Valmieras Ziņas

Ceļojuma apraksts: Iespaidīgais Tatru brauciens

Lasīšanas laiks: 12 min

Vārds “Iespaidīgs” var tikt lietots dažādās nozīmēs un vairākas no tām mēs ar sieviņu apguvām, braucot uz Slovākiju. Draugi mums, jaunajai ģimenei uzdāvināja ceļojumu uz Augstajiem Tatriem, lai pirmo reizi mūžā uzkāptu kalnā.

Draugi – Dzintars un Sanita iepriekš paši jau bija pamanījušies aizrauties ar kalnu ainavām, ceļojot uz Gruziju, tāpēc mums uz kāzām uzdāvināja ceļojumu, proti,

mums atlika vien sēdēt mašīnā un ne par ko neuztraukties, kamēr viņi paši šoferē, lasa kartes un meklē, kur nakšņot.

Trīs dienas pirms paredzētās izbraukšanas tikāmies, lai izspriestu ceļojuma detaļas un aptuveni nospraustu maršrutu. Sanita sameklēja maršrutam tuvumā esošos apskates objektus. Labi apzinoties, ka visu tāpat nevar pagūt, nolēmām, ka trīs objekti dienā būs reāls mērķis, lai nenogurtu no apskates un pasākums būtu baudāms.

Piektdienas vakarā pēc darba izbraucām no Rīgas. Ap plkst.23 jau bijām Polijā, pavakariņojām un mēģinājām turpat mašīnā pagulēt, kamēr Dzintars un Sanita turpināja ceļu. Varšavā pazaudējām kādu stundu, kamēr estakāžu labirintos izdevās tikt uz ceļa, kas ved uz Katovici, bet citādi ceļš pagāja diezgan mierīgi.

Pēc 14 stundu brauciena nonācām pirmajā apskates punktā – nelielā, bēdīgi slavenā pilsētiņā starp Katovici un Krakovu – Aušvicē.

Aušvices iela. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Aušvices iela. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 

Jānis un Liene Kungi Aušvicē. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Jānis un Liene Kungi Aušvicē. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 

Slavenie "Arbeit Macht Frei" vārti, kas redzēti ne vienā vien filma. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Slavenie “Arbeit Macht Frei” vārti, kas redzēti ne vienā vien filma. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 

Šādās krāsnīs cilvēku ķermeņi pēc nogalināšanas gāzes kamerās tika sadedzināti. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Šādās krāsnīs cilvēku ķermeņi pēc nogalināšanas gāzes kamerās tika sadedzināti. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Bijušajā koncentrācijas nometnē, kas lielākoties saglabāta neskarta, izveidots liels 2.Pasaules kara noziegumu muzejs. Šāds ceļojuma mērķis bieži netrāpās jaunlaulāto sapņu objektos, bet mūsu šoferītis Dzintars, būdams liels vēstures entuziasts, nespēja ignorēt iespēju pa ceļam piestāt tik vēsturiski nozīmīgā vietā. Un šeit mēs apguvām pirmo vārda “Iespaidīgs” nozīmi – to drūmāko. Mājiņās, kur kādreiz bija izmitināti nacistu gūstekņi un genocīda upuri, ir sagatavotas ekspozīcijas par cietumnieku dzīves apstākļiem. Iespaidīga ir mājiņas sienas garumā saliktā grēda ar cietumnieku matiem, vēl iespaidīgāki sakrauti desmiti tūkstošu apavu, kas savulaik cietumniekiem konfiscēti, bet tagad sakārtoti milzīgās čupās. Visiespaidīgākā bija gāzes kamera, kurai blakus telpā atradās četras krāsnis ar renītēm cilvēku dedzināšanai.

Bija daudz vielas pārdomām par to, kā cilvēks var nonākt līdz domai par tādas vietas radīšanu, kā arī par to, cik labi tomēr mēs dzīvojam.

1.kempings

Ceļinieku pirmā apmetnes vieta pie Oravas ezera. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Tālāk devāmies Slovākijas virzienā. Maģistrāles un lielceļus nomainīja kalnu celiņi, tādēļ samazinājās ceļošanas ātrums, taču pamatīgi uzlabojās ainava. Sestdienas vidū jau šķērsojām robežu un pēc kādas stundas nonācām savā pirmajā nakšņošanas vietā kempingā pie iespaidīgi skaistā Oravas ezera (vodna nadrž Orava).

