Lasīšanas laiks: 4 min
Ar Eiropas čempionāta sudraba medaļu kaklā Valmierā atgriezies “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola” galvenais treneris Roberts Zeile. Pirms treniņdarba uzsākšanas ar savu komandu Eiropas U-18 vicečempionu treneris dalījās savos iespaidos par aizvadīto turnīru Ventspilī un Rīgā.
– Kāda palikusi pēcgarša pēc Eiropas čempionāta? Sajūta, ka zaudēts zelts vai tomēr izcīnīts sudrabs un paveikts liels panākums?
Domāju, ka vairāk tika izcīnīts panākums. Varēja sanākt visādi, jo, ja turks būtu iemetis, mēs varējām spēlēt par 9.-16. vietu. Turnīra formāts ir diezgan nežēlīgs. Varbūt mums nedaudz kaut kur paveicās, bet veiksme uzsmaida stiprākajiem. Finālā pret serbiem paši redzējāt, kāda viņiem ir groza apakša un vidējie augumi. Pie atlēkušo bumbu attiecības 55 pret 24 uz tablo parasti rezultāts būtu ap – 30, bet ar visu to mēs bijām spēlē līdz pat mača baigām. Būtu iekritis vēl kāds veiksmīgs metiens, iespējams, būtu iekoduši. Tas parāda to, kādu līmeni parādījām šajā turnīrā. Praktiski visām pretī nākošajām komandām zaudējām auguma centimetros un cīņā par bumbām, bet spējām uzvarēt un tikt līdz finālam. Mums un Latvijai sudraba medaļa ir liels sasniegums, tāpēc nav ko skumt par finālu. Mača pēdējā minūtē to arī džekiem teicu, lai nav bēdīgi un izbauda fināla atmosfēru arēnā. Tas tomēr ir nebijis notikums.
– Kas bija šīs izlases panākuma atslēdziņa, kas ļāva visiem faktoriem sanākt kopā?
Viena lieta ir treneru korpuss, kur bijām daudz un spējām to visu salikt vienā bildē. Bet galvenais faktors, ko man bija ļoti patīkami vērot, bija komandas ķīmija. Šie puiši viens ar otru un viens pret otru spēlē jau kopš deviņu desmit gadu vecuma. Tas veidojis savstarpējās attiecības, cīnoties vienam ar otru jaunatnes līgu finālos. Savukārt izlasē viņi tik ļoti turas kopā un ir tik draudzīgi, ka es nekad tik lielisku mikroklimatu komandā vēl nebiju redzējis. Tās savstarpējās attiecības starp spēlētājiem un treneriem izveidojās gluži kā starp ģimeni. Droši vien mums izdevās arī kaut ko vairāk sasniegt tieši dēļ šī iekšējā mikroklimata.
– Jau pieminēji, ka bijāt liels treneru korpuss – no malas skatoties gandrīz tik daudz asistentu kā NBA komandās. Pastāsti kā sadalījāt pienākumus uz soliņa?
Gatis Melderis un Gunārs Gailītis vairāk atbildēja par video skautingu. Gatis vairāk skatījās komandu spēles un kombinācijas, savukārt Gunārs atbildēja par spēlētāju individuālo skautingu. Man vairāk bija jāseko spēlētāju maiņām un rotācijai, kā arī sastāva izvēlei pret konkrētajiem pretiniekiem. Tāpat būtisks bija Ainara Bagatska pienesums. Viņš ar savu lielo pieredzi un skatu no malas deva ieteikumus un svarīgus domu graudus. Tas ļāva visam kopā veiksmīgi salikties. Domāju, ka lielais treneru korpuss bija iespējams pateicoties tam, ka turnīrs notika Latvijā. Vairāk galvas ļāva atrast gudrākas idejas. Svarīgākais bija nekļūdīties ar to, lai informācija nav par daudz. Ar to veiksmīgi tikām galā.
– Šāda veida turnīros mājinieku komandām allaž ir skatītāju spiediens. Kā puiši tika galā ar to, īpaši izšķirošajās spēlēs, kad arēna bija pilna.
Kopumā labi tika galā. Čempionāta pirmā spēle pret Horvātiju varbūt nebija tāda, bet daudzas labās komandas pirmo spēli turnīrā bieži vien neaizvada to labāko. Tur varbūt uztraukums un spiediens darīja savu. Tā bija pirmā spēle un kopumā turnīra iznākumu neietekmēja. Astotdaļfinālā pret turkiem bija otra situācija, kad apstājāmies uzbrukumā un rokas notrīcēja. Pēc tam, kad tikām pāri turkiem, uztraukuma vairs nejuta. Bijām tikuši astotniekā, sasnieguši pirmo mērķi un tālāk turnīra gaitā spēles kļuva aizvien labākas.
– Cik svarīgi ir tas, ka tikāt pie tiesībām nākamvasar spēlēt Pasaules čempionātā U-19 vecumā?
Pašā sākumā tas jau bija mērķis – tikt uz Pasaules čempionātu. Šī komanda tomēr ir ļoti talantīga un ar lielu potenciālu. Ne katru gadu šie čempionāti norisinās un ne katrai komandai ir lemts tajos spēlēt. Šī būs tikai trešā reize, kad Latvijas puišiem izdevies iekļūt U-19 čempionātā, tāpēc tas ir sasniegums. Mūsu džekiem būs iespēja sevi parādīt pret pašiem stiprākajiem pretiniekiem.