Lasīšanas laiks: 7 min
Dažu gadu laikā ielu vingrošana ir kļuvusi par ļoti populāru nodarbi Valmierā un Latvijā. Pasaules mērogā tā pulcē neskaitāmi daudz entuziastu. Vērojot ielu vingrotāju priekšnesumus, var likties, ka šī nodarbe paredzēta tikai pašiem ekstrēmākajiem. Vairāk par ielu vingrošanu un tās nozīmi portāls “Valmieras Ziņas” jautāja ielu vingrošanas entuziastam, valmierietim Uģim Rozenbaham.
Cik ilgi jau nodarbojies ar ielu vingrošanu un kā tev sākās šī nodarbe?
Trīs gadus. Viss sākās 2010.gadā, kad sēdēju pie datora vakarā un mamma pasauca paskatīties konkursu “Latvijas Zelta Talanti 2010”, kuros uzstājās Latvijas Ielu Vingrošanas Sporta Biedrība (LIVSB). Es biju tik pārsteigts par to, ko redzēju, ka man tas nelika mieru vēl ilgi. Uzreiz pēc šova meklēju informāciju par viņiem un sāku sekot sociālajos tīklos. Uzrakstīju vēstuli Mārim Šlēziņam un vēlāk arī Kasparam Zlidnim. Biju pārsteigts par viņu pretimnākšanu. Sadūšojos un aizgāju izmēģināt savus spēkus, turklāt ziemā. Tas citiem varbūt liksies smieklīgi, bet,
pievelkoties, neizkustējos ne no vietas, līdztekās – kā laidos lejās, tā uzreiz iekritu un pumpējoties uz vēdera paliku.
Man nebija spēka, un sportiskās aktivitātes nekad nebija man tuvas.
No sporta stundām vienmēr bēgu prom un atzīmes parasti saņēmu uz liecības kā dāvanu. Pie stieņiem es sapratu, ka esmu pilnīgs nulle
un man neviens vairāk par divām nedēļām šeit neprognozēs. Neskatoties uz to, biju ļoti aizrāvies arī ar dzeršanu un ne tikai. Ielu vingrošana mani kaut kā iekšēji pavilka un deva man motivāciju turpmākajai attīstībai.
Pirmajā gadā es iemācījos piecas reizes pievilkties un tāpat tas nekas dižs nebija, bet man bija vienalga, ko visi par mani domā. Es nekad nepadevos, un nekas cits man neinteresēja.
Stieņi man ir kā narkotika. Pirmā gada vasarā, kad LIVSB filmēja sev himnas klipu, parunājos ar Māri, Kasparu un vēl dažiem. Man ilgi paliks atmiņā šī saruna. Paldies arī gribu teikt savam ilggadējam treniņu biedram un iedvesmai Valērijam Pantējevam. Gadu vēlāk Latvijā tika rīkots pirmais pasaules čempionāts ielu vingrošanā un arī tas man palika atmiņā, jo tik daudzi dalībnieki no citām valstīm joprojām ir mani draugi. Ielu vingrošanas entuziasti man allaž ir bijusi kā viena liela ģimene.
Kas tevi aizrauj ielu vingrošanā?
Treniņi notiek svaigā gaisā visu cauru gadu, jo man šķērslis nav +30 vai -30 grādi. Jāatceras, ka veselība mūsdienās dārgi maksā un atstāj sekas vecumdienās.
Kopš trenējos, neesmu slimojis ne reizi, jo agrāk biju ne tikai fiziski neattīstīts, bet arī pie daktera staigāju ļoti bieži.
Vingrot var jebkurā vietā – mājās, sporta laukumā, mežā, pilsētā, pludmalē, skolā.Nevajag domāt par to, ka citi tevi nosodīs vai domās, ka esi dīvains. Nav noteikta grafika, var trenēties visas dienas garumā un cik vien ilgi vēlies.
Šis ir sports, kurā es nevienu “santīmu” neesmu iztērējis un jāsaka, ka ne visiem ir iespējas atļauties iet uz sporta zālēm un domāt par uzturu, tas ir diezgan dārgi.
Ir iespēja improvizēt – veidot jaunus trikus, kombinācijas vai programmas. Varu sevi izaicināt, jo
katrs treniņš man ir kā jauna lappuse un sākums no nulles. Vienmēr atceros, kas es biju sākumā un kur esmu tagad.
Nodarbojos tikai un vienīgi ar ielu vingrošanu un tā tas paliks vienmēr, jo mani nekad nekas tā nav aizrāvis. Ielu vingrošana man palīdzēja saprast, ka atmest smēķēšanu un alkohola lietošanu ir labākais, kas ar mani noticis un ļauj dzīvot daudz labāk.
Kur esi piedalījies?
Strādāju Pasaules ielu vingrošanas federācijā un arī ar sponsoriem, lai gatavotos sev atbildīgiem startiem. Es sen vairs neesmu Valmieras ielu vingrotājs, trenējos viens un man ir daudz, kas šajā gadā jāiespēj. ASV režisors B.Rain Bennett uzņēma filmu par ielu vingrošanas kustību pasaulē un man bija tas gods ar viņu filmēt sižetu par Valmieru un tās attīstību ielu vingrošanā kā vienīgos pārstāvjus no Latvijas. Esmu lauzis Lielbritānijas piepumpēšanās rekordu bez pauzes, piedalījies Lielbritānijas čempionātā, strādājis ar “Bar-Zerkaz” komandu, strādājis individuālajās treniņu sesijās ar vairāk nekā 100 klientiem.