Taisnības labad jāsaka, ka ezers īstenībā ir uzpludināta upe, tomēr tas netraucē Slovākiem pašiem lepoties ar to kā Slovākijas lielāko ezeru. Cenas neoriģinālas – trīs eiro par personu, trīs eiro par telti, trīs eiro par auto. Paēdām kempingā pusdienas un gājām uz tuvējo pilsētu. Nopriecājāmies par slovāku pārtikas cenām. Pēc mūsu subjektīvā viedokļa – cenas apmēram par 30% lētākas nekā Latvijā.

Vakarpusē iegājām nopeldēties Oravas ezerā, bet kā jau kalnos, gultne bija akmeņaina, dūņaina un ar visādiem zariņiem un zālītēm – vārdu sakot, ne mūsu mīļākā vieta. Toties

pagulēt pie ūdens, kalnu ieskautiem – tas jau bija visai labs pirmās dienas noslēgums.

Pie Oravas pils. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Pie Oravas pils. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Svētdienu veltījām apskates objektiem. Gribējām sākt ar Oravas pili, kas atrodas ļoti skaistā vietā – augsta kalna virsotnē vairāku lielu kalnu ieskauta. Diemžēl apskatei pils pieejama tikai kopā ar gidu konkrētos laikos, tāpēc par diviem eiro iegājām tikai pils laukumā un Sv.Miķeļa katedrālē, bet pašu pili no iekšpuses aplūkot neizdevās. Tas – uz atgriešanos.

Tālāk devāmies uz Ružomberoku un tad pagriezāmies uz Popradu, bet tad – pusceļā nogriezāmies uz Demanovskas ledus alām.

Slovākija ir slavena ar savām alu sistēmām un tās nav nekādas Gūtmaņa alas vai Straupes smilšu aliņas, bet gan lielas, plašas un garas alas.

Ir daudz alu, no kā izvēlēties. Nolēmām par labu Demanovskai, jo tā bija pa ceļam un izvēli nenožēlojām.

Demanovska. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Demanovska. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 Septiņas lielas halles un gari, plaši tuneļi starp tām, kuru iziešana prasīja 45 minūtes. Liels prieks bija jūlija vidū redzēt ledu, kas alās saglabājas visu gadu, jo temperatūra tur nemainīgi ir četri līdz astoņi grādi. Tā kā līdz alām bija jauzkāpj 800 metru un pašās alās arī diezgan kāpums sanāca, tad citas alas ceļojuma laikā vairs neapmeklējām, bet noteikti būtu bijis tā vērts.

Mūsu diena gan turpinājās ar mērenām pusdienām ceļmalas kafejnīcā netālu no Popradas, un tad jau bijām ceļā uz Spis pili starp Popradu un Prešovu. Spis pils pamanāma jau no liela attāluma, jo atrodas plašā ielejā uz kalna. Pils, tagad gan vairs ir tikai pilsdrupas, savulaik celta no gaišiem akmeņiem un teritoriāli ir kādas trīs reizes lielāka par Cēsu pili. Pilī izvietotas ekspozīcijas ar bruņinieku bruņām, ieročiem, pils un visas Slovākijas vēsturi. Daudzos tūrisma ceļvežos Spis ierindota starp Top trīs apskates objektiem, un savu līmeni attaisnoja.

Spis pils. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Spis pils. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 

Jānis un Liene pie Spis pils. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Jānis un Liene pie Spis pils. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Novakarē braucām augstajos Tatros sameklēt vietu, no kuras sākt kāpienu un tai tuvāko kempingu, kurš bija astoņu kilometru attālumā no Rysy kalna pakājes.

Cenas bija ļoti līdzīgas iepriekšējam kempingam, bet iekārtojums jau daudz interesantāks. Vairākas mājiņas, kuras izmaksāja 35 eiro, bija vienā galā, plašs zālājs otrā un restorāns, dušas, diskozāle viducī. Esot kalnos, tūrisma centrā, kempinga restorānā nedaudz pat baidījāmies, cik varētu izmaksāt alus kauss. Kā izrādās, 90 centi līdz 1,10 eiro – atkarībā no alus,tostarp arī “Kozel”, Hruščovice, un citas čehu un slovāku populārās alus šķirnes. Vai jau minējām, ka Slovākijā pārtika ir lēta?

Rysy_selfijs2

Rysy. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Pirmdien pienāca ceļojuma kulminācija – Rysy kalns. Mēs, jaunlaulātie, ne visai gaidījām kalnā kāpšanu, bet tā kā mūsu ceļabiedri bija ļoti pārliecinoši, tad nedaudz pirms deviņiem rītā noparkojām mašīnu un sākām gājienu uz Rysy pakāji.

