Madara Krumholce: Airēšana nav tikai veču sports (2)

Lasīšanas laiks: 11 min

Pagājušajā nedēļas nogalē Valmierā norisinājās Latvijas čempionāts airēšanas slalomā, kurā komandu sacensībās sievietēm otro vietu ieņēma Rīgas airēšanas kluba meitenes. Viņu vidū bija arī 21 gadīgā valmieriete Madara Marta Krumholce, kura ar airēšanas sportu ir uz “Tu” jau vairākus gadus. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja Madaru uz sarunu par airēšanu, treniņiem un ieguvumiem.

Kā Tu sāki nodarboties ar airēšanu?

Man bija deviņi gadi, kad mamma pirmo reizi mani aizveda uz treniņu. Pati viņa bija trenējusies tikai nedaudz. Nekādās sacensībās, cik es zinu, viņa nav piedalījusies.

Madara airētājas tērpā kopā ar mammu

Tā nu trenēties es sāku Valmierā, trenējos apmēram sešus līdz septiņus gadus, līdz sapratu, ka laiks paņemt pauzi.

Tolaik piedalījies sacensībās?

Man ir paliela kaudzīte medaļu, jā, un pāris kausu. Tajā laikā, kad pirms pauzes airēju,

piedalījos visur, kur varēju piedalīties Latvijā, un startēju arī Lietuvā. Tāpat esmu pabijusi treniņnometnēs Slovākijā un Polijā.

Ja nav noslēpums – kāds bija iemesls “ņemt pauzi”?

Pirms tiem četriem pieciem gadiem es uz laiku pārstāju airēt, jo… jutu, ka tā tobrīd vajadzēja. Tajā brīdī man diezgan labi sanāca un Latvijā man bija viena savas vecuma grupas konkurente, kuru, arī reti apmeklējot treniņus, es lielākoties tomēr varēju apsteigt.

Savā ziņā, man vienkārši apnika, jo nebija tās reālās konkurences – tobrīd slaloma meiteņu vidū bija izteikts deficīts.

Pie kam, bija sajūta, ka vecāki spiež man to darīt, lai gan es to negribu, un sāku neapmeklēt treniņus. Tā bija aptuveni divus gadus, un pēdējās sacensības man bija vasarā pēc pamatskolas izlaiduma – 2009.gadā.

Un kā izdomāji atsākt trenēties?

Pagājušās vasaras sākumā iepazinos ar vīrieti, kurš ir sportists pēc horoskopa. Tā nu, uz viņu skatoties, kaut kas manī sāka kust, līdz vairs nebiju spējīga palūkoties uz atvērtu ūdenstilpni, nevēloties iekāpt laivā.

Tovasar biju ļoti aizņemta, un nebija arī īstas pārliecības par savu vēlmi, tāpēc atgriešanos laivā atliku līdz oktobrim, kad beidzot sazinājos ar Rīgas Airēšanas kluba treneri Santu Krauju, ar kuru biju jau iepriekš iepazinusies pēdējo startu laikā. Reāli trenēties sāku decembra sākumā, jo posmu no septemba sākuma līdz novembra beigām pavadīju slimojot.

Pagaidām vēl sacensībās pārstāvu Rīgas Airēšanas klubu, kas šovasar, visticamāk, nemainīsies, bet, atgriežoties Valmierā, esmu sākusi apsvērt domu par Valmieras Sporta aģentūru, taču tas vēl tīri idejas līmenī.

Mēdz teikt, ka airēšanas sports nav no lētākajiem. Tā ir?

Jā, noteikti –

airēšana diezgan dārgi maksā, ja ar to grib sākt nodarboties profesionāli.

Sākumā izmaksas ir ļoti minimālas. Laivu un airus var dabūt bāzē, vienīgi apģērbu vajag. Lai gan, arī to sākumā airētājiem nekādu īpašo nevajag. Es, piemēram, sāku airēt botēs, garajās biksēs, un vienkāršā krekliņā, garām rokām. Vienīgais, ko sākumā vajadzēja, bija fartuks, kas ir lieta, ko uzliek uz laivas kabīnes, lai ūdens neiet iekšā laivā, lai gan, ja sāku tā domāt, iespējams, ka arī to iesākumam nodrošināja.

