Igo Japiņš: “Valmiera ir pelnījusi jaunu apjumto BMX trasi” (1)

Lasīšanas laiks: 12 min

Novembra otrajā pusē uz lielo sarunu tika aicināts Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš, informēja LRF preses sekretārs Toms Markss. Sarunā Igo atskatījās uz aizvadītajā sezonā paveikto šosejas, BMX un MTB riteņbraukšanā, kā arī ieskicēja pozitīvās un negatīvās tendences Latvijas riteņbraukšanā. Viņš arī atklāja to, kā radusies kalnu riteņbraukšana Latvijā.

Kādā šī sezona bijusi Latvijas Riteņbraukšanas federācijai?

Ja runājam par sportiskajiem sasniegumiem, tad var teikt, ka labākie rezultāti šogad bijuši BMX riteņbraucējiem. Priecēja, ka izveidota jauna UCI profesionāla MTB komanda. Neformāli jau ir divas komandas, kas mērķtiecīgi startē ārpus Latvijas. Lai arī MTB riteņbraukšanā vēl nav augstu starptautisku sasniegumu, tomēr ir vērā ņemams kāpums. Arī gada sākumā prezentētais “DPA” komandas lozungs – “Go Rio” – sezonas laikā parādīja reālāku iespēju nokļūt Olimpiskajās spēlēs mūsu kalnu riteņbraucējiem. Pozitīvi bija tas, ka pasaules čempionātā Latviju pārstāvēja divas dāmas un juniore.

Visā pasaulē diezgan liels akcents tiek likts uz sieviešu riteņbraukšanu, un arī mums jāmeklē savas iespējas, lai dāmas varētu startēt šādā līmenī.

Vēl varētu minēt to, ka aizvadītajā sezonā bijušas ļoti daudz sacensības pie mums Latvijā – īpaši kalnu riteņbraukšanā amatieriem. Priecē arī, ka jaunā kvalitātē, pateicoties “Tukuma pienam”, esam atdzīvinājuši “Cerību kausa” sacensības. Ļoti vēlētos, lai šis seriāls nākotnē vecinātu riteņbraukšanas attīstību jauniešu vecumā. Runājot par trūkumiem, mēs redzam, ka noveco riteņbraukšanas treneru sastāvs, katastrofāli trūkst jaunie treneri. Ļoti mazas atlases iespējas. MSĢ nevar radīt nepieciešamos apstākļus treniņu darba nodrošināšanai, tādejādi sarūk iespējas atrast spilgtus talantus. Daži puiši šobrīd mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tur jābūt lielam entuziasmam un vēlēšanai darboties. Tieši treneru trūkuma dēļ mums nav izdevies vēl atjaunot riteņbraukšanas nodaļas Liepājā un Tukumā.

Kurš notikums pašu visvairāk priecējis?

Noteikti tas, ka Māris Štrombergs ir atguvis braukšanas garšu un cīnās par visaugstākajām vietām. Viņa vecumā šajā sporta veidā tik augstā līmenī maksimāli koncentrēties ir pietiekoši grūti, īpaši ja viss ir sasniegts. BMX ir specifisks ar to, ka tas prasa maksimālu koncentrāciju. Šeit bez maksimālas koncentrācijas uzvarēt nevar. Es jūtu, ka Mārim ir šī motivācija. Protams, priecē meiteņu starti un MTB maratoni, kas pie mums ir diezgan liels fenomens uz kopējā pasaules fona.

Šosejas riteņbraukšanā šosezon latvieši izcīnījuši dažādās UCI kategoriju sacensību uzvaras, bet pasaules čempionāts neizdevās kā plānots. Kāds būtu Tavs vērtējums par aizvadīto sezonu?

Mums ir divi augstas klases profesionāļi, bet pārējie brauc šobrīd zemākā līmenī. Ne Gatim, ne arī Aleksejam spilgtas uzvaras šosezon nebija. Abi vairāk strādāja savu komandu labā. No jaunajiem nevienu īpašu spilgtu talantu šogad nevarēja saskatīt. Pagājušajā gadā spīdēja Toms Skujiņš. Šogad viņš pārgājis uz elites grupu un vairāk startēja ASV notiekošajās sacensības. Lielā riteņbraukšana vēl joprojām vairāk notiek Eiropā. Tieši Tomam vajadzētu būt nākamajam, kurš varētu pāriet uz augstāku Pro Tour līmeni. Uz to ļoti ceram. Pozitīvi, ka junioru komanda šosezon startēja virknē starptautisku sacensību. Rezultātu plāns tika realizēts daļēji. Šeit vēlētos lielākas sportistu atlases iespējas.

