Lasīšanas laiks: 4 min
No 7.jūlija līdz 11.jūlijam Vidzemes Olimpiskā centra Sporta rehabilitācijas centrā Valmierā notiek “Labsajūtas nometne”. Piecu dienu garumā lektori, dažādu jomu speciālisti, tajā skaitā arī Aina Poiša un Inga Pūce, dalīsies zināšanās, kuras pēc tam katra nometnes dalībniece var īstenot savā dzīvē. Portāls “Valmieras Ziņas” pie abām speciālistēm devās noskaidrot, kā cilvēkam uzlabot savu labsajūtu un veselību.
Cik liela nozīme cilvēka līdzsvarā ir emocionālai stabilitātei un cik – veselīgam uzturam?
Aina Poiša: Ēšana mums lielā mērā atkarīga no ieradumiem, kas reizēm ir novecojuši. Katrā ģimenē ir savi ēšanas rituāli – vai nu ēdam par daudz vai par maz. Latviešiem tas laikam ir raksturīgi – rūpes un mīlestību izrādīt caur ēdienu. Cilvēka fizioloģiskā vide ir saistīta ar emocijām.
Ja cilvēkā ir emocionāls sastrēgums, tas var veicināt sastrēgumu arī gremošanas sistēmā.
Paldies Dievam, ka pēdējā laikā mēs varam par to skaļāk runāt. Un labi, ka arī ārsti vairs neskatās ļoti šauri – vairs neārstē vien slimību jeb sekas, bet arī saskata kopbildi un cēloņus. Tu esi veselums, un tu nevari skatīties uz ēšanu atsevišķi no pārējām savas dzīves norisēm.
Mēs dzīvojam stresa pilnā laikā. To neviens nevar atrisināt, bet var to optimizēt, pieņemt, ka dzīve tāda ir –
vienmēr vienā krastā būs kaut kāda problēmu zona un otrā krastā būs risinājums.
Tas ir veselīgi – no pesimistiem lēnām kļūt par optimistiskākiem cilvēkiem, lai sāktu peldēt uz to otro krastu, sāktu kaut ko darīt lietas labā, nevis gudri filozofēt.
Inga Pūce: Būtībā katru dienu jāseko līdzi, vai mūsu iekšējā vide atrodas līdzsvarā. Lai vieglāk būtu turēt to līdzsvaru, nevajadzētu svārstīties savos ēšanas un dzīvesstila paradumos. Nelielas izmaiņas ir daudz vērtīgākas.
Ar ko vajadzētu sākt, lai no pesimista kļūtu par optimistu?
A.P.: Viena lieta – es varu skaisti pateikt, ka vēlos kaut ko savā dzīvē mainīt. Bet izvēlēties patiešām izpildāmu mērķi – tas ir pavisam kas cits. Tu vari izdarīt tik, cik Tu vari. Un Tev nav sevi ne ar vienu citu jāsalīdzina.
Jāatrod savs ceļš, pa kuru vēlies iet. Galvenais, lai ir interese kustēties uz priekšu.
Tu nevari uzreiz nokļūt galapunktā.
Tā ir problēma – cilvēki sev uzstāda pārāk tālus mērķus?
A.P.: Tā vienkārši ir vieglāk sevi aizsargāt. Cilvēkiem nepatīk ķerties klāt lietām, kurām neredz galu. Bet, ja cilvēkam parāda, ka kaut ko piedzīvot iespējams arī, ejot uz mērķi maziem solīšiem, tad cilvēkam ir vieglāk saņemties.
Vai cilvēks var būt vesels arī, sākot sakārtot sevi ārēji, piemēram, nodarbojoties ar sportu?
A.P.: Jebkurā gadījumā, kad Tu kusties, Tu esi dzīvīgāks. Bet ar to var arī sev pāri nodarīt, ja ir nepilnīgas zināšanas.
I.P.: Enerģija rada enerģiju. Kustību prieks, īpaši sievietēm, ir viens no sievišķīguma pamatiem. Pārlieku liela fiziskā slodze sievieti nepadarīs sievišķīgu. Un arī vīrišķīga attieksme pret dzīvi liecina par to, ka sieviete nav līdz galam izpratusi, kāpēc viņa ir piedzimusi par sievieti.
Katram dzimumam ir sava loma. Svarīgi ir uzsvērt tās lietas, ar ko mēs atšķiramies no pretējā dzimuma.
Tomēr katram šī pieeja sevis sakārtošanai ir individuāla, jo katram cilvēkam ir atšķirīga iepriekšējā pieredze, piedzīvotās emocijas. Katrs meklē savu ceļu. Un savs ceļš ir jāiet, nevis tāpēc, ka vajag, bet gan tāpēc, ka patīk. Jo tad, kad Tev patīk tas, ko dari, tad Tev sevi nav jāmotivē.
A.P. Mēs varam iedvesmot, pastumt, arī pabārt, ja nepieciešams, lai tas kustīgums domāšanā kalpo nometnes dalībniecēm kā jaunības eliksīrs. Tas ir pirmais solis, lai sāktu sevi sakārtot – saprast, vai Tu esi priecīgs par to ideju, kas tev ienāk prātā, ko tu gribētu darīt citādi nekā līdz šim?
Ko Jūs ieteiktu tiem, kuri aizbildinās ar ikdienas steigu, laika trūkumu?
A.P.: Vairs nav modē teikt, ka nav laika, neviens šim argumentam vairs netic. Laiks mums katram ir dots vienāds, svarīgi ir, kā viņu saplāno, nosaka prioritātes savā dzīvē.
Kāpēc citi var, bet Tu nevari? Mīli sevi savā dzīvē! Ej un dari!
Vai tad 24 stundu laikā Tu nevari izzagt kādu gabaliņu un atvēlēt to sev pašam? Laiks ir Tavs sabiedrotais.
I.P.: Ja cilvēki tērē savu laiku, lai tikai nopelnītu naudu, viņi tiecas pēc ilūzijas par laimi.
Kas gan ir laiks? Laiks ir šis brīdis, kurā es kaut ko daru.
Šeit jādomā par to, kādu ceļamaizi vecāki iedod saviem bērniem. Audzināšana bieži vien ir materiālā līmenī, bet, kad bērns izaug, viņš saprot, ka svarīga ir ne tikai nauda, bet arī veids, kā tā tiek pelnīta. Darbs un amats pēc būtības nav svarīgs. Svarīgi ir tas, vai darbs tev dara prieku.