Lasīšanas laiks: 5 min
Piektdien, 22.novembrī, no Kocēnu 1.bibliotēkas Velvju zāles staroja īpašs siltums – ikviens apmeklētājs to izjuta gan fiziski, gan garīgi un emocionāli. Patīkamā atmosfērā ar ģimenes locekļiem, draugiem, skolasbiedriem, kaimiņiem un dzejas cienītājiem savas pirmās grāmatas atvēršanas svētkus svinēja kocēnietis Jānis Adamsons (ar īso A!).
Pagrabstāva akmens un ķieģeļu mūri, naktslampiņu un sveču liegā gaisma, vīns, mūzika, noformējumā – paša dzejnieka rakstītas baltas dzejas rindas uz melnām planšetēm un dzeja autora izpildījumā – ko labāku var vēlēties nedēļas nogalē! Mēs to bijām pelnījuši, cik tad var griezt ārā dzejoļus no „Liesmas”! – tā varēja dzirdēt vakara sarunās, jo kopš 2013.gada Jāņa dzeja bija lasāma vietējā avīzē.
Pasākumu atklāja bibliotēkas vadītāja Aiva Zirne, uzsverot, ka ar savu debijas krājumu Jānis ir ierakstījies Kocēnu pagasta vēsturē. Pēc tam Jāni diskusijā iesaistīja pārstāvji no izdevniecības „Literatūras Kombains” – redaktors Kristaps Vecgrāvis un valdes priekšsēdētāja Vija Birkova. Savs vārds bija sakāms arī Jāņa sadarbības partnerim Renāram Veličko un Kocēnu novada domes priekšsēdētājam Jānim Olmanim, kas savulaik bija Jāņa skolasbiedrs Kocēnu pamatskolā.
Renārs Veličko ar Jāni Adamsonu iepazinās pirms 6 gadiem, un tagad vairākas dziesmas skan Renāra koncertos, bet šajā vakarā kā pirmo Renārs izpildīja grāmatas tituldzejoli „Oktobris gammu spēlē”, jo dzejoļa, tāpat kā Renāra, dzimšanas gads ir 1986.
Vakara gaitā Jānis atklāja, ka dzejoļus sācis rakstīt jau apmēram 10 gadu vecumā, brālis Mārtiņš ieteicis sūtīt uz „Pionieri”, bet šo posmu Jānis uztver kā joku. Nopietni dzejai viņš pievērsies pēc 20 gadiem, studiju laikā, kad tika pierakstītas vairākas klades. Dzeja, īpaši Ārija Elksne, bija tuva arī mammai, mājās bija pilni plaukti, bija pasūtīts arī literārais žurnāls „Karogs”. Man vairāk patīk Čaks, Vācietis, Ziedonis, Elsbergs…
Jānim dzejas krājuma nosaukums „Uz tumša fona esmu gaišs” radies krievu mūziķa Borisa Grebenščikova iespaidā, grāmatā ievietoti dzejoļi, kas tapuši laika posmā no 1983. līdz 2019.gadam.
Kristaps Vecgrāvis ar Jāni iepazinies 2012.gadā portālā draugiem.lv, kur Kristaps ir dzejas grupas administrators. Viņš uzskata, ka Jānis starp aktīvajiem 100-150 dzejas rakstītājiem izcēlies ar savu radošo talantu, iesaistījās un arī vadīja „Dzejas spēli”, kad četri, bieži vien absolūti nesaderīgi vārdi, jāiesaista dzejolī.
Jānis ir romantiķis, viņam piemīt „valodas garša”, un viņa dzeja ir atzīšanās mīlestībā savai dzimtajai vietai. Grāmatu bija patīkami un viegli kārtot, bija tikai mazliet jāpielabo, bet palika pāri dzejoļi, kas noderēs Jāņa otrajam dzejas krājumam. Jāņa Adamsona dzejoļu grāmatas recenzija tiks publicēta arī „Jaunajā Gaitā” – ārpus Latvijas robežām. Paldies Kocēnu domei par atbalstu!
