Lasīšanas laiks: 5 min
Valmierietes Ramona Samuļa un Karīna Briede uz Smiltenes tehnikumu atnākušas ar mērķi apgūt veterinārārsta asistenta profesiju. Nesen abas atgriezušās no “Erasmus+” projekta finansētās prakses Maltā, kur guvušas jaunu pieredzi un apstiprinājumu tam, ka veterinārmedicīna ir viņu dzīves īstais aicinājums.
Kā mazas meitenes Ramona un Karīna ķērušas sienāžus un vardes, iztēlojoties, ka tos ārstē. Ieraugot uz ielas kaķēnu vai kucēnu, tos uzreiz nesušas mājās. Mammām pēc tam vajadzējis ilgi un dikti meklēt to saimniekus vai arī noklīdušos kaķu un suņu bērnus vest uz patversmi.
Ramona pēc devītās klases apsvēra iespēju doties uz Bebrenes vispārizglītojošo un profesionālo vidusskolu, bet beigās izlēmusi par labu Smiltenes tehnikumam. “Smiltene tomēr tuvāk mājām. Un arī profesionālās izaugsmes iespējas šeit daudz lielākas,” izvēli komentē Ramona. Savukārt Karīna līdz pēdējam brīdim nav varējusi izšķirties – Valmierā pabeigt vidusskolu un tad doties uz LLU, vai tomēr vidusskolas mācību programmu apgūt kopā ar profesiju. Tagad priecīga, ka izvēlējusies otro variantu.
Uzzinot par “Erasmus+” projektu piedāvāto iespēju divus no profesionālās kvalifikācijas prakses mēnešiem iziet Maltā, jaunietes, daudz neprātojot, piekritušas. “Gribējās redzēt veterinārmedicīnas jomā strādājošo ļaužu ikdienu citās valstīs un nostiprināt angļu valodas zināšanas,” atzīst Karīna.
“Sākumā bijām ne pa jokam nobijušās. Mūs izlaida pie mājas, iedeva aploksni ar atslēgām un teica, ka otrā dienā gaida darbā,” Ramona atceras pirmo dienu Maltā.
“Valodas zināšanas bija tādas, kā nu bija… Saprast jau visu sapratām, bet baidījāmies runāt. Taču ātri vien sajutām, ka satraukums bijis veltīgs. Kolēģi bija ļoti atsaucīgi, gatavi visu paskaidrot un vajadzības gadījumā – pamācīt.”
Ramonas ikdiena pagāja, strādājot klīnikā “Vetcare Animal clinic”, bet Karīnas prakses vieta bija dzīvnieku patversme “Animal Welfare”.
“Patversmē izmitināti vairāk par 90 suņiem un aptuveni 120 kaķi. Maltieši ļoti rūpējas par katru dzīvnieku, kas neaizsargāts palicis uz ielas. Pa pilsētu katru dienu braukā patversmes mašīna un savāc visus klaiņojošos kaķus un suņus. Vietējie iedzīvotāji, pamanījuši dzīvnieku bez saimnieka klīstam pa ielām, uzreiz zvana un par to ziņo. Tāpat viens no mūsu uzdevumiem bija kopā ar veterinārārstu pārbaudīt, kā klājas dzīvniekiem, par kuriem kāds izteicis aizdomas, ka viņiem nav nodrošināti vajadzīgie apstākļi. Regulāri apciemojām arī adoptētos dzīvniekus.
Nogādāti patversmē, dzīvnieki tika rūpīgi izmeklēti. Tos, kuriem ar veselību viss kārtībā, veda uz lielo voljēru, bet slimos, līdz tie atveseļojās, paturēja patversmei piederošā klīnikā. Dzīvniekus ar nopietnākām veselības problēmām, kuru risināšanai nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, veda uz tuvāko klīniku, kur nodrošināts vajadzīgais tehniskais aprīkojums. Patversmes stacionārā veica tikai vienkāršākās medicīniskās manipulācijas.
Pēc 14 dienām dzīvniekiem ar vietējā laikraksta starpniecību sāk meklēt jaunus saimniekus. Maltā bez medicīniski pamatota iemesla nevienu patversmē nonākušu suni vai kaķi neiemidzina. Mierīgas un pārtikušas vecumdienas nodrošina arī tiem, kas palikuši bez acs vai kājas. Daudziem, īpaši šķirnes dzīvniekiem, ātri atrodas jauni saimnieki.”
