Laura Arnicāne: Tērēt mazāk, strādāt mazāk, lai dzīvotu vairāk! (1)

Lasīšanas laiks: 4 min

Mākslas dienu ietvaros otrdien, 23.aprīlī, Vidzemes Augstskolas auditorijā notika lekcija ar intriģējošu nosaukumu „Solis pretī efektīvākai dzīvei: strādā mazāk, lai dzīvotu vairāk”. Daudzos interesentus piesaistīja Laura Arnicāne, kas daļai pazīstama no dzīvesstila bloga Seek the simple.

Tikšanās bija aizraujoša, iedvesmojoša, un pusotra stunda paskrēja nemanot, ikvienam liekot padomāt par savas dzīves kvalitāti.

Jau lekcijas sākumā Laura apgāza un salauza iepriekšējo gadu desmitos iesakņojušos stereotipus un utopiskās iedomas par to, ka visa dzīve virzās pa ķēdīti: skola – augstskola – darbs – pensija un atpūta. Tā nenotiek! Jo dzīve ir darbs, un darbs ir dzīve. Vecumdienās visbiežāk nav ne tik daudz finansiālo līdzekļu, ne veselības un gribēšanas, lai baudītu kokteiļus Bali vai kādās citās eksotiskās salās. Viņa arī nesolīja veiksmes formulu, jo katram tā ir citāda, katrs atšķirīgi strādā un atšķirīgi atpūšas.

Tikšanās laikā Laura minēja konkrētus piemērus no savas un savu tuvinieku dzīves un ieteica mācīties no citu cilvēku gūtajām atziņām. Uzskatāms piemērs Lauras dzīvē bijusi Anda mamma, kas garus gadus un darbu veltīja tam, lai nopirktu un uzturētu māju, bet dzīves nogalē saprata, ka svarīgākais dzīvē ir vakariņas ar ģimeni, pārgājiens gar jūru un citi it kā nebūtiski sīkumi. Ja kādreiz svarīgāka likusies māja, mašīna, vasarnīca utt., tad vēlāk izrādījies, ka lielāka vērtība ir tieši mazajām ikdienas lietām.

Laura visiem un ikvienam uzdeva retorisku jautājumu – kāda ir tava sapņu ikdiena?

Vajadzība „mērīties ar krāniņiem” ir kā vāveres ritenis, no kura vairs neredzam izeju. Mēs esam patēriņa sabiedrība – jo vairāk nopelnām, jo vairāk tērējam! Dzenamies pakaļ noteiktiem standartiem tāpat kā suns cenšas noķert savu asti. Vairs nav tik svarīgi, ko un kā mēs darām, bet – ko un cik nopērkam. Lielākā daļa cilvēku koncentrējas uz ienākumiem, bet nedomā par izmaksām.

Laura ir arī Zero waste kustības aizsācēja Latvijā un aicina pievērsties minimālismam. Viņa pastāsta gan citu cilvēku, gan savu dzīves pieredzi. Laura min japānieti Mariju Kondo, kuras rokasgrāmata „Kārtības maģija” izdota arī Latvijā, tāpat vēl kāds cits japānis dzīvē spējot iztikt tikai ar 250 priekšmetiem, skaitot vienu zeķi, otru zeķi, vienu karoti, vienu dakšiņu… Droši vien citam minimālisms ir 500 lietas vai 1000 priekšmeti, minimālisma stadijas ir dažādas, bet tas ir mīts, ka minimālisms ir garlaicīgs, jo minimālisms var būt arī oranžs paklājs vai rožainas tapetes. 

Liekas, ka vajadzību kalns nekad nebeidzas, bet, domājot par atbrīvošanos no mantām, svarīgi atstāt tikai tās lietas, kas 1) patīk un rada prieku, 2) kas patiešām ir nepieciešamas un 3) kas reāli darbojas. Nevajag glabāt ieplīsušus traukus, pulksteņus, kas nedarbojas utt. Laura iesaka padzīvot tukšumā, lai saprastu, kas patiešām ir tas, bez kā nevar iztikt. Piemēram, viņu ģimene iztiek ar vienu katlu un vienu pannu, viņi ietaupa laiku, naudu un enerģiju, kas tiek iztērēta, vazājoties pa veikaliem un pērkot bieži vien nevajadzīgas lietas.

Laura gan saka, ka nav nepieciešams uzreiz ķerties pie „smagās artilērijas” un izmest lietas, kas saistītas ar sentimentālām atmiņām. Der izmantot „Sūdiņu medības” – 30 dienu minimālisma izaicinājumu. Tas nozīmē, ka jāatbrīvojas no tik daudz lietām, kāds ir datums, tātad 1.maijā jāizmet 1 priekšmets, 2.maijā – 2 lietas, 15.maijā – jāatrod 15 nevajadzīgas mantas, 30.maijā – 30… Un atrast var visu ko – sacietējušu līmi, 20 matu gumijas, uzdāvinātu, bet neizmantotu kafijas servīzi utt.

Lekcijas turpinājumā Laura aicināja padomāt par savu darbu un diennakts sadalījumu, kuram vajadzētu būt proporcionāli vienādam 3 daļās: 8 stundas – darbs, 8 stundas – miegs un 8 stundas – atpūta. Bet ļoti bieži daudzi cilvēki atrauj sev brīvo laiku, atpūtu kopā ar ģimeni un ziedo garas stundas darbam. Mēs netaupām savu laiku, bet laiks ir jāciena!

Mazāk tērē un mazāk strādā! Mantas un lietas liek cilvēkiem vergot. Viss kārtībā, ja, domājot par darbu, var pozitīvi novērtēt 3 lietas: savus kolēģus, attieksmi un atalgojumu. Ja tā nav, tad jādomā, kas attur cilvēku mainīt darbu? Tās ir bailes! Bailes zaudēt darbu, dzīvokli, draugus, sociālo statusu… Bet jāpadomā, kas ir sliktākais scenārijs, kas var notikt, un tad izrādās, ka sekas nemaz nav tik briesmīgas, ir tikai jāuzdrošinās un jāsper pirmie soļi foršās dzīves virzienā.

Aiziet! – tas ir pēdējais slaids Lauras prezentācijā, kam seko skaļi aplausi no klausītāju puses, bet vēl uz ielas un veikalā dzirdamas sarunas un pārdomas par dzirdēto.