Mums ir divas kontinentālās šosejas riteņbraukšanas komandas. Kā tu vērtē “Rietumu – Delfin” un “Alpha Baltic/ Unitymarathons.com” startus?

Tas ir labi, ka mums ir divas komandas, jo nevienā no apkārtējām kaimiņu valstīm tādu nav – ne Lietuvā un Igaunijā, ne arī Somijā un Zviedrijā. Abas komandas dod iespēju turpināt savu sportisko karjeru vadošajiem Latvijas junioru braucējiem.

Man šobrīd grūti ko sacīt par “Alpha Baltic/ Unitymarathons.com” komandu. Vairāk zinu par “Rietumu – Delfin” vienību. Iepriekš bijām pieraduši pie augstākiem sasniegumiem, tomēr, lai šogad realizētu plānu pilnā apmērā, pietrūka finansējums. Labi, ka ar komandu sāka strādāt jaunais treneris Toms Flaksis. Tā viņam ir laba skola. Esam devuši Tomam iespēju mācīties un attīstīties.

Šosezon labākais starts bija Latvijas čempionātā, kur “Rietumu – Delfin” izdevās triumfēt. Tas nebija nemaz tik vienkārši, arī esot komandai. Protams, varbūt ir nedaudz vieglāk nekā cīnoties vienam, bet mūsu profesionāļi Smukulis un Saramotins, kā arī Skujiņš, Dakteris un “Alpha Baltic” komanda, radīja lielu konkurenci. Manā skatījumā, no taktikas viedokļa Latvijas čempionāts bija labākās sacensības “Rietumu – Delfin” izpildījumā, kuras man nācies redzēt. Arī “Alpha Baltic/ Unitymarathons.com” aktīvi startē dažādās starptautiskās sacensībās, tomēr šeit, manuprāt, trūkst pieredzējuša trenera, kurš vadītu komandas treniņu un sacensību procesu. Šis projekts manā skatījumā ir vairāk pakārtots komandas īpašnieka interesēm, bet kas maksā, tas pasūta mūziku.

Kurš no mūsu šosejas riteņbraucējiem tevi visvairāk ir pārsteidzis pozitīvā ziņā?

Ļoti svarīgi, lai sportists progresē. Lai būtu augsti sasniegumi, nepieciešams gribas spēks, motivācija un liels darbs. Tādas īpašības saredzu Kristā Neilandā. Puisis otro gadu brauc U23 vecuma grupā. Redzams progress un liela vēlme. Runājot par “Rietumu – Delfin”, tad komandā šogad nebija izteikti kalnā braucēji, tādēļ kalendārā lielākais uzsvars tika likts uz līdzenuma sacensībām, kurās sevi pierādīt varēja sprinteri. Daudz ko par rezultātiem var pateikt arī sezonas rangi – gan UCI, gan Procyclingstats.com.

Viens no lielākajiem soļiem, ko spērusi Latvijas Riteņbraukšanas federācija, ir “Baltais Cerību kausa” izveide jaunā līmenī.

Pirmā sezona ir izdevusies pietiekami labi. Šobrīd jāizanalizē formāts nākamajam gadam – kurās vietās rīkot, cik posmos. Galvenais uzdevums šīm sacensībām ir ieinteresēt jauniešus un zēnus sākt braukt ar divriteni. Šeit to visu var izdarīt. SEB MTB maratonos jau daudzus gadus sekmīgi norisinās bērnu sacensības. Šobrīd bērnu skaits ik posmu jau ir 150 un vairāk. Tas viss jau prasās pēc atsevišķas organizācijas, jo SEB MTB pamatmērķis tomēr nav bērni.

Nākamais solis varētu būt “Baltais Cerību” kausā izveidot grupu arī šiem jaunākajiem dalībniekiem, kuri vēl nopietni netrenējās riteņbraukšanā.

Tādējādi sacensības kļūtu kvalitatīvākas un arī vairāk bērni pievērstos riteņbraukšanai. Domāju, ka pašvaldības būtu ļoti aktīvas uzņemt sacensības. Sākumā varbūt būs mazāk jaunāko braucēju, bet pēc tam paliks vairāk. Galvenais ir mērķtiecīgi strādāt pie šī projekta attīstības.

