Lasīšanas laiks: 3 min
Pēdējā laikā aizvien vairāk plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos parādās informācija par pazudušiem cilvēkiem. Daži no šiem stāstiem ir ar laimīgām beigām, taču bieži vien ar meklētājiem cilvēkiem notikusi nelaime. Lai noskaidrotu, vai šādi negadījumi notiek arvien biežāk, vai mēs vairāk par tiem uzzinām, pateicoties mūsdienu informācijas tehnoloģijām, lūdzu skaidrojumu Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākajai inspektorei Sintijai Gulbei.
Policijas pārstāve informēja, ka bezvēsts pazudušo personu skaits nav būtiski pieaudzis. Aizvadītā gadā Valmieras iecirknī ir sākta 21 meklēšanas lieta (2015.gadā – 19) un 17 gadījumos personas ir atrastas (2015.gadā arī 17). 4 personas atrodas ilgstošā bezvēsts prombūtnē, no tām viena persona bez noteiktas dzīvesvietas atrodas Portugālē.
Lielākoties personas tiek atrastas uzreiz, nemaz neuzsākot meklēšanas lietu – aizvadītā gadā uzreiz pēc informācijas saņemšanas par pazušanu atrastas 44 personas (2015.gadā – 49).
“Meklēšanas lietu uzsāk, ja ir paveiktas primārās meklēšanas darbības un persona nav atrasta. Nereti personas atrašanās vietu noskaidrojam visai ātri vai arī persona pati jau atgriezusies dzīvesvietā. Nekavējoties meklēšanas lieta tiek sākta, ja pazūd mazgadīgas, nepilngadīgas personas, psihiski slimas personas. Meklēšanas lietu sāk uzreiz arī tādos gadījumos, ja pazudusi pieaugusi un vesela persona, taču prombūtnē jau atrodas vairākas dienas,”
skaidroja Sintija Gulbe.
“Nenoliedzami, informācija par kādas personas bezvēsts prombūtni arvien biežāk nonāk publiskajā telpā, jo tas ir viens no veidiem kā pēc iespējas ātrāk iegūt informāciju par pazudušās personas iespējamo atrašanās vietu. Šī metode ir būtiska gadījumos, kad policijai personu nākas meklēt kā adatu siena kaudzē, jo tiek saņemta informācija, ka persona nav atgriezusies dzīvesvietā, taču nereti nav absolūti nekādas norādes par iespējamo atrašanās vietu. Šādos gadījumos tiek iesaistīti lieli cilvēkresursi, kā arī tehnika, lai personu atrastu un vienlaikus tiek lūgta iedzīvotāju palīdzība. Pieredze apliecina, ka ir gadījumi, kad tieši pateicoties iedzīvotāju sniegtajai informācijai, policijai izdevies noskaidrot personas atrašanās vietu,” piebilda policijas pārstāve.
Visbiežāk bezvēsts pazudušo sarakstos nonāk tā sauktie klaiņotāji jeb nepilngadīgie, kuri mācās vai uzturas kādā no sociālās korekcijas iestādēm. Šīs personas gadā var pazusts un atrasties vairākkārt, taču policija reaģē uz visiem gadījumiem, jo nekad nevar izslēgt iespēju, ka nepilngadīgais nonācis nelaimē. Nereti jaunieši no mājas dodas prom neko nepasakot vecākiem, tuviniekiem, kuri, savukārt uztraucas un vēršas pēc palīdzības policijā.
“Pazūd arī gados veci cilvēki, it īpaši sēņošanas un ogošanas sezonā, kad vieni ieiet mežā un apmaldās. Tāpat bezvēsts pazūd vecāka gada gājuma cilvēki, kuri sirgst ar kādu slimību, piemēram, atmiņas zudumu. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad seniorus atrodam jau mirušus. Ziema ir daudz bīstamāks periods, jo, ja vasarā vēl pasargāt var siltums, tad ziemā aukstumā cilvēks ilgstoši ārā nespēj izdzīvot. Ir cilvēki, kas mērķtiecīgi pazūd un nevēlas uzturēt kontaktus ar tuviniekiem, ir, kad dodas uz ārzemēm un nedod par sevi nekādu ziņu, tad tuvinieki vēršas policijā ar lūgumu meklēt,”
pastāstīja Sintija Gulbe.
Policija personas meklē 10 gadus, bet, ja pazudušais sasniedzis 70 gadu vecumu, tad 5 gadus.