Prakses diena Maltā Karīnai parasti sākās ar dzīvnieku barošanu un zāļu izsniegšanu slimajiem patversmes iemītniekiem. “Pēc tam iztīrīju būrīšus un devos ar suņiem pastaigās. Daudz laika aizņēma ar infekciju slimībām saslimušo dzīvnieku aprūpe. Taču tas pavēra iespēju iepazīties ar tādām slimībām, kādas Latvijā nevienam dzīvniekam nebiju redzējusi. Suņus, kam bija dažādas ādas problēmas, vajadzēja bieži mazgāt ar speciālu šampūnu. Katru smagāko pacientu pieņēmām kā izaicinājumu savai profesionalitātei.
Nav aprakstāms tas prieks, kas pārņem, redzot, kā dzīvnieks, kas atvests galīgi savārdzis, pamazām atveseļojas un atgūst savu sākotnējo izskatu un dzīvesprieku.
Vienreiz patversmes teritorijā bija uzradies balodis, kuram piemetusies caureja. Man lika to noķert. Kad putns atveseļojās, to palaida brīvībā.”
Ramona par lielāko ieguvumu no prakses Maltā uzskata nostiprinātās svešvalodu zināšanas, prasmi komunicēt ar klientiem un praktisko pieredzi laboratorisko, ultrasonogrāfisko izmeklējumu un rentgenogrammu veikšanā. “Pirms došanās uz Maltu, angļu valodā dzirdēto sapratu, bet baidījos runāt. Tāpat bija problēmas sevi pārvarēt un sarunāties ar pacientu saimniekiem. Maltā tas viss notika dabiski, it kā pats no sevis. Ikdienas pienākumi Maltas klīnikā daudz neatšķīrās no prakses laika Latvijā, klīnikā “Četras mīļas ķepas”. Bieži mans uzdevums bija sagatavot dzīvniekus operācijām un nodrošināt pēcoperāciju aprūpi. Iesaistījos visos darbos, kas klīnikā attiecīgajā dienā paredzēti. Dienā uzņēmām aptuveni 100 klientu. Visbiežāk tie bija suņi, kaķi un eži, kas Maltā ir aizsargājami dzīvnieki. Ja ezis cietis autonegadījumā, to savainotu uz ielas nekad neatstāj, vienmēr ved uz klīniku. Vienreiz nācās dakterēt arī ķirzaku.
No Maltā pavadītā brīvā laika abām jaunietēm visspilgtāk atmiņā palikušas Kimono sala ar Zilo lagūnu un brauciens uz Gozo salu. “Tas bija tik skaisti! Skatoties Zilajā lagūnā, visi kreņķi aizmirstas.”
Ramonai gan bijis grūti pierast pie Maltas ēdieniem, kas pārsvarā pagatavoti, izmantojot sojas produktus.
“Ūdeni no krāna nedrīkstēja dzert, bet veikalā maza pudelīte maksāja vairāk par diviem eiro.”
Karīna gan ātri pieradusi pie Maltas ēdienkartes. “Pusdienas turpat patversmē parasti gatavoja kolēģi, un tās bija ļoti garšīgas.”
Ramona un Karīna mācās ceturtajā kursā. Līdz skolas beigšanai vairs daži mēneši. Taču pēc prakses Maltā abas vairs nešaubās – tālākais ceļš vedīs uz LLU. Ramona plāno stāties augstskolā uzreiz pēc tehnikuma beigšanas, bet Karīna iecerējusi vēlreiz aizbraukt uz Maltu, mazliet pastrādāt un mācības turpināt pēc tam.
No Smiltenes tehnikuma abas paņems līdzi atmiņas par kopmītņu dzīvi, skolas skaistajiem pasākumiem un savu jautro un draudzīgo kursu, kas sākumā nemaz tik saticīgs neesot bijis. “Prieks par to, kā tehnikums pēdējo gadu laikā mainījies,” atzīst Ramona. “Jaunajiem audzēkņiem tajā būs daudz vairāk iespēju nekā mums pirmajos kursos, kad vēl nebija nedz jaunās klīnikas, nedz moderno diagnostikas iekārtu.”