Lasīšanas laiks: 8 min
Basketbola kluba “Vidzemes Augstskola/Valmiera Glass” 23 gadus vecais komandas kapteinis un uzbrucējs, Oto Grīnbergs (#10), atzīst, ka apvienot darbu ar basketbolu ir ļoti grūti. Neskatoties uz to, ka ikdienā ir jāpavada neskaitāmas stundas ofisā un jādodas dažādos komandējumos uz ārzemēm, viņš tomēr prot atrast laiku arī basketbolam.
Kad un kā uzsāki savas basketbolista gaitas?
Tad man bija 10 vai 11 gadi. Tētis, kurš ir izbijis basketbolists, paņēma mani pie rokas, izvilka no tautisko deju nodarbības un aizveda uz basketbola treniņu. Nē, viņš mani nepiespieda, jo basketbols man ir paticis jau no agras bērnības un joprojām nav apnicis. Sāku trenēties pie Ojāra Meldera kopā ar citiem 90. gadā dzimušajiem puišiem un, starp citu, viens no tiem džekiem, ar kuru kopā spēlēju, bija Sandris Vītols, kurš tagad ir ar mums BK “Vidzemes Augstskola/Valmiera Glass” komandā.
Klubā esi jau trešo sezonu. Kā vērtē tā izaugsmi gadu gaitā?
Izaugsme, manuprāt, vērtējama pozitīvi visās jomās, pirmkārt, jau ar attieksmi vien, sākot no treneru korpusa, līdz spēlētājiem.
No kārtīga amatieru kluba esam kļuvuši par zināmu zīmolu Valmierā,
ja tā varētu teikt. Sportiskais sniegums pirmās divas sezonas bija varbūt tāds nedaudz iestrēdzis – it kā ar augšupejošu līkni, bet mūs vienmēr kaut kas aizturēja. Šogad viss vairāk vai mazāk iet pozitīvi. Patiesībā viss ir daļēji atkarīgs arī no augstskolas izaugsmes – jo lielāka augstskola, jo lielāka studentu interese, kā rezultātā ir lielāka iespēja piesaistīt labākus spēlētājus.
Spilgtākais brīdis, kas vislabāk palicis atmiņā visu sezonu garumā?
Tas ir vienkārši! Šķiet, tā bija pirmā sezona, spēle pret RSU. Kārtīgs sīvais. Līdz spēles beigām bija atlikusi viena vai pat nulle sekundes ar komatu. Pretinieki iemeta pustālo, līdz ar to atpalikām par vienu punktu un likās, ka spēle jau ir zaudēta. Tad Rūdolfs Zēns, kurš jau vairs nav komandā, iedeva man labu piespēli uz groza apakšu un līdz ar signālu sanāca iemest to pēdējo metienu, un uzvarēt spēli ar viena punkta pārsvaru.
Ar kuriem komandas spēlētājiem Tev ir vislabākās attiecības gan laukumā, gan ārpus tā?
Ar Jāni Kliestu, kurš komandā jau ir no pirmās sezonas. Ar mani lielais cīnītājs, kārtīgs kaplītis. Varētu teikt, ka ar viņu ir labas attiecības gan laukumā, gan ārpus tā. Labas attiecības ir arī ar Jāni Kliesmetu. Ar viņu ir diezgan viegli saprasties laukumā, labs saspēles vadītājs. Dod piespēles tur, kur es pat viņas kādreiz negaidu. Laikam jau jāpiemin arī Normunds Lišiks, kurš ir mūsu pamatcentrs, sirsnīgākais no visiem kungiem. Jāpiemin arī treneri, nu jau izbijušo spēlētāju Robertu Zeili. Viņu laikam zinu visilgāk no visiem džekiem. Bija patīkami cīnīties pirmajā sezonā plecu pie pleca, bet tagad viņš mums ir beidzis pusprofesionālā basketbolista gaitas, tāpēc spēlēju bez sava labākā drauga.
Vai Tev jau ir kādi konkrēti mērķi šai sezonai?
Pirms sezonas es būtu teicis, ka noteikti jātiek play-off otrajā kārtā, bet tagad es saku – mums ir jābūt finālā. Tik vienkārši.
Kāpēc nespēlē BK “Valmiera” sastāvā? Noteikti ir bijusi izdevība.
