehnoloģijas; • organizēt ilgtermiņa rehabilitācijas pasākumus pacientiem ar hroniskiem funkcionēšanas traucējumiem; • veikt precīzus ierakstus medicīniskajā dokumentācijā; • analizēt medicīniskās rehabilitācijas procesa dinamiku un pēctecību, ieviest jauninājumus ārstniecības uzlabošanai; • organizēt izglītojošo un informatīvo darbu pacientiem, tuviniekiem un nodaļas personālam; • piedalīties sarežģītu klīnisko gadījumu izskatīšanā un sagatavot materiālus par jauninājumiem rehabilitācijas jomā; • papildus iespēja veikt triecienviļņu procedūru ambulatori. Prasības kandidātiem: • augstākā medicīniskā izglītība (fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta sertifikāts vai ārsts-rezidents); • reģistrācija ārstniecības personu reģistrā; • spēja strādāt patstāvīgi un komandā; • spēja ātri reaģēt un rīkoties neatliekamās situācijās; • precizitāte un atbildība; • zināšanas darbā ar datoru; • valsts valodas zināšanas saskaņā ar Valsts valodas likumu; • veselīgas profesionālās ambīcijas. Jaunā kolēģa ieguvumi: • iespēja veikt atbildīgu un interesantu darbu vienā no labākajām ārstniecības iestādēm Vidzemē, TOP 10 labākā darba devēja Vidzemē un jaunās Rehabilitācijas centra telpās ar mūsdienīgu aprīkojumu; • darba līgums uz nenoteiktu laiku; • summētais darba laiks; • atbildīgs, dinamisks un interesants darbs profesionāļu komandā; • stabils atalgojums vienmēr laikā un sociālās garantijas (no 3000-4000 EUR par pilnu darba slodzi); • prēmijas un motivējošs labumu grozs; • darba devēja apmaksātas profesionālās izaugsmes iespējas; • iespēja īstenot idejas un piedalīties pakalpojumu pilnveidošanā, ieviest jaunus pakalpojumus; • veselības apdrošināšanas polise (pēc pārbaudes laika beigām); • iespēja piedalīties pētniecībā; • stabila, droša un sakārtota darba vide; • darba devēja apmaksāti veselību veicinošie pasākumi; • iespēja pretendēt uz kompensāciju atbilstoši Veselības Ministrijas Eiropas Savienības fonda projektam; • Darba vieta: Jumaras iela 195, Valmiera, LV-4201. Ja Jūsu kompetence un pieredze atbilst mūsu prasībām, gaidīsim CV un motivācijas vēstuli līdz 2024.gada 30.decembrim uz e-pastu: darbs@vidzemesslimnica.lv vai uz adresi: Sabiedrība ar ierobežotu atbildību „Vidzemes slimnīca”, Jumaras iela 195, Valmiera, Valmieras nov., LV-4201. Sīkāka informācija pie Rehabilitācijas centra vadītājas K.Matukas pa tālr. 28716807. Pamatojoties uz Vispārīgās datu aizsardzības regulas 13.pantu, SIA “Vidzemes slimnīca” informē, ka: 1) Jūsu pieteikuma dokumentos norādītie personas dati tiks apstrādāti, lai konkursa kārtībā noteiktu vakancei atbilstošāko kandidātu. Ja kandidāts vēlas, lai viņa personas dati tiktu saglabāti SIA “Vidzemes slimnīca” iekšējā datu bāzē ar mērķi tos apstrādāti citos SIA “Vidzemes slimnīca” personāla atlases konkursos, tad pieteikumā vakancei lūdzam kandidātam norādīt savu piekrišanu personas datu saglabāšanai. 2) Jūsu personas datu apstrādes pārzinis ir SIA “Vidzemes slimnīca”,kontaktinformācija: Jumaras iela 195, Valmiera, LV-4201, tālrunis 25277799. Sīkāka informācija par personas datu apstrādi SIA “Vidzemes slimnīca”. Profesija: FIZIKĀLĀS UN REHABILITĀCIJAS MEDICĪNAS ĀRSTS Darba vietas adrese: LATVIJA, Jumaras iela 195, Valmiera, Valmieras nov. Darba laika veids: Summētais darba laiks Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Veselības aprūpe / Sociālā aprūpe Pieteikto vietu skaits: 1 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2024-12-30 Kontaktpersona: CV un motivācijas vēstuli sūtīt uz e-pastu: darbs@vidzemesslimnica.lv

Mūsu partneri