Lasīšanas laiks: 2 min
Kopš 12.Saeimas vēlēšanām pagājušas tikai dažas dienas. To rezultātus analizēs un apspriedīs vēl pietiekami ilgstoši.
Varētu teikt, ka nekas jau būtiski nav mainījies, neskatoties uz dažiem pārsteigumiem personālijās. Kārtējo reizi visvairāk deputātu mandātu ieguva “Saskaņa”, kura gan ir mainījusi nosaukumu, bet būtību nē. Un kārtējo reizi viņi paliks opozīcijā.
Tomēr Latvijas politikā ir vērojamas vairākas, samērā ilgstošas, vēlēšanu īpatnības. Par tām runājam, tās pārspriežam un kritizējam, bet nekas jau nemainās. Varbūt vajadzētu padomāt?
Pirmkārt, mūsu partiju ideoloģija ir pārāk nekonkrēta un vispārīga.
Mums praktiski nav tradicionālā partiju dalījuma, līdz ar to arī vēlētāji savu izvēli izdara pēc citiem kritērijiem.
Daudzās Eiropas valstīs tradicionāli populāri un ietekmīgi ir sociāldemokrāti, kuri iestājas par tā saukto “labklājības valsti” un aizstāv darba ņēmēju, tātad vienkāršo cilvēku intereses. Mūsu izpratnē sociāldemokrāti ir gandrīz vai komunisti. Turklāt par sociāldemokrātiem sevi pasludināja “Saskaņa”, kuras programma tiešām ir puslīdz ideoloģiski atbilstoša. Taču vēlētāju vairākumam šī partija asociējās ar Krieviju nevis ar sociāldemokrātiem Skandināvijā.
Otrkārt,
tradicionāli gaidām glābēju, mesiju, jauno līderi, kas atnāks un valstī visu sakārtos bez mūsu līdzdalības.
Un esam gatavi ticēt solījumiem, balsot par jauniem politiskajiem spēkiem, kuri veidoti, lai to līderi tiktu Saeimā, zināmu laiku būtu salīdzinoši materiāli nodrošināti, turklāt vēl ar nosacītu ietekmi. Mūs neinteresē, kur tiek ņemta nauda reklāmas kampaņai, mūs neinteresē, kāpēc šie “pareizi un ideālie” cilvēki pēc savu iepriekšējo amatu zaudēšanas nav spējīgi iekļauties darba tirgū. Varbūt, ka vaina nav latviešu skaudīgumā, bet viņu kompetencēs, jo iepriekšējos augstajos amatos viņus iekārtoja tā laika varenie.
Treškārt,
joprojām esam gatavi balsot par populāriem cilvēkiem – sportistiem, aktieriem, mūziķiem.
Latvijas Saeima ir īpatnēja institūcija – nevienā likumā nekas nav teikts par deputātu izglītību, jo “cilvēks taču labs”. Tas, ka deputātu darbs saistās ar likumu izstrādāšanu, spēju iedziļināties daudzās jomās, kur vajadzīga specifiska izglītība un pieredze, vairs nav būtiski.
Vēl joprojām uzķeramies uz partiju priekšvēlēšanu trikiem. Esam gatavi ticēt, ka valsti var vadīt kā pilsētu, piemēram, Ventspili,
un balsojam par partiju, kura kārtējo reizi uz vēlēšanām izvirza Lemberga kungu par premjera amata kandidātu. Tas nekas, ka tikai līdz vēlēšanu beigām. Jo būt par galveno varas partiju nemaz nav tik labi, būs lielāka atbildība.
Un pēc četriem gadiem to visu piedzīvosim atkal, un atkal būsim neapmierināti…