Lasīšanas laiks: 3 min
Sestdien, 2.novembrī, Valmieras Integrētajā bibliotēkā notika tikšanās ar Hariju Vagrantu. Šonedēļ viņš svinēs 36.dzimšanas dienu – jauns vīrietis, bet tik daudz interešu un dzīves pieredzes! Harijs ir latviešu mūziķis, teologs, ceļotājs, rakstnieks, publicists, labs stāstnieks un ļoti interesanta personība! Kā viņš pats atzīst, sazobē ir visas tēmas, nav iespējams pateikt, kas viņā dominē vairāk vai mazāk. Domājams, Harijs viens pats par saviem piedzīvojumiem un grāmatām varētu stāstīt vairākas stundas, tomēr šajā reizē ar Hariju sarunājās Andis Bošs, Rūjienas improvizācijas teātra “Imprūven” vadītājs.
Savu iepazīšanos ar auditoriju Harijs sāk ar atzīšanos, ka viņa īstais uzvārds ir ļoti latvisks – Kadiķis, taču jau 2013.gadā, kad viņš sācis rakstīt dzeju, Harijam licies, ka vajag kādu pseidonīmu, un viņš nolēmis, ka būs Vagrants, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē `klejotājs, klaidonis`. Turpmākajos gados tas ir pilnībā attaisnojies, jo Harijs savos ceļojumos pabijis apmēram 30 valstīs, apmeklējis vairākus hipiju festivālus “Varavīksnes saiets”. Viņš nav miljonārs, ceļojumos pārvietojas ar auto stopiem un piepelnās ar muzicēšanu ielās. Pie tam mūzikas instrumenti ir ļoti netradicionāli: persiešu stīgu instruments santurs, lidojošajam šķīvītim līdzīgais handpan un turku Ney flauta.
Harijs ir mācījies, bet nav pabeidzis mūzikas skolu, tur apguvis klavierspēli, bet šo mūzikas instrumentu būtu diezgan neiespējami izmantot ceļojumos… Arī ģitāra viņam šķitusi pārāk tradicionāla, tāpēc pašmācības ceļā vairāku gadu garumā apguvis šos savdabīgos austrumu mūzikas instrumentus. Santura iedvesmas avots bijis Youtubē ieraudzītais irāņu santurists, kas Harijam likusies absolūta maģija! Santurs ir cimbolei līdzīgs instruments ar 72 stīgām, bet Harijs skaitu samazinājis līdz 54 stīgām, jo to skaņošana prasa ilgu laiku. Santuru sarežģīti spēlēt arī tumsā un lielā vējā – stīgas atrodas ļoti tuvu un krēslā grūti koncentrēties, savukārt vālītes, ar kurām sit pa stīgām, ir ļoti vieglas, tāpēc vējā tās grūti savaldīt. Handpan tiešām atgādina mazu lidojošo šķīvīti. Šis mūzikas instruments ir jauns, radies vien ap 2000.gadu. Kā atzina Harijs, tam ir ļoti daudz priekšrocību – nav jāskaņo, ar to var arī aizsargāties, ir pasmags, tāpēc neviens negribēs nozagt. It kā primitīvs instruments, bet var izpausties, un Harija roku un pirkstu skrējiens apkārt šķīvītim to lieliski apliecina! Turku flauta parasti darināta no niedrēm, bet Harijam ir no izturīgāka materiāla.
Lai arī pēc Harija stāstītā iznāk, ka savu radošo daiļradi viņš sācis ar liriku, neviena dzejas grāmata viņam vēl nav iznākusi, toties ir divas grāmatas par saviem ceļojumiem: “Ielu muzikanta dienasgrāmata” (2017) un “Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi” (2023), kā arī šogad iznākusī pilnīgi cita žanra grāmata – “Viņpus nāves”. Tajā apkopoti 11 dokumentāli stāsti no cilvēku pieredzes par sastapšanos ar nāvi.
Ceļojot savus piedzīvojumus Harijs nav dokumentējis. Grāmata “Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi” stāsta par 2013.gadu, bet grāmata sarakstīta vairākus gadus pēc tam, balstoties uz atmiņu, fotogrāfijām un kartēm. Ir arī kaut kas piepušķots, kaut kas samainīts un noīsināts. Kāda lasītāja lietotnē Goodreads par šo grāmatu raksta: Piedzīvojumi vareni un garlaicīgi nebija ne mirkli. Vienīgi drusku traucēja pārspīlēti tēlainā valoda. Jā, īpašības vārdu un tēlainu izteicienu šajā grāmatā netrūkst! Harijs atzīst, ka viņam patīk burties ar vārdiem, lai teksts nav pliekans: Rakstīšana ir kā terapija, gribas norakstīt no sevis visu nost un lai ir interesanti arī citiem. Un šādu interesantu mirkļu netrūkst: saindēšanās ar ūdeni, 44 stundu nīkšana pamestā benzīntankā, seksuāla rakstura piedāvājumi Balkānos, gulēšana vistu aplokā…
Kā turpināsies Harija Vagranta daiļrade? Autors gribētu sarakstīt vēl kādu garīga rakstura grāmatu, bet diezgan droši apsola, ka būs ceļojumu grāmata. Janvārī paredzēts doties uz Maroku – nevar būt, ka tur nekas interesants neatgadīsies!