Lasīšanas laiks: 9 min
Viens no „Valmieras HK/BSS/ViA” aizsargiem Krišjānis Reinfelds no Latvijas pārcēlās uz dzīvi Ziemeļamerikā jau pēc devītās klases, taču augstākos mērķus hokeja laukumā tur sasniegt neizdevās. Jau vairāk nekā gadu viņš ir atgriezies Latvijā, un nu ir daļa no Valmieras 1. Līgas komandas. Intervijas turpinājumā lasi, kā ritēja viņa gadi Amerikā, Zviedrijā un Latvijā, iepazīstot jaunu hokeju un arvien jaunas dažāda līmeņa komandas!
– Cik gadus jau Tu esi uz ledus un kā aizsāki savu hokejista karjeru?
Sāku spēlēt, kad man bija pieci gadi. Dzīvoju Jelgavā pie pašas halles, nu, 200 metru attālumā, un toreiz atvēra ledus halli 2001. gadā, vecāki teica, lai aizeju paslidot. Toreiz radās arī HK „Zemgale”, un treneres Lolita Andriševska un Eva Dinsberga mūs sāka sagatavot hokejam.
– Jau 16 gadu vecumā Tu devies prom uz Ziemeļameriku. Kā tas notika un kā izvēlējies savu pirmo komandu [Eugene Generals – aut.]?
Tas nenotika spontāni. Jau 14 gados, kad biju spēlējis Jelgavā [HK „Zemgale” – aut.], Specklasē, pēc tam atkal Jelgavā, pabeidzot 9. klasi, pienāca brīdis, kad jāizlemj, ko darīt tālāk – palikt spēlēt Latvijā vai doties uz ārzemēm. Sākumā ar komandas atrašanu man palīdzēja Girgensona [Zemgusa – aut.] tētis, aizsūtīja mani vasarā uz showcase, kur pēc spēlēm pie mums nāca treneri ar jautājumiem, vai nevēlamies pie viņiem spēlēt. Biju saņēmis vairāku komandu uzaicinājumus, un izvēlējos to, kura man vislabāk patika. Komandā spēlētāji bija vecāki par mani, 16-21 gadu robežās. Tā arī sāku tur spēlēt.
– Kādas bija lielākās atšķirības, ko toreiz, 2012. gadā, kad pārcēlies, izjuti, spēlējot uz laukuma? Vai atšķirības bija treniņprocesā, spēlēs, komandu iekšējā komunikācijā, salīdzinot ar Latvijā piedzīvoto jauniešu čempionātos?
Pirmkārt, laukuma ziņā. Laukums tur bija mazāks nekā Latvijā. Arī komandas biedru vecums. Latvijā biju spēlējis ar saviem vienaudžiem, bet Amerikā visi lielākoties bija 4-5 gadus vecāki. Otrkārt, spēles stils. Vairāk bija spēka spēle, kaušanās, un trenerim patika, ka spēlētājs iedod vienu piespēli, nevis desmit, un tad met uz vārtiem. Nevarēja kā pie mums Latvijā ir pieņemts. Vajadzēja uzreiz mest pa vārtiem.
– Amerikā katru gadu Tu aizvadīji atšķirīgā līgā. Kādi bija spēka samēri un ar ko Tev šie gadi palika atmiņā?