Cik sākotnēji izmaksā airēšanas sports?

Vidēji tas sākums īstenībā neko nemaksā, līdz brīdim, kad Tu saproti, ka gribi piedalīties profesionāli. Jāmaksā vienīgi tik, cik par treniņiem. Kad trenējos Valmierā, tad tie bija trīs lati (ap 4,27 eiro) mēnesī.

Bet, kad nonākam līdz profesionālam līmenim?

Es, godīgi sakot, nezinu, cik šobrīd maksā laivas, taču, tā kā manam airim pavisam netīšām pieauga kājas, man nāksies pirku jaunu, un tas, ja nemaldos, izmaksās 290 eiro. Savukārt

laiva, kad es to pirku, maksāja ap 1000 latu (ap 1422 eiro). Es gan viņu dabūju nedaudz lētāk – samaksājot nedaudz virs 700 latu (virs 996 eiro). Tagad laivas maksājot vairāk.

Ne pārāk lētas ir arī ārzemju treniņnometnes, par kurām arī jādomā sportistiem, kas pretendē uz šādu līmeni.

Laivas izmaksā vairāk nekā pusotru tūkstoti eiro

Kas vēl bez laivas un aira nepieciešams profesionālam airētājam?

Laiva, airis, fartuks, parasti visiem ir arī šorti, čības, kaut kas, ko airētāji velk mugurā,…

Nav noteikts standarts?

Visiem ir vienādi šorti, visiem ir vienādas čības, visiem ir līdzīgi fartuki, bet augšā ir – kā kuram. Kaut kādas maiciņas, man personīgi ir neoprēna jaciņa, kuru gan karstā laikā nomainu pret ko plānāku, tad vēl ir ļoti noderīgi speciāli cimdi aukstajam periodam, kas nav kā parastie cimdi, bet gan īpaši pielāgoti airu turēšanai. Un tad vēl ir ķivere un veste. Tas ir tas, bez kā nevar startēt. Un katra detaļa, protams, maksā. Tāpat ir arī atsevišķi iegādājami pedāļi laivai, kas balsta kājas, kad ar tām turam līdzsvaru laivā.

Turat līdzsvaru?

Kad mēs laivā sēžam, mums, kajakistiem, kājas ir priekšā, ceļgali pavērsti uz sāniem un, ar tiem strādājot, mēs turam līdzsvaru laivā.

Arī sacensībās to var pamanīt, kad airētāji paceļ vienu vai otru laivas sānu, lai ieņemtu konkrētu virzienu. Pedāļi būtībā balsta pēdas, lai kājās būtu ērtāk sānos noturēt.

Ir pamanīts, ka dažkārt Valmierā, izbraucot ar Gaujas tramvaju, ir iespēja redzēt treniņu, kurā airētāji apveļ laivu otrādi un tad cenšas atkal paši atmesties atpakaļ virs ūdens…

Jā, tā ir svarīga treniņu sastāvdaļa. Es personīgi kādreiz to nedaudz pratu, bet tagad atkal tas ir piemirsies. Šovasar plānoju atsvaidzināt iemaņas.

Arī mačos mēdz būt tādi gadījumi, ka laiva apgāžas un tad ir svarīgi neapjukt un prast apgriezties.

Tāpēc treniņos to mācāmies. Protams, apgriešanās noteikti prasīs zināmu laiku, bet Tu vismaz vari pabeigt distanci un, ja tas ir kāds kvalifikācijas vai pusfināla brauciens, iespējams, ar finišēšanu būs gana, lai Tu iekļūtu nākošajā kārtā un tiktu pie vēl vienas iespējas savas spējas pierādīt. Citādi, –

ja apgāzies un neproti atgriezties atpakaļ- ej mājās!

Kas vēl ir tās tehnikas, ko treniņos mēdz apgūt? Šī griešanās, vienkārši – trases izbraukšana, vēl kas?

