Lasīšanas laiks: 3 min
1.decembra un pirmās adventes rīts Valmierā bija ziemīgi balts un saulains, kā radīts, lai dotos pastaigās svaigā gaisā. Tie, kas ap plkst. 11.00 devās pāri Vanšu tiltam, satika 4 jaunietes koši sarkanās rūķu cepurēs. Viņas gan piedāvāja piparkūkas un karsto dzērienu, gan aicināja valmieriešus izteikt savu viedokli par Vanšu tilta izskatu un drošību. Kampaņu „Svētdienas tēja uz Vanšu tilta” iniciatores ir Vidzemes Augstskolas 3. kursa studentes Ieva Cedere, Laine Fedotova, Kristiāna Mellupe un Keita Loreta Kronberga.
Jāatzīst, ka speciāli uz kampaņu neviens nebija ieradies, bet pusstundas laikā tiltu abos virzienos šķērsoja vairāki desmiti cilvēku: ģimenes ar bērniem un suņiem, skrējēji, nūjotāji, pensionāri un arī vairāki riteņbraucēji, kas nebaidījās ne no aukstuma, ne slidenā ceļa. Daži pieklājīgi atteicās no jauniešu piedāvājuma, bet daudzi labprāt apstājās, lai parunātos. Jāteic, ka valmieriešu atbildes bija visai atšķirīgas – vienu daļu viss apmierina un viņi ne par ko nesūdzas, citi tomēr ir pamanījuši tilta nepievilcīgo izskatu ar rūsas pleķiem un nemākulīgiem grafiti ķēpājumiem. Tikai retajam tilta šūpošanās izraisa bailes, lielākā daļa uz tilta jūtas droši un gājēju radītās vibrācijas skaidro ar tilta nosaukumu – tas tomēr ir vanšu tilts!
Kāpēc apsolītā tilta atjaunošana nav notikusi, skaidrots jau iepriekš rakstā “Iedzīvotāji rosina atjaunot Vanšu tiltu”. Šķiet, daudzi varētu pievienoties Daces izteiktajam viedoklim: Domāju, ka pilsētas pašvaldībā prioritātes ir izvērtētas un mēs, valmierieši, neesam apdalīti. Protams, vienmēr gribas, lai ir labāk un skaistāk.
Dainis, atbildējis par šodienas problēmām, dalījās atmiņās arī par saviem jaunības varoņdarbiem, kad 90.gados kopā ar draugu uzkāpis tilta vantīs, bet tad palicis bail un bijis jālūdz, lai kāds piezvana ugunsdzēsējiem un viņus noceļ…
Rezumējot aptaujāto cilvēku sniegtās atbildes par Vanšu tiltu, studentes secināja, ka ir trīs lietas, kas satrauc valmieriešus: tilta vizuālais izskats, apgaismojums (precīzāk – tā trūkums) un videokameru nepieciešamība.
Šajā svētdienā arī citviet varēja novērot problēmu, kas siltākā laikā gaida risinājumu. Ir patīkami pastaigāties gar Valmieras Mūzikas skolu un muzeju, pasēdēt Valterkalniņā, bet, lai nokļūtu pie Gaujas bez gariem apkārtceļiem, cilvēkiem jāveic visai riskanta darbība, kas ziemas apstākļos var beigties diezgan traumatiski. Bērni un jaunieši uzkāpšanu kalniņā vai šļūkšanu lejā sauc par interesantu, džentlmeņi meitenēm sniedz drošu roku atbalstam, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem tas ir sarežģīti. Nenoliedzami, var jau ieteikt doties pie Gaujas pa citiem ceļiem, tomēr cilvēki pārsvarā izvēlas taisnākās takas.
Pirms dažiem gadiem tika veikta Rātsupītes tilta rekonstrukcija, diemžēl finansējums nesniedzās līdz Valmieras centrālajai ielai – Gaujai. Ilgus gadus valmieriešiem bija tikai sakņu atbalsts taisnajai takai uz lielo „Maximu”, tagad tur ir skaistas kāpnes. Varbūt arī šī nogāze sagaidīs līdzīgu risinājumu?
Cik tā pašvaldība ilgi muldēs, ik pa brīdim parādās raksts nu tūlīt būs, nu tūlīt remontēs, tiltus, promenādes, skvērus ar karogu uz simtgadi utt., bet čiks viens beigās ir.
Kā var nesolīt?