Daudzi Jāni Adamsonu pazīst arī kā būvinženieri un futbolistu, tāpēc viņa virzienā tika raidīti jautājumi arī par šīm tēmām: Kā eksaktās zinības var savienot ar dzeju? Vai dzejā, tāpat kā sportā, arī jātrenē muskuļi?
Gan Jānis, gan Renārs uzskata, ka nevar strikti nodalīt eksakto un humanitāro pasauli: Tās netraucē viena otru, drīzāk papildina. Arī dzejā, tāpat kā matemātikā, ir sava sistēma. Bet muskuļi, šajā gadījumā – valoda, ir jātrenē. Dzejas rindas nāk kā vibrācija no augšas, mēs esam tikai instrumenti, kas to pieraksta:
vajag pavisam nedaudz
vienas sniegpārslas
radīto vibrāciju.
pārējais atnāk nemanot…
Iespējams, Jāņa lirisko pusi ietekmējusi klarnetes spēle orķestrī, kur viņu ilgus gadus dresējis Ilmārs Lazo, Jāņa muzikālo dzirdi slavē arī Jānis Olmanis. Tomēr dzejnieku visvairāk iespaido apkārtne turpat pie mājas – kastaņa pie loga, Kocēnu alejas, saullēkti un saulrieti… Viņš uzskata, ka nav jābrauc ne uz Šveici, ne kalniem, viss ir tepat, 3×3 reizes mans mūžs būs par īsu, lai uzrakstītu tik skaisti, kā es to gribētu. Jānis gan uzskata, ka dzīves pilnasinību tomēr vārdos nevar pateikt, vairāk to pasaka acis. Tās ir dvēseles spogulis, jo muldēt mēs varam sazin ko.
Dzejas lasītāji pamanījuši un novērtējuši Jāņa gleznošanu ar vārdiem: lauvmutītes brīnās pavērtām mutēm, pieguļas miglā zirgi grudzina rāmi, mana bērnība noauj smilškrāsas sandales un bradā pa jūnija rasu, spokaini čīkstot, atveras ziemas vārti…
Gleznošanu ar otu Jānis nav mēģinājis, šī mākslas joma nav viņa stiprā puse. Viņš atzīstas, ka dzeju nerada prieks, dzejas katalizators ir skumjas:
jāatver durvis un logi
lai izvēdinās
sastāvējušās skumjas.
Prieks ir par vārtos iesistu futbolbumbu, bet skumjas kā bite dvēselē dzeļ.
Jānim dzeja reizēm piezogas, pielido klāt, arī zāli pļaujot. Ja vakarā rodas kādas rindas, tās uzreiz ir jāpieraksta, jo no rīta ir aizmirsies. Vienā rāvienā viss nenotiek, ir jāpiestrādā, jānoslīpē, reizēm jāatliek malā, lai nobriest. Savukārt dažreiz esot sajūta, ka uzrakstītais ir štrunts, bet pēc kāda laika – nē, tomēr tur kaut kas ir! Jāņa guru ir Kristaps Vecgrāvis, bet viņš pateicas arī Inārai Blūmai, kas mudinājusi sūtīt un publicēt dzejoļus.
Kultūrkapitāla fonds diemžēl neatbalsta pirmās grāmatas izdošanu, tāpēc Kristaps Vecgrāvis pastāstīja arī par apgāda mērķi – izdot literatūru, kas netop dzīves centrā – Rīgā, iecelt saulītē un parādīt talantus, ko bieži nenovērtē. Jāņa Adamsona krājums sērijā „Pierobeža” ir trešais, bet padomā jau vairāki citi.
Dažās Valmieras grāmatnīcās Jāņa Adamsona dzejas krājums vairs nav atrodams, bet šajā tikšanās reizē to varēja iegādāties uz vietas, kā arī saņemt dzejnieka autogrāfu. Dzejas vakars noslēdzās ar Renāra dziedāto smeldzīgi romantisko dziesmu:
kā zibens bet liegi
tevi caurstrāvot tiecos
ne zariņa nenoliecot
mana mazā liepa