Lasīšanas laiks: 12 min
Līdz 15. februārim ikviens Latvijas iedzīvotājs tiek aicināts “izvētīt” savas mājas bēniņu krājumus, kā arī caurlūkot savus albumus, lai papildinātu 50 Latvijas ainavu dārgumus ar savām personiskajām atmiņām un foto fiksācijām. Tādējādi nākamajām paaudzēm tiks atstātas uzskatāmas liecības par to, kā laika gaitā ainavas mainās un cik būtiski ir domāt par to saglabāšanu, lai nepienāk brīdis, kad tās izzūd pavisam no zemes virsas.
Īpaši vērtīgi rosināt šajā aktivitātē piedalīties būtu tos, kuru dzimtā bijuši fotogrāfi, kuru krājumos ir vērtīgas veco laiku fotogrāfijas, kuri aizrāvušies ar fotogrāfiju kolekcionēšanu, tai skaitā arī muzeju pārstāvjus un novadpētniekus.
Aktivitātes laikā iepazināmies ar Andi Āboltiņu, kura tēvs savulaik bijis Mazsalacas puses zināmākais fotogrāfs – ar savu darbnīcu un mīlestību uz fotogrāfiju. Jānis (Žanis) Āboltiņš (1904-1971) fotolietās savulaik ievadījis arī kinorežisoru Ansi Epneru un kinooperatoru Kalvi Zalcmani, kuri tad vēl bijuši vidusskolēni un sākuši izrādīt interesi par fotogrāfiju.
Andis smejoties atzīst, ka mantojumā palikuši fotogrāfiju krājumi, kas mērāmi teju kartupeļu kastēs. Daļa jau nodota Valmieras muzejam arhīvā, tomēr ļoti daudz interesantu laikmeta liecību joprojām ir pašam Andim, un, aktivitātes “Latvijas ainavu dārgumi – vakar, šodien un rīt” rosināts, Andis ar mums piekrita tikties, lai izrādītu savus dārgumus un lemtu, kuras būtu visvērtīgākās fotogrāfijas, ar kurām aktivitātē iesaistīties. Turklāt tās rādot, teju katrai bildei līdzi ceļo stāsts – par vietu, par fotogrāfijas uzņemšanas brīdi, par līdzcilvēkiem un tā laika iezīmēm.
Sarunu iesākot par to, ka mūsdienās ikvienam ir vismaz pa vienam fotoaparātam, ja ne pat vairāki, un nav diži liela bēda, ja fotogrāfija nav izdevusies, Andis uzsāk savu stāstu: “Kāda veca Rūjienas fotogrāfe reiz bija teikusi: fotogrāfam ir jābūt ar asu skatu, ja skatiens nebūs, tad nekad nekļūsi par labu arodmeistaru. Ar savu aso skatienu fotogrāfs iemūžina mirkli un to nodod tālāk kā laikmeta redzējumu, turklāt – fotogrāfs iznes šo vietu pasaulē. Un tāds skatījums ir viens vienīgs, otra tāda nav. No bērna dienām esmu šim visam bijis blakus, baudījis fotogrāfiju – nu jau man tūlīt būs 60 gadi. 1960tajos mūsu mājā Avotu ielā bija fotodarbnīca – padomju laikos vienīgā oficiālā Mazsalacā. Tajā darbojās mani vecāki. Es piedzimu 1958. gadā, 2-3 gadu vecumā piecēlos no rīta un atrados jau fotodarbnīcā. Nāca klienti uz salonu, fotografējās pasēm, pasūtīja portretus. Sestdienās, svētdienās nāca kāzinieki – un mazais puika visiem pa vidu, mazo Andiņu zināja visi. Bet, redz kā sanāk – tāpat kā ar banāniem, ja tos saēdas kilogramiem, tad atēdas. Tāpat ar to foto padarīšanu – šodien es pats vairs nefotografēju, varbūt kādreiz ko interesantu noķeru ar mobilo telefonu. Ko tur vairs fotografēt akmentiņu no simts skatupunktiem, es jau to 60 gadus atpakaļ izdarīju.. Taču man patīk skatīties fotogrāfijas, un neviens man nav to skaidrojis, kā gaismai jākrīt, kāda proporcija jāievēro, tomēr es tam vienmēr esmu bijis klāt, tas viss palicis atmiņā. Šodienas fotografēšana man šķiet kā tāda spēlīte – spiedz slēdzīti, fiksē, nepatīk – izdzēs.”
Āboltiņi Mazsalacā ienes galvaspilsētas vēsmas
Lūdzam pastāstīt Andi kaut ko vairāk par savu tēvu, kurš bijis viens no zināmākajiem tā laika Mazsalacas puses fotogrāfiem, un esam interesanta fotogrāfa un viņa ģimenes dzīvesstāsta klausītāji.