Pirmkārt, nav nemaz tik vienkārši- “vienkārši izbraukt trasi” [smejas]. Tieši tas ir tas mūsu gala mērķis – lai tas būtu ”vienkārši”. Ir dažādi paņēmieni – apairējiens, atspiediens, iekāriens un citi, kas būtībā ir tehniskās lietas, ko Tu dari, lai kontrolētu savu laivu. Tad tas viss tiek apvienots ar to, kā Tu turi savus sānus.

Tu vari iegriezties pretstraumes vārtos tā, ka tiem vienkārši izslīdi cauri, vari arī tā, ka laivas purns paceļas gaisā,

un atšķirība ir tieši tajā, kuru sānu Tu pacel – atšķirība ir liela, airētājam jāspēj veikt abus variantus, un saprast, kā rīkoties attiecīgajā situācijā. To arī treniņos visu mācās. Slīpējam tehniku, protams, arī ātrumu, izturību un tādas lietas.

Un cik bieži ir treniņi?

Kādreiz, kad airēju Valmierā, bija tā, ka lielākoties bija treniņš vienreiz dienā, bet bija arī reizes, kad trenējāmies no rīta un pēcpusdienā. Pārsvarā mēs pa vidu treniņiem sauļojāmies Gaujmalā. Tas gan, vasaras brīvlaikā. Protams, neviens nespieda nākt uz abiem, bet trenere bija pieejama un treniņš varēja notikt. Es, piemēram, zinu, ka Kaspars Pakers šobrīd trenējas divas reizes dienā, ap plkst.11 vai 12 ir pirmais treniņš, apmēram stundu garš, un otrais – nenoteiktā laikā, ap kādiem plkst.17, 18 vai 19, arī apmēram stundu. Līdz ar to – tas ir ļoti individuāli, no katra atkarīgs, jo

pienāk arī tas brīdis, kad Tev vairs trenera uzraudzību nevajag, Tu vienkārši paņem savu laivu, savu airi un ej airēt- mācies lietas, ko Tev vajag mācīties.

Latvijas čempionāta airēšanas slalomā dalībnieks Kaspars Pakers

Tu gan jau teici, ka kādu laiku Valmierā vairs netrenējies, bet vai aptuveni zini, kas notiek Valmierā ar airētājiem?

Ir tā, ka manīju diezgan daudz man jaunu seju, arī līderu vidū, bet vairāk vai mazāk ”lielos” līderus es zinu.

Tu saki “jaunu seju”. Tad jūti, ka ir interese no arvien jauniem dalībniekiem?

Ir problēma ar to interesi, jo, arī tās pašas jaunās sejas… Spriežot pēc viņu pieredzes, acīmredzot, tās tomēr ir diezgan pavecas sejas. Tā kā es četrus līdz piecus gadus neesmu airējusi, tajā laikā daudz, kas jauns var parādīties. Cik man iespaids ir radies, tad ir tomēr problēma ar sporta veida popularitāti.

Kur ir tā problēma?

Man nav ne jausmas. Es šosezon Valmierā esmu trenējusies tikai divas reizes un neesmu paspējusi tajā visā iedziļināties, tāpēc tiešām nevaru par to spriest, bet

es pieļauju, ka problēma ir tajā, ka cilvēki, kas ar to nodarbojas Valmierā, ir ne pārāk aizrāvušies ar jaunu dalībnieku piesaisti. Piemēram, Rīgā tādas problēmas nav.

Es pilnībā pieļauju, ka tieši piesaistei netiek veltīta uzmanība, jo arī tad, kad es sāku airēt, mani draugi brīnījās – kas tas ir par sporta veidu? It kā visi zina, kas ir airēšana, bet tikai tādā līmenī, ka ir jāairē, lai makšķerētu, taču tās informācijas par airēšanu kā sporta veidu varbūt tomēr nav pietiekami daudz.

Ko kopumā sportistam dod airēšana?

Protams, tas ir azarts, veselīgs azarts. Airēšana pasaulē ir ekstrēmais sporta veids. Varbūt Latvijā, pie mūsu ūdeņiem, tā nešķiet, bet ir. Protams, adrenalīns ir, tāpat arī visas tās sajūtas un vēlme kļūt par labāko. Airēšanā ir jāattīsta visas muskuļu grupas, jo visas ir nepieciešamas, lai varētu veiksmīgi airēt.

