Lasīšanas laiks: 2 min
Darbs “Sapņa interpretācija” uzskatāms par austriešu ārsta Zigmunda Freida mūža darbu. Pirmoreiz tas publicēts 1899. gadā, taču visas dzīves garumā Freids to papildinājis un transformējis. Nu šis apjomīgais darbs, kas ietekmējis psiholoģiskās domas attīstību vairāk nekā gadsimta garumā, Dr. phil. Igora Šuvajeva tulkojumā pieejams arī latviešu lasītājiem. Vai tiešām Freids ir atklājis sapņa noslēpumu, un kas īsti ir viņa sapņu mācība?
Freids uzskata sapni par vienu no domāšanas un pieredzes formām, tās neizprašana liedz iepazīt pašam sevi. Cilvēks dzīves laikā sapņo vidēji septiņus gadus, pat nerunājot par nomoda sapņiem. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai miegā redzētais rosinātu domājošu cilvēku jautāt: ko sapnis vēlas man teikt? Freidam sapnis ir jēgpilns veidojums, kuru iespējams interpretēt, turklāt precīzi to var izdarīt tikai pats sapņotājs.
Freida skatījumā sapnis ir vēlmes – bieži vien slēptas un apspiestas – piepildījums. Vēlmes nav nošķiramas, piemēram, no seksuālā vai infantilā. Mēs varam iedomāties, ka esam krietni, tikumīgi, estētiski un intelektuāli izsmalcināti, taču sapņi mēdz uzrādīt ko pavisam pretēju. Tā kā zemapziņas informācija bieži vien ir pārāk satraucoša, apzinātais prāts darbojas kā cenzors un bloķē šīs informācijas nonākšanu apziņā tiešā veidā, paužot to citā – tēlu valodā. Ļaujoties iedomām, kas tiek dēvētas par brīvām asociācijām, no manifestētā sapņa jeb sapņa, ko cilvēks atceras, var nonākt pie sapņojuma, proti, sapņotajām domām. Un te jau dzimst psihoanalīze…
“Sapņa interpretācija” ne tikai iezīmē Freida meklējumu stratēģiskās pozīcijas, tā ir arī viena no visu laiku intīmākajām biogrāfijām, jo šajā darbā viņš atklāti un nesaudzīgi analizē arī pats savus sapņus. Interesanti, ka darbam “Sapņa interpretācija” ir visai ciešas saites ar Latviju un Baltiju. Freids bieži atsaucas uz darbiem, kuru autori ir Latvijas baltvācieši, īpaši nozīmīga ir izvērstā polemika ar filozofu un psihologu, Augusta Bīlenšteina māsasvīru Ludvigu Štrimpelu. Freida grāmatā ir atsauces arī uz Jaunaucē dzimušo Ludviga Štrimpela dēlu Ādolfu, Valmierā dzimušo filozofu Johanu Erdmanu, ērglēnieti Oto Girgenzonu.
Psihoanalīzes tēvs bieži kritizēts par seksismu un mizantropiju, Freidam pārmet, ka viņš pārāk lielu uzmanību pievēršot instinktu lomai, it kā cilvēks būtu mežonīgs zvērs. Tomēr, kā grāmatas ievadā uzsver tulkotājs Igors Šuvajevs, tāpat kā pastāv nevis psihoanalīze, bet psihoanalīzes, pastāv arī dažādi, atšķirīgi Freidi, t.i., patiesībā Freids tiek izdomāts. Kliedēt šos mītus un ļaut runāt pašam Freidam, nevis tikai pārspriedumiem par viņu un viņa mācību, – tāds ir šā latviskā pirmizdevuma mērķis.
Tulkojumu papildina tulkotāja komentāri.