Andis par savu tēvu stāsta: “Tētis (Jānis Āboltiņš) dzimis 1904. gadā, Latvijas laikā ap 1930tajiem parādīja sevi kā dikti šiverīgu jaunieti. Tētis Mazsalacā atvēra grāmatu veikalu, tirgoja gan grāmatas, gan skaņuplates, gan foto piederumus, dažādas sīkas rotaslietas dāmām – dzintara krellītes, sudraba krustiņus. Pie reizes veikals pildīja arī bibliotēkas funkciju – grāmatas deva arī uz mājām lasīt. Lai visu šo bagātību sagādātu, tētis devās uz Rīgu, tā viņam galīgi nebija sveša. Tētis Rīgā bija dzimis, tā kā vectēvs savulaik bija turp devies darba meklējumos. Lai arī viņi drīz atgriezās Mazsalacas pusē, tētim bija sūra bērnība – no 15 gadu vecuma viņš palika viens, jo vectēvu, viņa tēvu, par brīvības cīnītāju atbalstīšanu nošāva. Skolas laiku Jānis pavadīja Mazsalacā, bet jaunības gadus Rīgā pie tēva radiem, apgūstot fotomākslu. Pavadītie gadi Rīgā lieti noderēja, kad veikalam vajadzēja sagādāt dažādas preces – tētis zināja, kur tie labumi meklējami.
Reizi nedēļā viņš brauca uz Rīgu, lai sagādātu veikalam visu nepieciešamo. Toreiz Mazsalacā bija vien divas smagās automašīnas, tās tad arī kaut ko pieveda. Katrā ziņā, pārvietošanās bija izaicinājums, toreiz arī velosipēds bija milzīgs retums, tas maksāja lielu naudu, un ne katrs varēja to nopirkt. Vēlāk, kad 1937. gadā Mazsalacā atvēra dzelzceļa līniju Rīga-Limbaži-Mazsalaca-Rūjiena, tas krietni atviegloja preču piegādi, saimnieciskā dzīve uzplauka. Tā nu viņš tirgojās, bet vienlaicīgi arī fotografēja, kā nu bija Rīgā samācījies – un nu to modi nesa uz laukiem. Reizēm mode bija meklējama fotokartītes maliņu noformējumā – attēls tas pats, taču malas ar tādiem vai šādiem robiņiem. Mūsdienās to laikam sauc par mārketinga trikiem. Salona fotogrāfijās meitenes tika sēdinātas modernās pozās, laukos jau tā nebija pieņemts – Jānis Mazsalacā ienesa Rīgas modes vēsmas.
Tētim vārds bija Jānis, bet kāpēc parādījās arī otrs vārds – Žanītis, tā arī nesapratu. Sākotnēji fotoizstādēs viņš figurēja kā Ž.Āboltiņš un tikai ap 1940to parādās logo ar Jānis Āboltiņš. Mamma aizgāja mūžībā 2016. gadā, bet tā arī līdz tam nepaguvu viņai pajautāt. Tās ir tās lietas, kas paliek neizzinātas, kas nepaliek vēsturē – jo stāsti aiziet mūžībā līdzi cilvēkiem. Par to vajag atcerēties!”
Neskatoties uz darbu fotodarbnīcā un veikala lietām, otrās mājas Jānim un viņa dēlam Andim bija Skaņais kalns. Klinti apraudzīt un fotografēt abi brauca gan no rītiem, gan vakaros.
Šiverēšana pa Mazsalacas Skaņo kalnu
Šis ir stāsts par peļņu. Mēs visi zinām, ka agrākos laikos izdeva pastkartīšu komplektus, taču Mazsalacas objekti tajos pārāk bieži nebija atrodami. Tas Jānim Āboltiņam savulaik bija labs robs. Viņš šiverēja pa Skaņokalnu un tirgoja savus gatavotos kartīšu komplektus tūristiem. Pārdošanas niķis viņam bija un naudiņa nāca.