Ar ko ielu vingrotājs parasti sāk?
Ir jāsāk ar pašiem pamatiem – pievilkšanās, atspiešanās uz līdztekām, piepumpēšanās, vēdera preses vingrinājumi, pietupieni un kardio treniņi. Pašā sākumā neviens īpaši nedomā par uzturu, treniņu plānu.
Viss ir jāsāk ar spēcīgiem pamatiem un maziem skaitļiem,
jo tik daudzi joprojām nemāk pareizi pievilkties. Nevajag domāt par kvantitāti, bet gan par kvalitāti.
Cik ilgam laikam jāpaiet un kam jānotiek, lai ielu vingrotājam vairs nevajadzētu saukt sevi par iesācēju ielu vingrošanā? Vai vispār ir tāds nodalījums – profesionālie ielu vingrotāji un amatieri?
Nav noteikts laika posms, kurā tu vari pateikt, ka esi jau līmenī. Tas viss nāk caur smagu darbu, asarām un sāpēm.
Latvijā, ieskaitot Valmieru, ir daudzi, kas domā, ka viņi ir augstā līmenī, protot tikai vienu triku, galvenokārt, lai meitenēm palielītos.
Bet, kad notiek sacensības, nekad neviens no šiem pārstāvjiem nav. Varu teikt, ka trīs gadi smaga darba un rezultāti būs redzami, kas arī pierādās čempionātos un ne tikai. Ne visiem patīk kaut kam gatavoties vai kādam ko pierādīt. Ielu vingrošana ir labākais veids, kā sevi uzturēt formā.
Lai gūtu patīkamas sajūtas un gandarījumu, pietiks jau ar vienu treniņu, bet pēc nedēļas gribēsies vēl un vēl.
Pēc darba dienas, kad ir uzkrājusies negatīvā enerģija, bet izlādēt nav, kur, iesaku aiziet pie stieņiem un patrenēties.
Kāda ir ielu vingrotāja ikdiena? Cik ļoti ir jādomā par fiziskās formas uzturēšanu, ēšanas paradumiem, miegu? Par ko ir jāuztraucas ielu vingrotājam, lai nezaudētu “asumu”?
Par fiziskās formas uzturēšanu nav jāuztraucas cilvēkam, kas pa reizei atnāk patrenēties, jo ielu vingrošana nostiprina muskuļus, nevis tos audzē. Nopietnākiem entuziastiem
ir svarīgi sadalīt treniņus nedēļai un atcerēties – virtuvē tu sevi attīsti 90%, treniņā 10%.
Uzturs ir pats svarīgākais, jo tas tev dod enerģiju treniņiem. Brokastis ir pati svarīgākā ēdienreize. Naktsmiers vajadzīgs vismaz astoņas stundas, lai organisms spētu atjaunoties, bet katra stunda ilgāk to tikai uzlabos. Būtiski ir domāt par veselību – nelietot alkoholu un nesmēķēt.
Daudzi triki ir diezgan iespaidīgi. Kas ir lielākie traumu riski ielu vingrotājam?
Ļoti svarīgi ir iesildīties pirms jebkuras fiziskas aktivitātes un pēc tās, lai negūtu muskuļu sastiepumus, pārrāvumus un liekas sāpes. Lielākā daļa to nedara un jau pašā treniņa sākumā dara smagos vingrinājumus un tad brīnās, ka sāp pat ilgāk kā nedēļu. Vienmēr der atcerēties, ka tikai ar smagu darbu un laiku tas viss atnāks un bez traumām. Nesen pašam bija smaga trauma, bet esmu atguvies un vēl spēcīgāks.
Biežākās traumas augsta līmeņa sportistiem ir lauzti pirksti, no vietas izsisti pleci, elkoņu sāpes, muguras sastiepšana, lauzta kāja, pārsistas plaukstas.
Es negribu nevienu biedēt, bet visam skaistajam ir arī tumšā puse.
Ielu vingrošana dažu gadu laikā ir kļuvusi par populāru nodarbošanos. Ko tas prasīja? Kādi šķēršļi tam bija un kā tagad izjūtat sabiedrības atbalstu?
Ielu vingrošana tiešām ir augusi vēl vairāk nekā jebkurš sporta veids pasaulē un bez reklāmām, treneriem, tikai ar paša iniciatīvu. Šobrīd pasaulē ir vairāk kā 30 miljoni ielu vingrotāju entuziastu un ar katru dienu skaitlis tikai aug. Ielu vingrotāju lielvalstis ir ASV, Ukraina, Krievija, Brazīlija, Venecuēla, Lielbritānija, Polija, Spānija, Bulgārija. Tas ir masveida sports. Prieks redzēt, ka līmenis visur ir ļoti augsts. Pasaules ielu vingrošanas federācija katru gadu rīko pasaules kausus un lielo superfinālu, lai noskaidrotu pasaulē spēcīgāko ielu vingrotāju. Ļoti daudzās valstīs ir citi pasaules mēroga pasākumi, un ir iespēja sevi pierādīt.