Ir muļķīgs uzskats, ka airēšanai ir nepieciešamas tikai rokas, nē – ir jābūt spēcīgam visam.

Un vēl – airēšana attīsta domāšanu, par ko cilvēki, kas ar to nenodarbojas, varētu brīnīties. Mums ir ļoti daudz vārtu un viss stāsts ir par trajektorijām. Kad Tu brauc vienos vārtos, Tev jau ir jādomā – kā Tu viņos iebrauksi, lai paņemtu pareizu trajektoriju, lai Tu iebrauktu nākošajos tā, lai Tu tiktu uz aiznākošajiem. Tā Tu visu laiku domā par trim vārtiem. Airējot noteikti attīstās arī līdzsvara izjūta. Vispār –

airēšana ir tāds ļoti padevies sporta veids, bet fiziski grūts gan. Ja nav cilvēkam vēlme ar sevi strādāt, tad, atklāti sakot, nemaz nav jēgas sākt ar to nodarboties.

Un tad vēl ir tā spēja vadīt sevi ūdenī un izmantot straumi sev par labu. Straume var būt Tavs ļaunākais ienaidnieks un Tavs labākais draugs. Tas ir atkarīgs no tā, kā Tu spēsi sevi pa viņu vadīt. Ne tikai tehnika un spēks visu nosaka, bet arī pieredze un zināšana, jo Tu vari uztaisīt vienu īrienu un nonākt turpat, kur kāds cits uztaisīs desmit īrienus. Tas varbūt ir nedaudz pārspīlēti, bet

tas ir stāsts par precizitāti, kas arī nāk tikai ar laiku, jo, paskatoties visus pasaules līderus, nu, tur tādu zaļo gurķīšu īsti nav.

Latvijas čempionātā airēšanas slalomā, kas notika Valmierā, lielākoties piedalījās vīrieši…

Kā jau teicu – fiziski smags sporta veids. Tāpat arī tas, ka šis sports, kā jau visi, atstāj iespaidu uz figūru. Es gan neteiktu, ka īpaši sliktu, taču jārēķinās, ka airētājām parasti nav šauri pleci, ir izformēts viduklis. Vēl ir arī tas iespaids, ka tas ir ļoti vīrišķīgs sporta veids. Tam gan es īsti nepiekrītu.

Tas ir sarežģīts sporta veids, kurš daudz, ko prasa, bet tas nav tikai veču sports.

Kas ir Tavs favorīts airēšanā?

Sen, sen atpakaļ bija tāds airētājs Valmierā – Māris Bečers. Kad vēl airēja, bija izteikts līderis starp vīriešiem. Kādu laiku fanoju par viņu, līdz par manu jauno etalonu kļuva Rīgas meitene Dana Degle, kuru es tolaik uzskatīju par vienkārši perfektu un sievišķīgu airētāju. Jā, un glīta arī likās – arī tajā jomā gribēju viņai līdzināties. Kaut kā tā sanācis, ka vairāk biju koncentrējusies uz latviešiem – iespējams, tāpēc, ka viņus ik nedēļu redzēju dzīvē, darbībā. Kopš esmu atgriezusies sportā, nav īsti sanācis atrast jaunu etalonu, taču domāju, ka šoreiz safanošos par kādu ārzemju sportistu.

Madara Krumholce trasē

Kā portāls “Valmieras Ziņas” noskaidroja Valmieras Bērnu sporta skolā (VBSS), tur ar airēšanas slalomu patlaban nodarbojas no vairāk nekā 16 sportisti, ar kuriem strādā divi treneri – Antra Limbēna-Strazdīte un Līgonis Bečers. Valmieras airētāji ir vieni no vadošajiem valstī. Viņu vidū ir gan Latvijas čempioni pieaugušajiem, gan arī pa vecuma grupām jauniešiem un jaunietēm. Pieredzējušākie dalībnieki startē starptautiskās sacensībās, pārstāvot Latvijas izlasi Pasaules, Eiropas čempionātos un Pasaules kausa posmos. Par treniņu iespējām interesēties airēšanas bāzē “Krāces” Kāpu ielā 15 vai zvanot treneriem pa tālruņiem 29108373 (Antra) vai 29223398 (Līgonis).