Lasīšanas laiks: 4 min
4.februārī pirms 50 gadiem apmeklētāji pirmo reizi pārkāpa Valmieras Kultūras nama slieksni. Kopš tiem laikiem nama zālēs pulcējušies neskaitāmi daudz kultūras baudītāju, pievēršot nedalītu uzmanību uz skatuves notiekošajam. Kas ir aiz priekškara, zem skatuves un citās telpās – ekskursijā, atklājot līdz šim neieraudzīto Valmieras Kultūras centru, veda Toms Upners, Valmieras Kultūras centra direktors, un Armands Trambickis, skaņu tehniķis un ilglaicīgākais darbinieks šajā namā.
Pārgājiena pirmā pieturvieta – gaitenis blakus lielajai zālei. Te kādreiz bija kamerzāle ar nelielu skatuvi, kas akustikas ziņā piemērota kora mūzikas skanēšanai. Te milzīgā podā augusi palma, tāpēc iedzīvotāji nereti teikuši, ka koncerts būs “zem palmas”. “Arī tagad akustikas ziņā šī telpa būtu ideāla kordziedātājiem. Viņiem lielajā zālē ir grūti. Tā ir vairāk piemērota popmūzikai un roka izpildītājiem. Sakot, ka zālē ir laba akustika, bet tas nenozīmē, ka vienlīdz ērti tajā uzstāties dažādu stilu pārstāvjiem,” norāda Armands. Tomēr, no saimnieciskā viedokļa raugoties, blakus lielajai zālei vajadzīga telpa, kur novietot krēslus un pārējo nepieciešamo.
Tālāk ceļš ved lielajā zālē. Noteikti, ka viena no vērienīgākajām šajā zālē organizētajām ballēm ir bijusi Pētera Lūča 70 gadu jubileja, atceras Armands. “Muzikanti bija ieradušies laicīgi, teica, ka varēsim sākt spēlēt balli ap plkst. 21. Zāle bija pilna līdz malām. Ar visām sveikšanām pirmās dziesmas sākām spēlēt vien plkst. 1.32 naktī, beidzām ap 10.30.”
Jauni griesti, parkets un krēsli – pārmaiņas, ko piedzīvojusi lielā zāle pēdējo 10-15 gadu laikā. Lepnums ir savulaik iegādātais koncertflīģelis, norāda Toms.
Tiem, kas Kultūras centrā notiekošo vēro skatītāju rindās, neierasta būs aina no skatuves. Tā agrāk bijusi ar mazāku izvirzījumu uz skatītāju pusi. Savukārt zāles grīda liecina par izdejotajiem rakstiem.
“Grīda ir laba. Vietām tā izskatās nobružāta, bet patiesībā dēlīši ir dziļumā biezi, jo citādi grīda, dejotājiem uzstājoties, šūpotos. Te agrāk bija lūka, caur kuru no apakšā esošās telpas padeva tehniku. Atceros, ka muzikanti bija jau gatavi sākt spēlēt, kad pēkšņi zāles grīdā pavērās lūka un no tās parādījās galva: “Kā tad ir, gaismas labas?” izskanēja jautājums,”
smejas Armands.
Nepieciešama būtu, kā tas jau ir daudzos citos kultūras namos, automātiska kulišu nolaišanas un pacelšanas sistēma. Pašlaik tas jādara, velkot virves, kuru galos ir dažāda smaguma čuguna atsvari. To svars var sasniegt pat 300 kilogramus, tāpēc kulišu pacelšana un nolaišana ir arī kārtīgs treniņš.
Otrā skatuves pusē ir vēsturiski nozīmīga iekārta – elektrības skapis, ar kuru regulēja gaismas. Tam ir ap 40 gadu, bet demontēts netiek, jo, iespējams, saslēgto vadu sistēma vēl būs nepieciešama.
Stāvu kāpnīšu galā paveras skats uz tiltiem, kur piestiprināti prožektori. Tie ir vairākos līmeņos, tomēr lielākoties, ja nepieciešams kaut ko salabot, apmēram 100 kilogramus smagais tilts tiek nolaists līdz skatuves līmenim, lai meistariem nebūtu jāpilda arī akrobātu cienīgi triki. “Viss ir darba kārtībā, bet pārmaiņas ir nepieciešamas. Namam jākļūst modernākam un jāspēj veikt savas funkcijas. Esam apkopojuši vajadzības un tās nodevuši arhitektiem. Ļoti ceram, ka nams piedzīvos rekonstrukciju,” norāda Toms.
Aiz skatuves ir vairākas aktieru istabas, kur māksliniekiem uzturēties un sakārtoties. Arī tās būtu nepieciešamas lielākas.
Tālāk ceļš ved labirintos zem skatuves. Te visvairāk ir redzams, cik ļoti namam nepieciešams remonts.
“Vadi un caurules te ir no 1970.gadiem, elektroinstalācijas novecojušas, pārslēdžus droši vien ar sajūsmu pieņemtu kāds vēstures priekšmetu kolekcionārs. Sistēmas ir novecojušas. Kad pie mums viesojās igauņi, viņi par šīm telpām teica – zģes muzeij – tas visu izsaka,”
stāsta Armands. “Visu laiku veicam kādus uzlabojumus, bet te vajadzīgs pamatīgāks darbs, ieguldījumi,” papildina Toms.
Agrāk zem skatuves bijušas pat dušu telpas, tiesa, ar brīnumaini šaurām durvīm. Kāpēc izvēlēts tāds platums, nav zināms.
Pa 1960.gadu “gumijas” grīdu pametam telpas zem skatuves, lai dotos virs tās. Gaismotāja kabinets – istaba ar lodziņu, no kura virs skatītāju galvām uz skatuvi raidīts gaismas kūlis un kur atrodama prožektoru regulēšanas pults.
“Kādreiz te bija kinoaparāti, kas tika dzesēti ar ūdeni. No tiem laikiem te saglabājušās šim procesam nepieciešamās četras lūkas, caur kurām pūta karsto gaisu,”
atceras Armands.
Apskatām arī “Gaujas” tērpu glabātavu, kur sarindotie skaistie tērpi veido ko līdzīgu krāsainam tunelim, bet aiz skapja durvīm noglabāta vainadziņu grēda. Kultūras namā nepietiekamās platības dēļ iespējams glabāt tikai daļu tērpu.
“Varam lepoties, ka te bijuši gandrīz visi Latvijā zināmie mākslinieki, arī ārzemnieki. Aura te ir laba, ļoti radoša. Nams ir lepošanās vērts. Tagad tam nepieciešama atjaunošana. Trūkst vietas mēģinājumiem, palīgtelpas tērpu un citu lietu glabāšanai, ļoti nepieciešama kamerzāle, arī lielākas aktieru istabas. Ja zālē ir 700 vietu, tad skaidrs, ka gan foajē, gan labierīcību apjoms ir neatbilstošs. Gribam, lai nams būtu mūsdienīgs un funkcionāls. Ar metu konkursa izsludināšanu esam spēruši pirmo nelielo soli pretī pārmaiņām, ceram uz pozitīvu turpinājumu,”
stāsta Toms.
Par Valmieras Kultūras centra vēsturi interviju ar Valmieras muzeja vadošo pētnieci Lieni Rokpelni var lasīt šeit.
Sveiks,lai dziivo “vecais nams”,un Trambickis,kur’s ,kaa jau muzeja cieniigs eksponaats- arii vesels, un ilgspeeleejo’ss,kaa vecaa, labaa vinillas plate… Namam augt un vairaak “iet tautaas”,Tomam – izturiibu,jo viss veel priek’saa!!!
L.Adamson, London