Lasīšanas laiks: 4 min
“Šī filma nesniedz atbildes, to grūti uzreiz saprast. Tā ir filma par šodienas brīdinājumiem, bīstamību, nevis par pagātni. Tā nesniedz informāciju par konkrētu laiku, bet liek padomāt, rada emocijas. Piemēram, man tas ir apjukums un arī mazliet baiga sajūta. Man svarīgākais bija brīdināt cilvēkus, ka tas notiek joprojām – dažādu iemeslu dēļ mūs pakļauj, mēs esam izdevīgi lielā mehānismā kā skrūvītes, kuriem var uzdāvināt baloniņu, karodziņu u.t.t.,”
pēc seansa kinoteātrī “Gaisma” otrdien, 1.decembrī, tiekoties ar skatītājiem, teica filmas režisore Laila Pakalniņa.
Filma “Ausma” vēsta par vērtībās apjukušu pasauli nesenā pagātnē – padomju laikā, kad tā saucamo ideālu vārdā pieaugušie un arī bērni zaudēja orientierus. Dēls nodeva tēvu, bet tēvs – dēlu. Režisore uzsver, ka filma nav par konkrētu laiku, tās darbība norisinās drīzāk 1950.gados.
“Atainots sociālisma laiks, bet ne tā maigais periods. Tik brīvi ar laiku rīkojāmies, jo tā ir pasaka baisā nozīmē.”
Par to liecina arī asociāciju raisīšana, kas rada piesātinātības sajūtu un raibumu, neskatoties, ka filma ir melnbalta. Simboliskie vēstījumi ļauj skatītājam aktīvi iesaistīties un, ņemot vērā savu pieredzi un sajūtas, analizēt, ko tie vēsta. Iedziļināties aicina arī aktieri, kuri ik pa laikam skatās tieši kamerā, vērojot skatītāju, uzdod jautājumu, paskaidrojot situāciju.
“Necentāmies atrādīt realitāti, kāda tā varētu būt, bet atspoguļot to, kā savulaik to būtu vēlējušies redzēt padomju propagandas veidotāji. Piemēram, realitātē galvenajam komunistam būtu jābūt krietni īsākam. Mēs gājām pretējo ceļu. Poļu aktieris Viktors Zborovskis (Wiktor Zborowski), kurš ataino galveno boļševiku, jaunībā spēlējis basketbolu, viņa augums ir ap diviem metriem. Arī filmas noslēgumā viņa stāstītā pasaka ir reāli teksti no tā laika avīžrakstiem, droši vien tās tolaik arī bija frāzes tribīnēs, kuras katru dienu cilvēki dzirdēja.”
Laila Pakalniņa stāsta, ka, tā kā filma ir Latvijas, Polijas un Igaunijas kopražojums, arī aktieri un filmēšanas grupa bijusi dažādu tautību. Viktors Zborovskijs centies runāt latviski, vismaz ainās, kur redzams tuvplānā. Viņa lomu latviski ierunājis Āris Rozentāls. Filmēšana ilgusi 40 dienas, pārsvarā ainas uzņemot Kurzemes pusē – Talsos, Tukumā, Dobelē. Reljefu labības lauki iemūžināti Polijā.
Bijis jādomā arī par atbilstošiem tērpiem un atribūtiku.
“Vienā ainā bija paredzēts filmēt 150 bērnus. Neskatoties, ka filmēšana sākās piecos no rīta, ieradās 220. Nevarējām likt kadrā bērnus 2014. gada apģērbā, bija jādomā, kur piecos no rīta atrast 70 pionieru formas. Sūtīt bērnus, kuri grib filmēties, uz māju, nebija variants. Kostīmu māksliniece grieza sarkano audumu kaklautiem, saīsinājām pieaugušo aktieru drēbes.
Savukārt pasūtījumu par pionieru un komjauniešu nozīmītēm sākotnēji nepieņēma, jo Polijā aizliegts pavairot vai ražot padomju simboliku. Tikai paskaidrojot, ka tas nepieciešams filmai, pasūtījumu saņēmām.”
Par izvēli filmu veidot melnbaltu režisore skaidro, ka tādu to sākotnēji iztēlojusies, domājot par galveno vēstījumu. Iemesls bijis arī tas, ka daudz labas padomju laika, kā arī Eiropas valstu filmas ir melnbaltas.
“Kā teicis izcils franču operators Anrī Alekāns (piemēram, viņa filma “Debesis pār Berlīni”), uz ekrāna starp melno un balto ir daudz vairāk pelēko toņu un pustoņu, nekā toņu ir krāsainā filmā. Priecē, ka Valmierā tehniskās iespējas ļauj saskatīt pelēkās gammas nianses.”
Režisore uzsver, ka filmas jēga, koncentrējot negatīvās lietas, jo nav izdalāmi labie un sliktie tēli, nav pateikt, ka sociālisms bija slikts, bet skatīties, lai kaut kas tāds nenotiktu arī mūsdienās. “Cenšos radīt mākslas darbu, tas nozīmē, ka iznākums nav uzskates līdzeklis ar racionālu rezultātu. Konkrētu informāciju par sociālismu iespējams rast citos avotos.
Šeit nav pozitīvu varoņu, ja labais ir, tad tas ir skatītājā. Šāda veida kino uzņemu pirmo reizi, jo, manuprāt, ir pienācis laiks brīdināt līdzcilvēkus nekļūt par baru. Sistēma, no kuras atvadījāmies 1990.gadu sākumā, pastāv citās valstīs joprojām. Turklāt manipulēšana dažādās izpausmēs turpinās arī pie mums. Piemēram, Rīgā varu aiziet uz lielveikalu un redzēt, ka cilvēki bariem tur iet pavadīt brīvo laiku. Mūs vienmēr ir gribējuši pakļaut politikas, naudas un citu iemeslu dēļ. Mēs kā skrūvītes lielā mehānismā esam izdevīgi.”
Režisore arī uzsver, ka, atainojot pagātnes sistēmu, tomēr vēlējusies tādā viedā rosināt domāt par tagadni:
“Negribas teikt, ka filma ir par padomju laikiem. Vēlos, lai skatītāji, ņemot par pamatu filmas vēstījumu, domā par mūsdienām. Filma ir sarežģīta, varbūt uzreiz pēc noskatīšanās sajūtas būs citas, pēc dažām dienām, pārdomājot redzēto, liks padomāt atkal citādāk. Centāmies filmu veidot tā, lai skatītājs ar laiku atraujas no tās faktūras, no tā laika un saredz šodienu.”
Režisore: Laila Pakalniņa. Lomās: Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Wiktor Zborowsky, Liena Šmukste, Rūdolfs Plēpis, Antons Grauds u.c.
Piektdien, 27. novembrī, Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā “Melnās Naktis”, balvu – bronzas vilka statueti – par labāko operatora darbu saņēma arī Lailas Pakalniņas režisētā spēlfilma “Ausma”, informē aģentūra BNS .
Filma “Ausma” tapusi ar Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda, Polijas Filmu institūta, Igaunijas Filmu institūta atbalstu.
Vairāk par filmu var lasīt šeit.