Pirmajā gadā es no Amerikas spēles īsti daudz nesapratu, jo tas viss man bija kas jauns. Jāsaka paldies mammai un tētim, ka mani tur aizsūtīja, un ir palīdzējuši visu dzīvi finansiālā ziņā. Kad aizbraucu pirmajā gadā, bija pārsteigums par visu jauno, tie iespaidi bija fenomenāli, un dzīvei no tā ieguvu ļoti daudz. Tajā gadā ieguvu arī vienu no labākajiem draugiem, ar kuru vēl tagad mēs sazināmies un satiekamies vai nu te, Latvijā, vai pie viņa. Otrajā gadā es spēlēju ar Deividu Jasu, nospēlēju tur sezonu, viss bija ļoti labi – komanda, treneris –, vienīgi atmosfēra īsti nepatika. Toreiz mācījos tur arī skolā. Trešajā gadā aizbraucām uz tryoutiem, bet mūs, visus latviešus, atskaitīja, sakot, ka komandā netiks ņemts neviens ārzemnieks. Nezināju, kur spēlēt, tāpēc zvanīju pirmajam trenerim, kurš tālāk mani saveda kopā ar ceturtā gada komandu. Vislabāk man patika otrajā gadā, lai arī tas nebija rezultatīvākais gads man pašam, bet komanda kopumā nospēlēja labi, un toreiz aizcīnījāmies līdz pusfinālam.
– Kā tas bija – jauniešu vecumā aizbraukt prom no visa, kas ir te, mājās? Nebija grūti un nepienāca brīdis, kad gribēji doties atpakaļ uz mājām?
Ļoti grūts jautājums. Kad es aizbraucu tur, sākumā, protams, negribēju atpakaļ. Bet pēc tam es sāku saprast, kas man pietrūkst. Ļoti gribēju mājas ēdienu, jo tur, Amerikā, viss ir pusfabrikāts – ieliec piecas minūtes mikroviļņu krāsnī un ir gatavs. Toreiz gada laikā uzņēmu 10 kilogramus, ko vēlāk, atbraucot mājās, nometu atkal nost. Visvairāk pietrūka ēdiens un, protams, ģimene, arī draudzene. Vēlāk gan draudzene pārcēlās pie manis, un tas ļoti palīdzēja. Ar ģimeni bija grūtāk. Lai arī sazinājāmies vairākas reizes nedēļā, pietrūka tas tuvums, iespēja satikties, iedzert tēju vai kafiju un vienkārši parunāt, redzēt vecākus aci pret aci.
– Kā tu ar to tiki galā?
Pirmajā gadā bija tas draugs, par kuru iepriekš stāstīju, viņš bija kā tētis – visur mani veda, rādīja, ar visiem iepazīstināja, jo valodas barjera bija liela. Jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja pirmajā gadā. Protams, lielu atbalstu sniedza arī ģimene, kuri vienmēr uzmundrināja un teica, lai cīnos, ka viss būs un sasniegšu mērķus. Atbalsts bija gan finansiāls, gan emocionāls, par ko saku lielu paldies.
– Nebija grūti iedzīvoties jaunā valstī un katru gadu arī jaunā komandā?
Komandās iejusties nebija grūti. Pirmajās reizēs gan, protams, visi tādi augstprātīgāki, bet, tā kā esmu atvērts cilvēks un protu pateikt pretī kaut ko asāku, kādu joku, lai pārējie komandas biedri mani respektētu, iejutos ātri.
– 15./16. gada sezona bija pēdējā, ko aizvadīji Ziemeļamerikā. Kāpēc nepaliki tur?
Man bija palicis vēl viens gads junioros, sezonu biju aizvadījis labu. Man bija piedāvājumi no koledžām, naudas ziņā viss bija normāli, un es sapratu, ka, no vienas puses es izglītību gribu iegūt, bet no otras – es nezināju, vai tos gadus gribu pavadīt tieši tajā skolā, kurā neesmu bijis un neesmu redzējis, kā tur izskatās, kā viss notiek. Tas nebūtu pareizi. Tā iznāca, ka vasaras vidū vēl plānoju uz turieni braukt, bet nebija nopietnu piedāvājumu. Viens cilvēks piedāvāja braukt uz Norvēģiju, tryoutu, tam piekritu.
– Vai uzskati, ka tur, Amerikā, Tev izdevās sasniegt savus izvirzītos mērķus? Ja nē, tad kas pietrūka?