Jā, izdevība bija, kad es mācījos 12.klasē. Tad vēl BK “Valmiera” ģenerālmenedžeris bija Kļaviņa kungs. Viņš mani uzrunāja, piedāvāja iespēju uzspēlēt sastāvā arī ar saviem labi zināmajiem draugiem no basketbola skolas – ar Māri Ziediņu un Jāni Kaufmani, kurš mani mēģināja aktīvi vervēt. Es melotu, ja teiktu, ka negribēju tur spēlēt. Gribēju, taču jau kādu gadu pirms šī piedāvājuma es biju nolēmis, ka došos kaut kur uz ārzemēm. Likās, ka Valmiera man ir nedaudz par šauru. Gribēju studēt, ko principā arī izdarīju, tāpēc es šobrīd neatrodos BK “Valmiera”, bet gan BK “Vidzemes Augtskola/Valmiera Glass” sastāvā.
Ar ko Tu šobrīd nodarbojies?
Profesija saucas vienkārši – pārdevējs. Nestāvu pie letes, nesitu konfekšu cenas kasē, bet strādāju Valmieras stikla šķiedrā. Saukšu to par pārdošanas speciālistu. Manā atbildības zonā ietilpst tādas valstis kā Spānija, Turcija, Vidējie Austrumi, Indija, Koreja un Japāna, tā kā diezgan plašs loks. Ko es daru? Ceļoju! (smejas) Protams, tie ir ar biznesu saistīti braucieni. Aizvadu tikšanās, ikdienā sēžu pie telefona, e-pastiem, vārdu sakot, aktīvi darbojos un rīkojos. Principā mans darbs ir saistīts ar runāšanu.
Pastāsti par savām studiju gaitām. Ko Tu esi absolvējis? Vai domā kādreiz vēl kaut ko studēt?
Jā, Dānijā man gāja jautri. 2009.gadā, uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, aizbraucu uz turieni, pabiju divās pilsētās, divās dažādās augstskolās. Sākumā ieguvu pirmā līmeņa augstāko izglītību mārketinga menedžmentā, tad pusotru gadu turpināju starptautiskajā pārdošanā un mārketinga menedžmentā, tā kā beigās sanāk, ka es strādāju tieši tajā jomā, par ko iepriekš studēju. Tas viss process laikam ilga trīsarpus gadus, plus vēl prakse, ko aizvadīju jau Latvijā, tā kā diezgan ilgi. Absolvēju tādu kā ekonomikas fakultāti. Gāja jautri un arī dažreiz ne tik jautri. Īstenībā bija arī diezgan grūti.
Visiem šķiet, ka aizbraukt uz Dāniju ir tik viegli, jo augstākā izglītība ir bez maksas, bet īstenībā tas ir dārgāk kā studēt Latvijā, kaut vai Rīgā,
plus, īrējot savu dzīvokli un maksājot par studijām. Ir grūti būt tik ilgi prom no mājām, no mīļajiem draugiem un radiem.
Vai domāju kādreiz studēt? Jā, gandrīz jau iesāku pagājušogad, tomēr nevarēju visu apvienot, bet es vēl neesmu to ideju atmetis. Es domāju, ka kaut kad to maģistra grādu nolauzīšu. Nekur tālu aizbraukt es nevaru, tāpēc plānoju studēt tur, kur izdevīgāk. Esmu diezgan pārliecināts, ka tā būs Vidzemes Augstskola. Noteikti iešu kaut kur saistībā ar biznesa vadību, jo mani tas interesē, un esmu tajā jomā iesaistīts. Domāju, ka ir daudz vieglāk absolvēt tādu studiju programmu, kas tevi tiešām interesē, nevis tādu, kurā sevi jāpiespiež.
Kāds ir Tavs dzīves ritms? Vai viegli apvienot darbu ar basketbolu?
Nē, nav!
Šķiet, ka daudziem liekas, ka tas ir elementāri – es aizbraucu, pasauļojos, atpūšos, atbraucu atpakaļ, uzbumboju un viss, taču tā pavisam nav. Dzīves ritms ir saspringts.