Andis stāsta, ko pats pieredzējis, tēvam līdzi braucot, ko no citiem dzirdējis: “Skaņā kalnā Jānis 
Āboltiņš bija saimnieks – tur viņš gan fotografēja, gan gleznoja, jo talants patiešām viņam bija. Savā laikā tēvs turēja rūpi par Skaņā kalna norādēm, brīdinājuma zīmēm, piemēram, ka aizliegts peldēties, vai ka atrodamies dabas liegumā – visas šīs zīmes viņš zīmēja, grieza un uzstādīja. Pie reizes pastāstīja ko vairāk par vietu arī tūristiem, kas tur ieradās un satika tēvu. Ar to pašu atbalsi – nebija jau gluži tā, ka pieej klāt pie klints un tik ūjini. 1960tajos, kad apkārtnē vēl koki nebija izauguši tik kupli kā tagad, bija jānostājas 90 grādu leņķī konkrētos punktos, un tad arī skaņa labi atbalsojās – vietas bija jāzina. Nerakstīta liecība ir arī fakts, ka Skaņā kalnā, klints pakājē, šaipus upei savulaik notikuši arī Dziesmusvētki. Tas taču ir tik interesanti! Aukstos ziemas vakaros es rakstu savus atmiņu stāstus, bet tad atkal mani pārņem šaubas – dzīve iet uz priekšu tik straujiem soļiem, vai tas kādam būs vajadzīgs? It kā jau jā, vēsturi pierakstām, stāstnieku kustības taisām, dabas ainavas krājam un digitalizējam, un saglabājam, pat kapus tagad digitalizējam, lai saglabātu nākošajām paaudzēm, bet, ja tev nav pilnīgi nekādas intereses par savu vectēvu, un nemaz nezini, kur viņš ir apglabāts, tad kāda nozīme šādai valstiskai digitalizēšanai, ja tev personīgi nav nekādas intereses par saviem senčiem?! Un tad sanāk tādas pretrunas, it kā darām kaut ko valsts līmenī, bet nav jau tās intereses pašiem cilvēkiem.”
Uz medībām ar fotoaparātu
Tēvs bija šiverīgs ne tikai darba ziņā, bet labprāt pilnvērtīgi arī atpūtās, bija labi zināms sabiedriskās dzīves organizators Mazsalacā. Jāņa Āboltiņa vārds zināms arī saistībā ar ūdens motosporta ēras aizsākumiem Latvijā. Mazsalacā tika organizētas Latvijas mēroga sacensības, Jānis būvēja laivas un jau 1960tajos sacensībās piedalījās ap 40 aktīviem sportistiem – pamatakmens šim sporta veidam bija likts tieši Mazsalacā.
Jānim patika doties arī medībās. Un kas tad bija līdzi, ja ne bise un fotoaparāts. Taču vecie mednieki zināja teikt, ka Žanis nemaz medībās netēmē – piemet bisi pie pleca un nekavējoties atskan šāviens, tieši mērķī. Visticamāk, ka palīdzēja fotogrāfa asais skatiens.
Ainavas maiņa – cilvēka un dabas roku darbs
Andis rāda vairākas fotogrāfijas, kurās redzams Burtnieku novada Tūteres ozols, kas uzskatāms par vienu no pēdējiem upurozoliem Latvijā. Anda tēvam izdevies iemūžināt ozolu dažādos laikos, gan tad, kad tas bijis pašā plaukumā, gan tad, kad no ozola vairs nekā nav palicis pāri. 1967. gadā vētrā ozols nolūza – palika tikai sakne un blakus tika iestādīts jauns ozols. Šīs fotogrāfijas ļoti uzskatāmi parāda, kā laika gaitā ainava mainās. Nebūtu šo liecību – fotogrāfiju, ozola varenību varētu tikai iztēloties.
Andis rāda Mazsalacas novada pašvaldības izdevumu, kur uz vāka redzams kāds Salacas upes 
līkums un no krājumiem izvelk fotogrāfiju, kurā skaidri redzams, ka tagadējā meža vietā upes līkumā ticis vākts siens un, fotogrāfijas uzņemšanas brīdī, tas žāvējas, glīti sakrauts gubās. Ainavas izmaiņas ir pārsteidzošas. Un pagājuši apmēram tikai 70 – 80 gadi, taču viss izskatās pavisam savādāk. Diez, kā tas būs pēc vēl 100 gadiem?
Katram ainavu dārgumam Latvijā ir savs stāsts
Amizants stāsts Andim ir par Velnalu Mazsalacā un velniem, kas ik pa laikam tikuši iegravēti klintīs. Andis stāstus ir gatavs nodot tautas krātuvē, nepaturot tikai sev. Andis rāda fotogrāfijas un stāsta: “Kartiņa ar Velnalu tapusi 1968. gadā, pirmo velnu iegravēja mans tēvs – es zinu, pats biju klāt. Mums ir arī pierādījumi – fotoplate ar kādiem 15 kadriem, kuros iemūžināts velna tapšanas process. Un gadu gaitā velns mainījās.