Kā Tu vērtē Latvijas čempionāta šosejas riteņbraukšanā jauno formātu, kurā visas vecuma grupas sacenšas vienuviet?

Manuprāt, arī šeit vēl ir daudzas lietas varētu uzlabot un pilnveidot. Jāizanalizē, kas labs un slikts ir bijis šajā sezonā. Būtu jānovērš šīs kļūdas, kas bija aizvadītajā čempionātā. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka labāk, lai viss čempionāts norisinās vienā vietā. Tas piesaistīs lielāku uzmanību. Arī pasaules čempionāts norisinās vienuviet. Mūsu lielākā problēma šeit gan ir vietas, kur rīkot sacensības. Trasei jāatbilst pēc Starptautiskās Riteņbraukšanas savienības noteikumiem, jābūt noteiktam reljefam.

Latvijā grūtības sagādā kvalitatīva ceļa seguma atrašana, pa kuru notiek sacensības.

Iespējams būtu jāmaina rīkošanas vieta no Smiltenes uz citu pilsētu, bet kļuvis zināms, ka nākamā gada pasaules čempionāta trasē Ričmondā ASV vienā posmā būs jābrauc pa bruģi. Smiltenē ir atjaunots vecais bruģa segums, tādēļ vēl esam pārdomu procesā.

Kāds ir Tavs skatījums uz aizvadīto sezonu BMX riteņbraukšanā?

Tā kā BMX ir Olimpiskais sporta veids, mums vairs nav nekādu priekšrocību šeit, lai arī bijām vieni no pirmajiem, kuri aizsāka šo sportu.

Šobrīd BMX riteņbraukšanā nesalīdzināmi ir pieaugusi konkurence, jo arī lielās valstis iesaistās ar lieliem resursiem.

BMX izceļas ar to, ka labam braucējam ir nepieciešamas ļoti specifiskas īpašības – drosme, ātrums, eksplozīvais spēks un domāšana. Tas viss ir vienā cilvēkā. Nav daudz šādu sportistu. Prieks, ka dalībnieku skaits pieaug Latvijā. Jāturpina stādāt pie jaunu talantu meklēšanas, lai mūsu panākumiem būtu turpinājums. Prieks, ka aug talantīgas meitenes – Vineta Pētersone un Vanesa Buldinska. Mums jābūt priecīgiem, ka Latvijā ir visaugstākās klases treneris – Ivo Lakučs. Arī pārējiem treneriem būtu jātiecas uz to. Kopumā varam teikt, ka ieviestā sistēma sekmīgi darbojās, arī finansējums ir gana labs vadošajiem sportistiem. Mums jānotur šī latiņa.

Kuri būtu galvenie faktori, lai augsta līmeņa starptautiskie panākumi elites grupā nezustu pēc tam, kad karjeru beigs Māris Štrombergs un Edžus Treimanis?

Treimanis vēl nav sasniedzis visaugstākos titulus. Dažkārt mēdz būt tā, ka ir grūti psiholoģiski, ja priekšā ir tāda personība kā Štrombergs. Vietējās sacensībās Edžum Treimanim izdodas tikt galā ar viņu, bet lielajos mačos tas nenotiek. Šeit liela loma ir arī psiholoģijai.

Iespējams, tad, kad Māris liks punktu karjerai, pārējiem sportistiem, kas ilgu laiku bijuši aiz viņa, atvērsies otrā elpa.

Protams, nebūs mums pieci tādi Štrombergi. Aug ļoti labs juniors Kristens Krīgers un vēl daudz mazo čempionu.

Cik liela loma BMX riteņbraukšanas attīstībā būtu jaunai apjumtajai trasei Valmierā?

Valmieras ir Latvijas BMX centrs. Lai pie mums notiktu vēl lielākas starptautiskas sacensības – pasaules kausa posmi un citas – šāda būve ir nepieciešama.

Lieli sporta pasākumi arī dotu ienākumus pašai Valmieras pilsētai. Šeit arī sekmīgi darbojās Vidzemes Olimpiskais centrs, kurā paredzēta šī trase. Valmiera to būtu pelnījusi! 

Kurš no BMX braucējiem Tevi visvairāk ir pārsteidzis?