Pulksten 7 pieceļos, lai ietu uz darbu, vēlāk mājās ātri paēdu, sakrāmēju somu un tad dodos uz treniņu. Mājās esmu ap pulksten 22:30 un, ja godīgi, tad jūtos beigts! Tāpēc es šogad vienu dienu nedēļā ņemu brīvu no treniņiem, jo fiziski tas ir pārāk grūti. It īpaši tad, ja iekrīt komandējumi – darbā ir jāpaspēj izdarīt visas ikdienas lietas, jāaizvada visas tikšanās, jāpavada daudz laika lidostā, automašīnā, viesnīcās, tāpēc to visu apvienot vēl ar sportošanu, ja godīgi, ir ļoti, ļoti grūti, bet es joprojām kaut kādā veidā jau trešo gadu esmu to spējis izdarīt.
Vai bez basketbola Tev ir arī kādi citi hobiji?
Jā, varētu teikt, ka ekstrēmais sports. Patīk viss, kas ir saistīts ar ūdeni, piemēram, veikbordings, kas ir tāds nesenais atklājums, ūdens slēpošana, tāpat vienkārši braukāties ar laivu vai ar tā saucamo pūsli. Vienkārši dzīvot pa ūdeni. Un tad ziemā uz sasalušā ūdens tas pats – slēpošana, lai gan to varbūt esmu nedaudz piemirsis, vēl snovbords. Joprojām ir viss nepieciešamais ekipējums, taču aktivitāte ir manāmi zudusi, bet kādu laiku sevi uzskatīju par diezgan labu snovbordistu līdz brīdim, kad salauzu roku. Tad vēlme nedaudz pārgāja.
Kādi ir Tava dzīves filozofija?
Tā arī līdz šai dienai es to nemaz neesmu definējis. Jākapā! (Smejas) Tas ir mans moto, ja godīgi. Vienkārši jākapā, jo tad arī kaut kur var izsisties un kaut ko var sasniegt. Sākot jau ar karjeru. Tas pats ir arī basketbolā, bet privātajā dzīvē varbūt ne tik traki. Mana dzīves filozofija noteikti ir saistīta ar mērķtiecību – vienmēr censties tikt augstāk, cīnīties un nekad neapstāties jebkādā attīstībā, tāpēc tam esmu pakārtojis savu dzīves ritmu.
Kas ir Tava veiksmes formula?
(Smejas) Ja saistībā ar darbu, tad tā būtu kārtīga attieksme un personība, kas ļoti palīdz un, protams, kapāšana, cenšanās, saziņa, runāšanās. Viss process, kad Tu no klienta tiec līdz pasūtījumam, ir ilgs un garš. Pats galvenais ir nekad neatlaist. Runājot par basketbolu, mana veiksmes formula laikam ir frī kartupeļi, mērcīte un treniņi – trīs lietas.
Bez kā Tu nevari iztēloties savu ikdienu?
Bez telefona – bez tā esmu kā bez rokām, jo nevaru nevienu sazvanīt. Es dzīvoju pie telefona, pat pie vairākiem. Pašam ir divi mobilie telefoni, plus viens darbā. Ir bijuši gadījumi, kad visi trīs reizē dūc un tad ir jāizdomā, pie kura es ķeros vispirms. Otra lieta – sports. Tā vispārināti. Ne tikai bez basketbola, bet bez jebkāda sporta.
Aizbraucot komandējumos uz divām nedēļām, ir īpaši grūti. Tad ir briesmīga sajūta, jo neko neesi darījis, tāpēc vienmēr gribas izkustēties.
Vēl noteikti nevaru bez savas draudzenes, kura mani pacieš, kad es mājās atnāku pusaizmidzis pēc darba un treniņa. Es gribētu vēl teikt, ka bez mašīnas, bet tā kā savas mašīnas man nav, es vēl pacietīšos un to pateikšu nākamajā intervijā.
Kur Tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?
Grūti pateikt. Vidusskolas un studiju laikā likās, ka būšu ASV vai Austrālija, vai kāda citā tālā zemē, nevis mazajā Valmierā. Te nav nemaz tik slikti kā šķiet. Varbūt būšu tepat, Valmierā, vēlams tikai augstākā amatā.
No tribīnēm gribētu redzēt, kā BK “Vidzemes Augstskola/Valmiera Glass” spēlē pirmajā divīzijā.
Bet mans galvenais mērķis būtu saistībā ar darbu un karjeru – izsisties, kļūt par kādas struktūrvienības vadītāju un tad jau pārējo es varētu pakārtot!