Kāpēc Rysy, ja jau ir tik daudz kalnu, no kā izvēlēties? Tāpēc, ka Rysy ir īpaši pielāgots amatieriem – takas ir viegli izejamas un nav nepieciešams speciāls aprīkojums. Dzintars bija Latvijā iegādājies nūjotāju nūjas, kas viņam pasākumu krietni atviegloja, taču arī bez tām Rysy kalns ir viegli pieveicams. Tiesa, līdz tam vēl jāiet.

Rysy2

Rysy. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 

 

Apmēram stundu gājām pa ne sevišķi aizraujošu ainavu – mežs ar daudz izgāztiem kokiem, kalna pakājē bija skaists kalnu ezers, viesnīca un suvenīru tirgotāji, un augsti kalni uz visām pusēm. Šeit skats mums jau sāka iepatikties. Pakāpām nedaudz gar vienu upīti paskatīties kalnu ūdenskritumu un tad jau sākām kāpienu pašā Rysy. Starp citu, ja kāpēji jūtas stipri un uz labdarību noskaņoti, ir iespējams pakājē paņemt apmēram desmit kilogramus smagas somas ar dažādām precēm, tostarp pārtiku, ūdeni, gāzes baloniem, tualetes papīru un citām, un uznest līdz namiņam netālu no virsotnes. Par to pateicībā mājiņas iemītnieki pacienās ar tēju un pateiks paldies.

Rysy_selfijs

Rysy. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

 

Zīmes lejā informēja, ka līdz virsotnei jākāpj trīs stundas un četrdesmit piecas minūtes, līdz namiņam trīs stundas, bet līdz kalnu ezeriņam nedaudz mazāk nekā stundu. Kāpjot kalnā, strauji mainījās ainavas – vispirms mežs, tad krūmāji, tad zālāji, visbeidzot klinšaine, bet visam pa vidu – kalnu strautiņi. Jo augstāk kāpām, jo skaistāki skati mums atklājās. Ar patiku secinājām, ka kāpiens nemaz nav tik nogurdinošs un biežāk stājāmies vai nu ceļabiedru iniciatīvas pēc, vai, lai fotografētos, nevis tāpēc, ka vajadzētu atelpu.

Ar tādu laisku un baudošu kāpienu bija pagājušas trīs ar pusi stundas, kad sasniedzām solīto kalnu ezeriņu un no pretim nācējiem dzirdējām, ka līdz virsotnei vēl apmēram divas stundas jākāpj. Te nu dūša bija papēžos, jo jau labu laiciņu bija lijis, kas kalnos notiekot regulāri, un tas taku padarīja diezgan slidenu.

Rysy_sniegsjulija

Rysy – sniegs jūlijā. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Turpmākajā posmā bija paredzēta stāvāka kāpšana, kur reizēm jāņem talkā arī rokas.

Slidenums, daudzi lejupnākošie cilvēki, slapjās drēbes un vēlme līdz gaismai atrast vēl naktsmītni spieda mūs griezties riņķī nesasniedzot pašu augšu,

tomēr nožēlas nebija, jo mūsu mērķis bija gūt iespaidus, nevis uzskriet līdz augšai un atķeksēties “es te biju!”. Daudz sabildējāmies, tostarp arī sēžot sniegā, baudījām dabu, kalnus un aktīvo atpūtu.

Tikuši līdz mašīnai un pārģērbuši sausas drēbes, pēkšņi sajutām pamatīgu noguruma vilni. Uz savas ādas izbaudījām kā kalnākāpšanas azarts ietekmē sajūtas. Esot pusceļā, likās, ka spēka ir daudz, noguruma nav, vajag tik vēl kāpt, bet, tikai lejā esot, sapratām, cik maldīgas bija šīs sajūtas. Kalni ir viltīgi – tie vilina un aicina, bet arī nežēlo.

Arī jau nostāk no kalniem turpināja līt stiprs lietus, tādēļ doma par teltīm galīgi vairs nešķita aizraujoša. Meklējām kādus viesnīcu variantus, bet viss bija diezgan dārgs. Turklāt

sadūrāmies ar negaidītu problēmu – mūs neviens nesaprot. Runā angliski, runā krieviski – viss vienalga – 80% līdz 90% slovāku, ko sastapām, šīs valodas nelieto.

Uzdūrāmies kādam studentu hostelim jeb klasiskām kojām, kur bija iespējams nakšņot par astoņiem eiro personai. Dušas bija, tualetes bija, mīksta gulta bija – derēs. Komunikācija gan bija interesanta – komendante lietoja trīs vārdus “pas” jeb “pase”, “moment”, kaut ko uzgaidot un “dobre” vārda “labi” vietā, lai gan visbiežāk to viņa lietoja, kad saprata, ka mēs viņu nesaprotam.

