Lasīšanas laiks: 2 min
Latvijā pacienti ar elpceļu saslimšanām pēc palīdzības vēršas novēloti, novērojusi pneimonoloģe Iveta Kroiča.
Aģentūrai LETA viņa atzina, ka, ikdienā sastopoties ar elpceļu slimniekiem, reizēm pārņem bezspēcības sajūta, jo ir 21.gadsimts, kurā sen atklātas un tiek ražotas zāles, kas var glābt cilvēku dzīvības, tomēr joprojām daudzi pacienti mirst no elpceļu saslimšanām, tās vienkārši neārstējot. “Daudzi vispār nezina, ka tiem ir kāda slimība, citiem nepietiek naudas zālēm, vēl citi vienkārši izvēlas to ignorēt,” skaidroja Kroiča.
Viņa informēja, ka izplatītākā no plaušu slimībām ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS. Šī slimība ir ceturtais nozīmīgākais mirstības cēlonis pasaulē, un ar to kopumā pasaulē slimo aptuveni 80 miljoni cilvēku. “Pēc Eiropas HOPS koalīcijas datiem, katru gadu no HOPS mirst trīs miljoni cilvēku. Iedomājieties vien – katru stundu pasaulē no šīs slimības mirst aptuveni 250 cilvēki, tas ir vidēji četri cilvēki minūtē. Turklāt ir skaidrs, ka HOPS izplatība nākamās desmitgadēs tikai turpinās pieaugt, jo turpinās HOPS riska faktoru ietekme, kā arī cilvēce noveco, bet HOPS attīstās tieši mūža otrajā pusē,” stāsta ārste.
Viņa skaidroja, ka medicīniski HOPS ir hronisks elpceļu iekaisums, kas rada neatgriezenisku elpceļu sašaurināšanos, savukārt no pacienta skatupunkta HOPS ir elpas trūkums, klepus un aktīvu kustību ierobežojumi.
Pēc Kroičas teiktā, HOPS ir apturams, ja to laikus diagnosticē un pacients pastāvīgi un pareizi lieto ārsta nozīmētās zāles, kuras samazina slimības simptomus, galvenokārt elpas trūkumu. Regulāra terapija var uzlabot plaušu darbību un samazināt slimības uzliesmojumu biežumu, uzlabot dzīves kvalitāti, norāda ārste.
Viņa norādīja, ka gan Latvijā, gan visā pasaulē šī slimība bieži tiek diagnosticēta, kad pacientam jau ir smagi elpošanas traucējumi. Tas saistīts ar to, ka HOPS attīstās mūža otrajā pusē, un pacients sākotnēji, piemēram, elpas trūkumu skaidro ar vecumu vai sirds problēmām, bet klepu un krēpas – tikai ar smēķēšanu.
Ārste uzsvēra, ka Latvijā situācija HOPS diagnostikas jomā ir īpaši slikta, un ir problēmas ar šīs slimības pacientu aprūpi. “Pirmkārt, tā ir vēlīna un nepietiekamā apjomā veikta diagnostika. Otrkārt, tā ir pacienta līdzestība ārstēšanā. Hroniskas slimības ārstēšana atšķiras no akūtas slimības. Akūtu slimību mēs izārstējam īsākā vai garākā laika periodā un aizmirstam. Savukārt hroniskas slimības gadījumā nepieciešama gadiem ilga, pastāvīga ārsta un pacienta sadarbība slimības ierobežošanai, ārsta un pacienta partnerība jeb līdzestība,” stāstīja Kroiča.
Vienlaikus, pēc viņas paustā, galvenais HOPS riska faktors ir smēķēšana. Statistiski tiek rēķināts, ka tas ir iemesls līdz pat 95% HOPS saslimšanas gadījumu, turklāt ārsti lēš, ka Latvijā HOPS attīstās līdz pat 50% smēķētāju.