Lasīšanas laiks: 3 min
BK “Valmiera” Baibu Rancāni dēvē par savu talismanu, jo, ja meitene pirms spēles ir izpildījusi Latvijas himnu, komanda gūst uzvaru.
Portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar skaistās balss īpašnieci Baibu Rancāni.
Kā sāki dziedāt?
Dziedāju jau bērnudārzā apmēram no divu gadu vecuma, kad vēl pat īsti nemācēju runāt. Piedalījos konkursā “Cālis”. Kad pārcēlāmies uz Valmieru, iestājos mūzikas skolā, Irēna Zelča paņēma mani savā paspārnē – dziedāju skolas koros. Mūzikas skolā, kuru absolvēju pirms pieciem gadiem, papildus mācījos arī solo dziedāšanu.
Kur var dzirdēt un redzēt Tavu uzstāšanos?
Visu laiku esmu dziedājusi kādā korī, pašlaik dziedu Valmieras Kultūras centra un Vidzemes Augstskolas korī “Skan”. Jau deviņus gadus muzikālus skaņdarbus izpildu arī laulību ceremonijās Valmieras Dzimtsarakstu nodaļā. Man patīk dziedāt gan solo, gan izjust kopību, kāda valda korī.
Vai Tavā gadījumā tas ir svarīgi – solistam būt arī kora dziedātājam?
Jā, dziedāt ar kori ir citādāk. Dziesmu svētkos pārņem saviļņojoša sajūta, kad jūti, ka esi daļa no tūkstošiem, kuri spēj būt tik vienoti. Patīk kopības sajūta – visi reizē ievelk elpu, un skan daudzu balsu radīta mūzika.
Kā sāki izpildīt Latvijas himnu pirms basketbola spēlēm?
Valmieras Valsts ģimnāzijai, kur mācos, ir sadarbība ar BK “Valmiera”. Pirms trijiem gadiem mani uzaicināja izpildīt himnu. Sākumā vienu reizi, otru, tad arī parādījās sakarība – kad biju izpildījusi himnu, komanda guva uzvaru. Tā tas ir jau trešo sezonu.
Kādas sajūtas pārņem, izpildot himnu kā solo dziedājumu?
Izpildot Latvijas himnu, rodas miera sajūta. Manuprāt, arī komandai savā ziņā varu to nodot – gan pati nomierinos, gan arī liekas, ka komanda saņemas.
Vai basketbolisti dzied līdzi?
Jā, šogad, vairāk nekā citas sezonas, dzirdu, ka puiši dzied līdzi. Man ir sajūta, ka dziedu ar viņiem, nevis viena, jo sanāk stāvēt diezgan tuvu. Spēlētāji skatās uz karogu, es esmu ar skatu pret komandu. Tādējādi es redzu un dzirdu puišu izpildījumu. Bieži ļoti labi dzirdams arī skatītāju dziedājums. Tā ir līdzīga sajūta kā korī – jūtu, ka elpu ievelkam kopīgi, himna sāk skanēt ne tikai manā izpildījumā.
Kāda bija pirmā reize, kad izpildīji himnu pirms spēles?
Man toreiz bija ļoti bail. Sarunāju, ka klasesbiedrene spēlēs klavieres. Stāvēju celiņā, pa kuru izskrien komanda. Tagad vienmēr izpildu a capella.
Vai pati arī spēlē basketbolu?
Man pietiek ar skatīšanos. Kad mani uzaicināja dziedāt, nodomāju, es taču par basketbolu neko nezinu, dažas reizes esmu bijusi kādam līdzi. Nebija tāda izpratne. Tagad, aizejot uz spēli, jau varu prognozēt tās gaitu, zinot kāds pretinieks būs, kāda cīņa gaidāma, pazīstu spēlētājus, kuri iziet laukumā. Arī līdzi jušana ir cita, daudz personīgāka.
Vai uzstājies arī skolā?
Sanāk uzstāties arī saviesīgos pasākumos. Vienu reizi notika tā, ka plkst. 8 no rīta direktors pateica, ka pēc stundas būs Ministru prezidents, varētu nodziedāt kādu dziesmu. Toreiz biju tik atvieglota, ka biju paņēmusi līdzi kleitu, jo vēlāk bija paredzēts uzstāties Dzimtsarakstu nodaļā. Man cieņa neļauj uz skatuves stāvēt džinsos, ja man pretim sēž cilvēks uzvalkā.
Tagad tuvojas Žetonvakars. Izrādē “Meža gulbji” man ir galvenā loma.
Kādas sajūtas pārņem, uzstājoties laulību ceremonijās?
Kad biju mazāka, bija vieglāk dziedāt, jo to neuztvēru tik emocionāli. Tagad palīdz pieredze – pievēršos dziedājumam. Ir grūtāk uzstāties pazīstamiem cilvēkiem, kā arī mazāk atsaucīgai publikai. Ir patīkama sajūta, ka varu būt klāt kāda pāra tik īpašā dienā.
Vai Tavi plāni ir saistīti ar mūziku?
Es vēl domāju, ko studēt. Dziedāšanu man neviens neatņems. Ir arī citas lietas, kas mani interesē un padodas, piemēram, apsveru iespēju studēt arhitektūru. Gribas profesiju, kur ir garantija, ka darbs būs. Mūzikas bizness nav tik pastāvīgs. Domāju, ja tagad mācības varu apvienot ar uzstāšanos, tad arī vēlāk varēšu attīstīties muzikālajā ziņā, ja arī to neizvēlēšos par savu profesiju. Man vēl ir daži mēneši pārdomām.