Vispār, mums jākāpjas tad vēl atpakaļ laikā. Mūsu pusē dzīvoja tāds slavens koktēlnieks Hirte, tēvam viņš bija labs paziņa. Nāca bieži ciemos, bet daudzi uzskatīja, ka viņš ir nedaudz tāds dīvains, ne visi īsti saprata viņa domu gaitu. Bija viņam tāds teiciens – Varbūts Nebijs. Es -sešgadīgs puika šito nesapratu, kas tas ir, kaut kas ēdams, vai kas? Izrādās, koktēlniekam iztēle strādā, izdomājis, ka varētu radīt kaut ko tādu, kā nemaz nav un nosaucis to par Varbūts Nebijs. Nu lūk, šis pats kolorītais Hirte no nolūzušā ozola gatavoja koka tēlus, jo tolaik velni nāca modē. Tomēr padomju varai velns kā tēls nebija pieņemams. Hirte 1960to gadu beigās izlēja betonā velna statuju, vesela brigāde to uzstādīja pie Velnalas. Tiesa, tikpat ātri to nācās aizvākt – to nolika pie kādas privātmājas Mazsalacā, kur tā vēl šobaltdien stāv. Bet vienalga, Hirtem nebija miera. Viņš atnāca pie mana tēva un saka, ka kaut ko vajag pasākt ar tiem velniem. Nu, Jānis tad brauc uz Skaņo kalnu, jo jūtas jau tur kā savējais, un iegravē klintī velnu – par godu visām padomju varām. Saprotams, ka kādā brīdī velns no klints izdzisa, tomēr atradās vēl pāris aktīvistu, kas zīmējumu atjaunoja pa savam, pēdējais pašrocīgi gravētais velns klintī bija redzams vēl 1970tajos.”
Andis sarunā atzīst, ka šie arī ir tie stāsti, kurus zina tikai vietējie, kas paši “stāvējuši klāt” vai no savas ģimenes dzirdējuši. Un tie ir interesanti ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī jebkuram vietu izzinātājam, vai tas būtu tūrists vai vienkārši stāstu mīļotājs, kurš grib zināt, kā toreiz bija. Ja stāstnieks pieprot savu darbu, to klausīties ir saistoši gan vietējiem, gan arī tiem, kas nāk no otra Latvijas gala. Jo tā ir mūsu vēsture, mūsu cilvēki, mūsu atmiņas.
Atmiņu glabāšana – vai tikai muzejos?
“Kad mamma aizgāja pirms neilga laika mūžībā, tad arī pieķēros klāt šai lietai, drusku tomēr lietas jāsakārto, jāsaliek viss pa plauktiņiem. Izvētīju bēniņus, grāmatplauktus, lai saliktu visu kopā, kaut kā par to agrāk nebiju iedomājies. 1980tajos Valmieras muzejs bija šīs puses galvenais lietu glabātājs, tad Mazsalacā vēl muzeja nebija. Zinu, ka daudz fotogrāfiju mamma nodevusi Valmieras muzejā, taču nezinu, ko tieši.
Manā skatījumā, ja muzeji krāj un krāj, bet neko nerāda, tad tam nav īsti jēgas. Un nav jau arī muzejiem tāda funkcija – kļūt par izstāžu zālēm. Un tomēr, ja es vēlos kaut vai paskatīties, ko tad mamma savulaik ir nodevusi muzejam glabāšanā, tas taču ir vesels process. Tas tomēr nav tā kā bibliotēkā – pieeju pie attiecīgā plaukta un paņemu to, kas interesē. Zināmā mērā digitalizācijai ir jēga, jo tad tam var piekļūt ikviens interesents. Un vēl, visās šinīs “padarīšanās” liela nozīme ir kolekcionāriem, jo arī viņi ir gluži kā muzeji. Mums arī Mazsalacas pusē tādi ir. Ja tēvam par šo pusi paša darbi apkopoti kādos 4 albumos, tad kolekcionāram noteikti ir vēl savi 5 albumi par Mazsalacas apkārtnes vēsturi. Ja Valmieras muzejam ir kādi 100 attēli, tad mūsu Dainim noteikti vismaz savi 500. Taču kolekcionāra bagātībai arī tā vienkārši klāt netiksi – viņi savu mantu kuram katram neizrāda. Laikam jau labāk tomēr glabāt pašam pie sevis, tikai vajag ar citiem arī padalīties tajā, kas Tev ir.”
Visbeidzot, Andis atzīst, ka būtiski fotogrāfiju ir atstāt kopā ar stāstu, jo bez stāsta informācija ir nepilnīga. Tāpēc svarīgi ir veikt pierakstus, kaut vai uz fotogrāfijas aizmugures, lai var nojaust tās uzņemšanas laiku, personas, kas tajā redzamas – tad tā “bilde” ir pilnīga, tad var kaut ko sazīmēt. Tikai tad, kad fotogrāfija tiek savienota ar stāstu, tā var kalpot par laikmeta liecinieku.
Aicina ikvienu vēl līdz 15. februārim dalīties ar saviem dārgumiem, lai kopīgi veidotu dāvanu Latvijai tās simtgadē!
