Lasīšanas laiks: 3 min
5.maijs ir Starptautiskā vecmāšu diena. Sveicot visas vecmātes, Vidzemes slimnīca iepazīstina ar savu jaunāko kolēģi – vecmāti Ivetu Ozoliņu.
“Esmu tāda pozitīvā meklētāja itin visā,” atzīstas Iveta Ozoliņa, nostrādāto gadu ziņā jaunākā no Vidzemes slimnīcas 17 vecmātēm.
Pēc Valmieras 5. vidussskolas beigšanas Iveta stājusies medicīnas augstskolā, lai kļūtu par ārsti. Netikusi. Lai gads līdz nākamajiem iestājeksāmeniem nebūtu dīkā vadāms, iesniegusi dokumentus Rīgas 1.medicīnas koledžā. Nē, ģimenē un rados nav bijis neviena mediķa, bet gribējies tādu darbu, kurā ik dienas varētu palīdzēt cilvēkiem. “Iespēja palīdzēt”, vairākkārt uzsver Iveta, “man vienmēr ir bijusi būtiska. Un kur vēl citur to darīt, ja ne slimnīcā?”
2011.gadā, kad Iveta Vidzemes slimnīcas ieradās savā pirmajā praksē, arī dzemdību un ginekoloģijas nodaļa atradās pielāgotās telpās, jo visā A korpusā notika vērienīgi būvdarbi. Jā, bijis tāds neliels haosiņš, atzīst Iveta, toties nācies ļoti ātri aptvert situāciju un reaģēt. Prakses laikā meitene sapratusi divas būtiskas lietas. Pirmā – viņai ļoti patīk vecmātes darbs un tieši šīs nodaļas pacienti, sievietes un bērni. Otrā – viņai ļoti gribas strādāt tieši šajā kolektīvā, kur paši superīgākie ir ne tikai kolēģi, bet arī priekšnieki! Jebkurā brīdī, nebaidoties un nekautrējoties, varējusi paprasīt padomu vai palūgt palīdzību.
Pagājušajā gadā Vidzemes slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļa kļuva par Ivetas darbavietu, kurā viņa veic gan vecmātes, gan administratores pienākumus. Saskaitījusi – pērn pieņēmusi 33 bērniņus. Par vecmātes darbu Iveta runā ar sajūsmu un pārliecību: tas esot tik īpašs, katru reizi kaut kas cits un citādi. Un par katru jaundzimušo atkal jauns prieks. Pieredzējušākās kolēģes mierinot – tā būšot arī pēc simtā un divsimtā bērniņa, jo dzemdības no dzemdībām atšķiras un nekas vairs nekad nav tieši tāpat. “Dzemdību zālē cilvēks atklājas”, stāsta Iveta, “un man jāprot pielāgoties sievietei un situācijai.
Šai darbā es nevaru atļauties nepieņemt cilvēkus. Un nevaru būt arī stīva perfekcioniste, kura gaida, ka viss notiks, kā rakstīts grāmatās.”
Dzemdību nodaļa ir īpaša vieta, jo te mazi un lieli asaro pavisam citu iemeslu dēļ nekā citviet slimnīcā. Un tais nedaudzajās dienās, ko sieviete ar bērniņu vai ģimene pavada dzemdību nodaļā, reizēm “nolasāma” teju visa šo pacientu dzīve ārpus palātas. Attiecības starp sievieti un bērna tēvu, starp māmiņu un mazuli, ar piederīgajiem, ar personālu. Daudz daudz prieka, tomēr arī apmulsums, neziņa, sāpes, sarūgtinājums.
“Redzot, ka jaunais tētis no aizkustinājuma raud”, atzīstas Iveta, “man ar’ asariņa nobirst”.
Ikdienas saskarsmē ar pieredzējušākajām kolēģēm Iveta paguvusi pārliecināties par to, ka ir tāda vecmātes intuīcija! Neaptaustāma un ar formulām nepierādāma, bet IR. Bieži vien, dzemdībām sākoties vai procesā esot, vecmāte nosaka – te jau būs tā un tā. Un tā arī notiek! Ne pēc grāmatas vai lekciju pierakstiem. Tas nozīmējot tikai to, ka Ivetai izglītošanās turpinās, ka vēl daudz jāmācās un jāstrādā ar sevi, esot atvērtai visam jaunajam. Augstu novērtējot kolēģu uzticēšanos un palīdzību, jaunā vecmāte uztic savu lielu cerību:
“Ceru, ka arī pēc gadiem un trīssimtā vai piecsimtā bērniņa sajutīšu tādu pašu prieku un gūšu emocionālo gandarījumu, kā tas ar mani notiek šī darba sākumā”.