Protams, lielākais prieks ir par Māri Štrombergu, Edžu Treimani, Kristeru Krīgeru. Vēl mani priecē meiteņu starti. Vineta Pētersone vēl ir ļoti jauna. Žēl, ka viņa sezonas beigās guva smagu traumu, ceru, ka nākamajā sezonā viss būs kārtībā ar veselību un redzēsim Vinetu trasē. Vēl pie pozitīvā ir jāmin tas, ka, manuprāt, ir mazinājusies iekšējā ķīvēšanās, kas bija izteikta iepriekš. Federācija centās un centīsies, lai Latvijas komanda būtu mobila un vienota starptautiskajā arēnā. Te es redzu pozitīvas pārmaiņas. Kādreiz bija spilgta un nesaprotama opozīcija, bet tagad tā ir mazinājusies.

Esam aizvadījuši sekmīgu MTB sezonu. Kas tavuprāt ir galvenie attīstības cēloņi?

Mūsu elites sportistiem ir pavērušās jaunas iespējas startēt starptautiskā līmenī. Tas ir devis jūtamu rezultātu. Matīss Preimanis jau agrāk gribēja nopietni pievērsties XCO, bet nebija iespējas. Ar DPA komandas palīdzību tas kļuvis iespējams. Nopietnu konkurenci sastāda arī jaunie cēsinieki Arnis Pētersons un Mārtiņš Blūms no ZZK komandas. Viņi kopā ir iekrājuši punktus, kas veicinājis mūsu kāpumu UCI rangā. Prieks, ka ir vēlme attīstīt šo riteņbraukšanas veidu un mērķtiecīgi strādāt. Žēl, ka šosezon traumējās Pēteris Janevics, kurš arī atnesis UCI punktus Latvijai. Iepriekš viņš bija gandrīz labākais Latvijā. Ceru, ka nākamā sezona Pēterimbūs pilnvērtīga. Sapnis par startu Rio jau kļūst taustāmāks.

Kas būtu jāpaveic 2015.gada sezonā mūsu vadošajiem kalnu riteņbraucējiem, lai progress neapstātos?

Tagad mūsu vadošie braucēji sāk saprast kā pareizi gatavoties, jo ir izbraukuši dažādas trases un redzējuši startējam visus labākos. Manā skatījumā MTB XCO kross ir līdzīgs BMX riteņbraukšanai, jo šeit arī nav izteikta komandas darbība trasē. Vienam cilvēkam ir jābūt apveltītam ar daudzām īpašībām – ātrumam, labai koordinācijai, braukšanas tehnikai, spēkam. Mūsu braucējiem ir jāturpina pilnveidoties un gūt labu pieredzi starptautiskās sacensībās, kur var izcīnīt Olimpiskās atlases punktus.

Cik liela loma vadošo XCO braucēju karjerā ir bijusi tam, ka viņi iepriekš ņēmuši dalību SEB MTB maratonos?

Protams, ka XCO nav daudz līdzību ar MTB maratonu. Trases ir daudz sarežģītākas un prasa lielāku intensitāti. Šeit nepieciešamas pa visam citas īpašības. Bet, ja nebūtu MTB maratonu, nebūtu arī pašu braucēju. MTB maratonus var izmantot kā treniņu procesu, jo ir ļoti grūti visu gadu pavadīt ārzemēs un gatavoties tikai XCO krosa trasēs. “ZZK” puiši arī ļoti labi startēja SEB MTB maratonos. Gan Arnis Pētersons, gan Mārtiņš Blūms atsevišķos posmos sekmīgi cīnījās. Manuprāt, katrs riteņbraukšanas veids papildina citu. Šogad pasaules čempionātā šosejas riteņbraukšanā uzvarēja Francijas sportiste, kura ir arī viena no vadošajām MTB braucējām. Pasaulē ļoti populāra ir treka riteņbraukšana, kas mums ir liela traģēdija šobrīd. Jāsakrīt tik daudziem aspektiem, lai izdotos uzbūvēt velotreku.

Laikam esam viena no retajām valstīm Eiropā, kur nav sava treka. Trakākais šajā visā ir tas, ka pazūd cilvēki, pazūd pēctecība. Treks mums ir vitāli svarīgs.

Sākumā pilnībā pietiktu kaut vai ar atvērto treku, kur sportistiem būtu iespēja apgūt pamatbraukšanas principus.

Kā vari būt apmierināts ar gada lielāko Latvijas riteņbraukšanas notikuma – Vienības brauciena norisi?