Mērķi Amerikā man bija lieli. Kā visiem, protams, tas bija NHL. Sākotnējie mērķi bija izsisties pēc iespējas augstāk junioru līgā un tad doties uz kādu koledžas komandu. Laikam nebija pietiekami lielas intereses, lai paliktu Amerikā. Četros pavadītajos gados varu secināt, ka Amerika pati man patika, bet tā mentalitāte, attieksme no cilvēkiem un ģimenes trūkums – tā visa pietrūka. Bet nekas vēl nav beidzies, vēl ir iespēja. Arī Skrastiņš savā laikā sāka NHL spēlēt tikai 26 gadu vecumā.
– Pēc atgriešanās karjeru turpināji Zviedrijā, tomēr ilgu laiku tur nepavadīji. Kāpēc tur neizveidojās karjera?
Bija tā, ka slikti tur nebija – ēšanu, dzīvošanu, darbu un spēlēšanu komandā nodrošināja. Sākumā viss apmierināja, bet tad pasliktinājās apstākļi. Uz mūsu komandu atbrauca vēl viens kanādietis, un ēšanu nodrošināja vairs tikai divreiz, neiedeva darbu. Tad es sapratu, ka jābrauc mājās un jāmeklē cits variants. Tā bija pieaugušo komanda, es biju jaunākais spēlētājs, bijām labākie savā grupā, tāpēc mans spēļu laiks nebija tik liels.
– Cik augsts līmenis bija 2. divīzijā? Spēlētājiem noteikti hokejs nebija pamatdarbs.
Manā komandā tas līmenis bija mazliet citādāks, jo divas spēlētāju maiņas bija piesaistītas no 1. divīzijas, lai mājas komandai palīdzētu pacelties augstāk un spēlēt 1. divīzijā, bet līga kopumā bija labā līmenī. Nebija tā, ka mēs bijām daudz pārāki par visiem mūsu divīzijā, protams, bija spēles, kurās ļoti nācās cīnīties par uzvaru.
– Vai bija piedāvājumi spēlēt citur pēc Zviedrijas?
Bija domas un piedāvājumi, sāku tos arī apsvērt, bet sapratu, ka naudu tik daudz nenopelnīšu, lai tur spētu labi dzīvot. Sāku domāt, ka jāatgriežas Latvijā, jāpievēršas nopietnāk mācībām, lai būtu izglītība.
– Ar kādām sajūtām Tu atgriezies mājās? Nebija vilšanās vai pārdzīvojumi par kaut ko?
Atgriežoties Latvijā, bija vilšanās tāpēc, ka neattaisnoju savas cerības. Viņi ieguldīja lielu naudu un darbu, visu dzīvi veltījuši manam hokejam, tāpēc, domājot par to, bija žēl, protams. Jāsaka lielu paldies viņiem.
– 16./17. gada sezonas otro pusi pēc atgriešanās Tu aizvadīji Virslīgā [Pārdaugava/Jūrmala komanda – aut.]. Kā nokļuvi pie šiem spēlētājiem?
Atgriezos mājās no Zviedrijas, sazvanīju Pārdaugavas komandas treneri Gundaru Gaili, un viņš man teica, lai nāku pie viņiem. Komandā īsti nebija atmosfēras, sāku spēlēt jau tad, kad komanda bija piedzīvojusi 15 zaudējumus, un spēlētāji rotēja – nāca klāt un gāja projām.
– Kāpēc izvēlējies tieši šo komandu? Kā jau teici, jau toreiz viņi bija pēdējā vietā turnīra tabulā.
Kad atgriezos, nedomāju par to, kur spēlēšu. Nebiju nekad spēlējis virslīgā, gribēju iet uz Jelgavu, kā nekā esmu tieši no tās pilsētas, bet treneris nepaņēma. Ceru, ka tas mainīsies, jo savās mājās gribu kādreiz uzspēlēt.
– Kāpēc jauno sezonu uzsāki 1. Līgā, spēlējot pie „Lido”?