Runājot par pasēm – tās obligāti jāņem līdzi. Lai kā ID kartes nebūtu izreklamētas kā pasu aizstājējs ceļojumos, šī komendante par katru cenu uzstāja, ka viņai derēs tikai pases.

Cik lasīts, tad tā ir daudzās vietās. Tā kā ID kartēm savus ziedu laikus vēl jāpagaida, kamēr paaudze nomainās.

Otrdien no Popradas devāmies ziemeļaustrumu virzienā, tuvojoties robežai. Bijām ieplānojuši ar plostu braukt pa Dunajecas upīti, kas ir robežupe starp Poliju un Slovākiju, bet, tieši apstājoties pie plostniekiem, sāka līt lietus. Vakardienas izlīšanas iespaidus negribējās otrreiz atkārtot, tad nu atcēlām plostus un braucām pāri robežai Krakovas virzienā. Pirms Krakovas vēl aizbraucām līdz Veļičkai, kur ir pasaulslavenas sāls raktuves, tomēr biļetes cena bija apmēram 20 eiro no personas un tas atturēja mūs no vēl viena otrdienas objekta.

Neko darīt, braucām uz Krakovu, kur atradām ļoti jauku kempingu. Šoferīši nolēma atpūsties turpat, bet

mēs abi braucām uz pilsētas centru izbaudīt, kāpēc šo pilsētu mēdz dēvēt par “poļu mazo Romu”.

Krakovā, gaidot vakariņas. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Krakovā, gaidot vakariņas. / Foto no Jāņa un Lienes Kungu personīgā arhīva

Krakova ir romantiska, skaista un sakopta. Un interesanta. Pastaigājām gar Vislu, redzējām jūdo-kristiešu rajonu, kas ir nosēts ar tempļiem, baznīcām un ielu kafejnīcām, pabijām dzīvu tauriņu muzejā un izbaudījām vecpilsētas dzīvību un aktivitāti. Kad jau pēdējais vakars, tad jau var patērēties – nolēmām ēst vakariņas vecpilsētas pašā centrā. Paņēmām vietējos Special ēdienus un dzērienus, piemēram, karstalu, kas bija karsts alus ar garšvielām un aveņu ievārījumu, un ar bažām gaidījām rēķinu. Saņēmām – 60 poļu zloti, kas ir aptuveni 15 eiro. Jā, arī Polijā pārtika ir labās cenās. Ar pēdējo autobusu braucām uz kempingu un trešdienas plkst.7 jau izbraucām uz Latviju.

Lielākās ceļojuma vilšanās bija ēdināšana un serviss.

Ēdieni, lielākoties, nebija sevišķi garšīgi, bet vismaz porcijas pieklājīgas. Kādā viesnīcas restorāna ēdienkartē piedāvātās picas viesmīle pēc tam pasūtīja no picērijas. Varbūt esam izlutināti ar Čili picu, Can-Can un citām līdzīgām vietām, bet šīs picas nepavisam neiepriecināja. Runājot par servisu, deviņi no desmit slovākiem, kas strādā apkalpojošajā sfērā, neprot angļu vai krievu valodas. Šur tur var izbraukt ar vācu valodu, bet lielākoties jābaksta ar pirkstu tajā, ko vēlies dabūt. Ņemot vērā plašo tūristu interesi par reģionu, valodas barjeras mūs patiešām pārsteidza.

No pozitīvajām lietām, vispirms gribas izcelt pašus kalnus.

Godīgi jāsaka, ka negaidījām, ka būs tik forši. Internetā var atrast daudz bilžu un video par kalniem, bet nekas no tā īsti nestāv klāt personīgajai pieredzei. Tāpat mūs sajūsmināja Krakova un tur droši vien vēl atgriezīsimies. Bet visvairāk laikam prieks bija par to, ka var arī tā vienkārši ar draugiem braukt, ne tikai ar kori vai ceļojuma kompāniju, un pieredzēt arī lielisku sadraudzības laiku. Iespaidus guvām ļoti daudz, tagad tikai jāplāno kaut kas nedaudz tālāks nākamajam gadam.