Pieci tūkstoši cilvēki šeit mums piedalās. Neesam taisījuši nekādas lielas akcijas, lai vēl vairāk palielinātu dalībnieku skaitu. Manā skatījumā Vienības brauciens ir Latvijas riteņbraukšanas svētki. Man, protams, grūti ir vērtēt, jo vairākus gadus organizēju šo notikumu. Lielākie vērtētāji ir paši dalībnieki. Sevišķi šogad bija daudz ļoti labas atsauksmes, bet jāturpina strādāt tālāk.

Kā Latvijā radās kalnu riteņbraukšana?

Viens pašiem pirmajiem pionieriem, kurš Latvijā ieviesa šo riteņbraukšanas veidu bija  Jānis Kleinbergs. Iepriekš viņš bija arī labs Latvijas šosejas riteņbraukšanas izlases dalībnieks. Atceros, ka 1996.gadā latvieši gribēja kvalificēties Olimpiskajām spēlēm MTB krosā. Tie bija ventspilnieki – Ģirts Ģībietis un Dzintars Ūdriņš. Viņu treneris tolaik bija Egīls Kraulers. Abi sportisti braukāja pa MTB sacensībām un kādu laiku dzīvoja Beļģijā. Bet Olimpiskajām spēlēm tomēr neizdevās kvalificēties. Runājot par sacensībām, tad pionieris šeit, kā jau minēju, ir Jānis Kleinbergs. Viņš organizēja arī pirmos pasākumus, tomēr līdz galam tie neaizgāja plašumā.

Mana pieredze organizēšanā sākās ar Aigara Fadejeva soļošanas festivāliem. Mums labā līmenī notika vairāki šādi festivāli. Paralēli tam, es vēlējos ko līdzīgu arī riteņbraukšanā. Ideja par MTB sacensību organizēšanu radās Smiltenē. Šeit liela loma bija manam draugam un arī labam riteņbraucējam Andrim Sarkanim.

No sākuma bija mazāk dalībnieki, bet lēnām tā lieta aizgāja. Pirmajos gados sacensības sauca “Vischy Cup”, jo mums bija sadarbība ar “Aldari”. Trešajā gadā nosaukumā bija cits „Aldara” produkts – “Montavit”. Tas bija laiks, kad MTB krosa trase dalībniekiem palika par šauru un bija jāmaina sacensību formāts. Mēs izšķīrāmies par labu maratonam. Dalībnieku skaits auga arī nākamajos divos gados ar “Montavit” nosaukumu, bet tad jau mūs sāka atbalstīt “SEB Banka” (tolaik “Unibanka”). Ar katru gadu riteņbraucēju skaits kļuva lielāks un lielāks. Tagad jau brauc krietni pāri diviem tūkstošiem. Daudzi sāka skatīties un mācīties no mums, jo bijām bieži vien paraugs citiem sporta veidiem. Skatījās ne tikai riteņbraucēji, bet arī skrējēji un citu sporta veidu pārstāvji.

Kāda šogad LRF ir bijusi sadarbība ar UCI un UEC?

Ar abām organizācijām mums ir labas attiecības. Vienmēr apmeklējam viņu rīkotos pasākumus. Pērn Latvijā notika Eiropas čempionāts BMX, bet pēc diviem gadiem Siguldā notiks arī Eiropas čempionāts MTB maratonā. Esam arī dažādās atbalsta programmās, kur plānojam iesaistīties turpmāk.

Kā globāli varētu mainīties riteņbraukšana pasaulē?

Noteikti liela loma ir jaunajai UCI federācijai, kas vēlas būt labākā sporta veidu federācija pasaulē. Prezidents Kuksons sekmīgi jau īstenojis programmu Lielbritānijā. Riteņbraukšana noteikti neapstāsies, lai arī joprojām ir dopinga sērgas sekas. Ir vajadzīgs laiks, lai mainītu šo priekšstatu un lielās kompānijas atgrieztos riteņbraukšanas sportā.

Kāds būtu Tavs novēlējums Latvijas riteņbraukšanas saimei?

Treneriem novēlu nezaudēt entuziasmu. No daudzajiem tūkstošiem, kuri piedalās dažādās sacensībās, kādam novēlu riteņbraukšanai pieiet nopietnākā līmenī un vērsties pie labiem speciālistiem.

Mums ir nepieciešami jauni talanti. Riteņbraukšana arī ir ne tikai sports, bet arī dzīves veids, ar to mēs varam būt lepni.