No augusta sāku trenēties ar Prizmas komandu [HK „Prizma” – aut.], beigās treneris teica, ka es komandā esmu septītais, astotais aizsargs, kuru varētu sūtīt uz pirmās līgas komandu, un es sapratu, ka es to negribu. Ja mani ņem, tad tikai virslīgā. Beigās sapratu, ka kaut kas jāmaina, un treneris teica, ka Jēkabs [Rēdlihs – aut.] taisa komandu, ar kuru piedalīsies 1. Līgā. Aizgāju pie viņiem.
– Tomēr Lido komandā Tu aizvadīji vien pašu sezonas ievadu. Kas Tevi atveda uz Valmieru?
Bija kauss [Latvijas Kauss – aut.], kura pēdējās spēles beigās es uztaisīju noraidījumu, kas nepatika „Lido” komandas vadībai. Pēc spēles mums, trim spēlētājiem, pateica, ka regulārajā sezonā tiksim izsaukti tikai uz spēlēm pret stiprajām komandām, kas nozīmētu, ka sezonā es varētu spēlēt vien kādas piecas spēles. Tad es sāku domāt, ko es varētu darīt. Uzrakstīju draugam Augustam [Veidenbaumam – aut.], jautāju, kā viņam iet, kur spēlē, ko dara. Toreiz atbraucu uz pārbaudi, un tā nu esmu tagad te.
– Kā bija iejusties „Valmieras HK/BSS/ViA” komandā, kur spēlētāji bija cits pie cita jau pieraduši? Bija viegli vai kaut kas sagādāja problēmas?
Problēmas nesagādāja, attiecības ar visiem bija labas jau sākumā. Daļu no spēlētājiem es zināju jau iepriekš, kā arī iejusties bija vieglāk, jo pats esmu atvērts un gatavs sarunām ar cilvēkiem.
– Tu esi viens no rezultatīvākajiem komandas aizsargiem. Kāda ir Tava panākumu atslēga?
Īsti pat nezinu. Man ir laba maiņa, kurā spēlē rezultatīvākie uzbrucēji, un vienkārši, kad ir moments, es padodu viņiem piespēli, un tā sanāk. Panākumu atslēga pirms spēlēm – paēst brokastis, sabučot draudzeni, piezvanīt vecākiem un uzaicināt viņus uz spēli, un tā viss notiek (smejas).
– Hokeja loma Tavā dzīvē agrāk un tagad – kas ir mainījies?
Šobrīd ir arvien vairāk pienākumu – darbs, skola, ģimene, bet hokeja loma jau nav mainījusies, tas vienmēr ir bijis sirdī, un to spēli, ko vienmēr esmu spēlējis, es negribu pazaudēt. Valmierā spēle man iet, un pats es nezinu, kāpēc. Varbūt, jo atbalsta skatītāji, kas man Valmierā ļoti patīk. Uz pēdējo bija daudz skatītāju, un tas man ļoti patīk. Paldies atbalstītājiem par to, ka nāk uz spēlēm un atbalsta mūs, vienalga, vai iemetam vārtus vai nē. Tas rada gandarījumu.
– Vai esi sev nospraudis vēl kādus mērķus, ko vēlies sasniegt hokejā?
Ļoti grūts jautājums. Mērķi ir visu laiku. Varbūt tas, ka vēlos nostabilizēties virslīgas komandā. Ja Valmiera spēlētu Virslīgā, būtu ideāli. Katrā ziņā paldies par iespēju būt šeit jāsaka trenerim Jānim [Laurim – aut.]. Paldies pelnījusi arī komanda – spēlētāji, vārtsargi, kapteinis – un, protams, atbalstītāji.
– Ko sagaidi no spēles pret Tavu mājas klubu [HK „Zemgale” – aut.]?
Spēle būs sīva, sastāvā ir labi spēlētāji. Cerams, ka skatītāji būs ieradušies, lai mūs atbalstītu, jo tā kā nekā būs pēdējā mājas spēle.