Lasīšanas laiks: 3 min
“Jau 11.klasē, vasaras brīvlaikā, aizbraucu paostīt gaisu Londonā. Pēc vidusskolas pabeigšanas aizbraucu vēlreiz. Domāju – trīs mēnešus nedaudz piepelnīšos, atbraukšu atpakaļ, nopirkšu auto. Bet paliku tur septiņus gadus. Atgriezos ar sievu un bērnu,” tā savu stāstu par dzīvi Londonā un atgriešanos dzimtenē portālam “Valmieras Ziņas” iesāk valmierietis Jānis Uzāriņš.
Uz ārzemēm Jānis braucis vienkārši baudīt dzīvi, pamainīt vidi: “Negribēju iet to standarta ceļu “vidusskola, augstskola, ir diploms, nav darba” (smejas). Es vēl joprojām nezinu, par ko vēlos kļūt un nezināju arī tad. Tāpēc devos uz ārzemēm – baudīt dzīvi, kamēr esmu jauns.
Jebkuram jaunam cilvēkam vajag kārtīgi iztrakoties, izbaudīt jaunību, lai pēc tam varētu mierīgi pievērsties ģimenes dzīvei un veltīt uzmanību bērniem.
Gribēju iegūt darba un dzīves pieredzi, sakārtot domas un tad pieņemt lēmumus.”
Darbā viesnīcā Jānim palīdzējis iekārtoties brālis. Sācis ar mazajiem darbiem virtuvē. Soli pa solim ticis paaugstināts, līdz saņēmis piedāvājumu uzņemties viesnīcas vadītāja amatu. Taču, lai vairāk padzīvotu angliski pareizi runājošo vidē un izkoptu valodu, Jānis no darba viesnīcā aizgājis un sācis darboties nekustamo īpašumu nozarē.
“Ja Tev nav pieredzes, tad Tavs diploms nekam nederēs. Tu vienmēr sāksi no pašas apakšas. Tev sevi ir jāpierāda ar attieksmi un centību, tad Tevi ļoti ātri paaugstinās,”
skaidro Jānis.
Atgriežoties Latvijā, visgrūtāk bijis atradināties no Lielbritānijā pieņemtā: “Veikalā kādu laiku vēl sveicināju pārdevējas, jautāju, kā klājas. Viņas uz mani vienmēr dīvaini noskatījās (smejas). Lielbritānijā tā ir pieņemts, bet šeit tā dara retais.”
Jānis mājās bez darba nesēž, pierādot, ka darbs Latvijā ir, ja vien to meklē:
“Ne minūti man nav bijis tā, ka nebūtu darba. Viss atkarīgs no tā, cik Tu pats esi uzņēmīgs. Ja Tu sev tici un esi pozitīvs, tad arī saņemsi, ko vēlies.”
Jānis dzīvo tā, kā pats vēlas, neiet pa to pašu ceļu, pa kuru iet visi pārējie. Uz ārzemēm Jānis iesaka aizbraukt katram – padzīvot kādu laiku, lai iemācītos uz visu skatīties atvērtāk, arī citus cilvēkus uztvert bez aizspriedumiem. “Ja Latvijā pa ielu ietu, piemēram, indietis, vietējie uz viņu skatītos tā, itkā pirmo reizi redzētu. Lielbritānijā citu rasu cilvēku netrūkst, ikdienā neviens pat nepamana, vai garām pagāja ķīnietis, indietis vai afroamerikānis. Viņu uztver vienkārši kā cilvēku.”
“Katrs meklē laimi tur, kur, viņaprāt, tā ir,” skaidro Jānis.
“Ja Tu citā valstī jūties labāk, tad dzīvo tur. Bet galu galā – dzimtene ir šeit, Latvijā. Citur tu vienmēr būsi viesis.
Karjerai darbs ārzemēs der ļoti labi, taču ar naudu nevajag aizrauties. Ko Tev dos tie sapelnītie miljoni, ja Tev nav sava ģimene, savi tuvie cilvēki?”
Savu stāstu Jānis noslēdz ar zīmīgu teikumu –
“es nezinu, kur es būšu pēc desmit gadiem. Zinu tikai to, ka es būšu laimīgs”.
Viens no pozitīvākiem cilvēkiem ko pazīstu un ko vienmēr labprāt redzu nākam,nevis ejam;)