Lasīšanas laiks: 3 min
Kā skan vakars, kad liepas zied? Kā saklausīt Čaka Rīgu? Kādā mūzikā dzīvo Vācieša domas? “Daudz klausos. Un ne tikai mūziku. Teātrī – kā aktieri mēģinājumos uztausta to īsto stīgu, ceļojumos – kultūru atšķirības, ikdienā – dažādas noskaņas,” stāsta komponists Arturs Maskats, Goda valmierietis 2020.
“Valmierā pavadītais laiks man palicis atmiņā kā romantisks – bērnības laiks. Divas reizes nedēļā braucu no Strenčiem uz Valmieras Mūzikas skolu. Ļoti patika vieta, kur bija skola, – aiz vecās pasta ēkas. Arī šobrīd šī apkaime – Gaujas krasti, kur ziedu uzraksts, – šķiet visskaistākā Valmierā. Mans skolotājs bija Arvīds Rozenbergs, viņš mani arī aizveda uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu, jo uzskatīja, ka profesionālais ceļš mūzikā noteikti jāturpina. Sākums tam bija Strenčos. Kad man bija pieci gadi, kaimiņiene Zelma Birzniece uzdāvināja klavieres, jo paši nevarējām atļauties tās nopirkt. Manuprāt, tā bija Dieva izvēle. Birznieces kundze parādīja, kā jāliek rokas uz klavierēm, iedrošināja, teica mammai, lai vedot uz mūzikas skolu, ka ir talants.”
Arī šobrīd komponists turpina sadarbību ar Valmieras Mūzikas skolu, gan piedaloties koncertos, gan daloties skaņdarbos. “Man patīk sadarbība ar Valmieru. Ilgu laiku esmu pasniedzējs Latvijas Mūzikas akadēmijā, tāpēc ir interesanti satikties ar bērniem, kuri ir tikai mūzikas ceļa sākumā un kuri, iespējams, to turpinās vēlāk jau kā studenti. Bērni mīl mūziku, īpaši ritmisku, tāpēc mums svarīgs uzdevums ir stiprināt šo mīlestību.”
Jautāts par ikdienu, komponists stāsta: “Galvenais ir nezaudēt profesionālo asumu un mīlestību pret mūziku. Mana ikdiena izskatās vienkāršāka, nekā daudzi to iedomājas. Staigāju no viena dzīvokļa gala uz otru un domāju, ko sakomponēt. Bet, ja nopietni, tad komponēšana nav tikai stāsts par mūziku un pašu procesu. Ļoti svarīga ir sadarbība – mūziķi gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām, aktieri, režisori, visi projektos iesaistītie. Man patīk skatīties izrāžu mēģinājumus, tad domāju, ko es kā komponists varu dot, patīk taustīt atmosfēru, sajust elpu, kā rodas kas jauns. Mēdz būt arī tā, ka mēģinājumā kādā brīdī saprotu – noskaņa ir te, vienā mirklī sajūtu visu darbu. Un tad ir jāķer moments, slinkot nevar.”
Arturs Maskats stāsta, ka gadās tā, ka, lasot grāmatu vai citu impulsu rezultātā, viņa iztēle piedāvā mūziku un skaņas, nevis vizuālus tēlus. Bet iedvesma nav jāmeklē. “Ir jāklausās, un kādā brīdī trāpi uz pareizās stīgas.”
Par to, kāda stīga ir Valmierai, komponists saka: “Grūti definēt, kas ir Valmieras gars, jo Valmierai ir lielas kultūras tradīcijas. Mūzikas skolai 100 gadi, Valmierā ir teātris, kori, baznīca ar ērģelēm. Ir ļoti daudz punktu, caur kuriem Valmierā dzīvo mūzika. Valmierā esmu dzimis un mācījies mūziku, arī šobrīd priecājos par sadarbību ar Valmieras Mūzikas skolu, sekoju līdzi notikumiem, cerams, drīz varēsim tikties arī klātienē koncertos. Tā ir īpaša saikne.”