Aktuālais jautājums

Vai Jūs šķirojat bioloģiskos atkritumus

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

SIA WEBHAUS Meklējam pilna laika full-stack programmētāju Valmierā ilgtermiņa darbam ar WordPress bāzētām tīmekļa vietnēm un sistēmām. Darbs no biroja no 9:00-18:00. Ir pagalms ar autostāvvietu, ja nepieciešams. OBLIGĀTĀS PRASĪBAS: Minimālais izglītības līmenis: Vidējā vai vidējā - profesionālā Labas angļu valodas zināšanas: spēja brīvi klausīties, izteikties, lasīt dokumentāciju un izprast tehniskos terminus.  Zināšanas un pieredze darbā ar GIT / HTML / JS / CSS / PHP / MYSQL Pieredze darbā ar WordPress VĒLAMĀS PAPILDUS PRASĪBAS:  WordPress framework, funkcionalitātes un darbības principu pārzināšana Pieredze un zināšanas darbā ar Linux sistēmām (OS un serverprogrammatūra) Kā svarīgus papildus kritērijus vērtējam augstu atbildības sajūtu un paškritiku, izpildīto darbu kvalitāti un precizitāti, motivāciju, un acīmredzamu vēlmi attīstīt sevi profesionāli.  Ja esi ieinteresēts, Tavu CV uz e-pastu: info@webhaus.lv gaidīsim līdz š.g. 20 aprīlim. Profesija: PROGRAMMĒTĀJS Algas izmaksas veids: Laika darba alga Darba vietas adrese: LATVIJA, Ziemeļu iela 7, Valmiera, Valmieras nov. Darba laika veids: Normālais darba laiks Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Informācijas tehnoloģijas / Telekomunikācijas Pieteikto vietu skaits: 2 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2025-04-20 Darba sākšanas datums: 2025-05-01 Kontaktpersona: Edgars Āboliņš Izglītības līmenis: Profesionālā vidējā izglītība

Pievienojies mūsu komandai! Valmieras novada pašvaldības (turpmāk – Pašvaldība) Kocēnu apvienības pārvalde (turpmāk – Pārvalde) aicina darbā dārznieku/-ci Kocēnu pagastā, Rubenē uz nenoteiktu laiku. Ja Tev ir vēlme: • rūpēties par Pārvaldes publisko teritoriju apstādījumiem: • veikt apstādījumu ierīkošanu, kopšanu, atjaunošanu; • veikt dekoratīvo augu, koku un krūmu stādīšanu, kopšanu, formēšanu; • sniegt teritorijas labiekārtošanas priekšlikumus; • veikt teritorijas uzkopšanu (sniega tīrīšana, zāles pļaušana, lapu savākšana); ja Tev ir: • pamata vai vidējās pakāpes profesionālā izglītība; • labas latviešu valodas zināšanas; • zināšanas par ainavas ierīkošanas arhitektūru, plānošanu, augu stādīšanu un kopšanu; • darba pieredze dārzkopības jomā; • kompetences: prasme organizēt savu darbu; spēja strādāt komandā; precizitāte, iniciatīva un augsta atbildības sajūta, labas komunikācijas un saskarsmes prasmes; mēs piedāvājam: • pamatalgu pārbaudes laikā 783 EUR pirms nodokļu nomaksas, pēc pārbaudes laika 824 EUR pirms nodokļu nomaksas; • iespēju saņemt atvaļinājuma pabalstu darba un dzīves līdzsvaram par labu darba sniegumu; • darba devēja līdzfinansētu veselības apdrošināšanu pēc pārbaudes laika beigām, kā arī citas sociālās garantijas/labumus atbilstoši darba rezultātam un normatīvajos aktos noteiktajam; • profesionālās pilnveidošanās un izaugsmes iespējas zinošu un atsaucīgu kolēģu komandā. Motivācijas vēstuli, CV, izglītības dokumenta kopiju lūdzam iesniegt elektroniski, nosūtot uz e-pastu: kocenuapvieniba@valmierasnovads.lv, vai personīgi Kocēnu apvienības pārvaldē, adrese: Alejas iela 8, Kocēni, Kocēnu pagasts, Valmieras novads, ar norādi „Pieteikums Kocēnu apvienības pārvaldes dārznieka/-ces amatam”, līdz 2025.gada 11.aprīlim. Papildu informācija, zvanot pa tālruni: 26473533 vai 26072148. Informējam, ka pieteikuma dokumentā norādītie personas dati tiks apstrādāti, lai nodrošinātu šī atlases konkursa norisi atbilstoši fizisko personu datu aizsardzības regulējuma prasībām. Profesija: DĀRZNIEKS Darba vietas adrese: LATVIJA, Alejas iela 8, Kocēni, Kocēnu pag., Valmieras nov. Darbības joma: Valsts pārvalde Pieteikto vietu skaits: 1 Aktuāla līdz: 2025-04-11 Kontaktpersona: kocenuapvieniba@valmierasnovads.lv 26072148 vai 26473533

Mūsu partneri