Lasīšanas laiks: 12 min
Vidzemes Augstskolas lektore, ZTC projekta zinātniskā asistente un HESPI zinātniskā asistente Anna Broka. Viņa ir dzīvojusi dažādās Latvijas pilsētās un arī ārzemēs, taču jau divus gadus viņa Valmieru sauc ne vien par vietu, kur aizvada darba gaitas, bet arī mājām, kur pārcēlusies ar savu ģimeni. Par to, kā Anna nokļuva tur, kur viņa ir tagad, par sevi, darbu un ģimeni lasi intervijā.
Kāda ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā un kāpēc?
Valmierā nevar nebūt vairākas mīļākās vietas, bet es teiktu, ka tas ir “Dzelzītis”. Un iemesls ir vienkāršs, tad, kad es studēju Vidzemes Augstskolā, tad es dzīvoju Ausekļa ielas jeb A-kojās un tas bija ierastais ceļš uz Cēsu ielu. Katrā ziņā tā “pa taisno” tie kas nav valmierieši, varbūt šo ceļu nemaz neizmanto, bet, ja esi students, tad jau tu esi kā vietējais un arī izmanto vietējo takas. Turklāt tas ir labs ceļš no vides aspekta tas ir gājēju un riteņu ceļš, mežs apkārt, man ļoti mīļa vieta. Šādas vietas Valmieras pilsētai būtu īpaši jāattīsta, lai veicinātu iedzīvotāju veselīgo dzīvesveidu.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Ar ko mēs salīdzinām? Vai Valmieru ar Ventspili, vai Valmieru ar Cēsīm? Pati esmu no Cēsu puses līdz ar to arī Cēsis man mīļa un tuva pilsēta. Ar Rīgu vispār nav vērts salīdzināt, jo tas kas ir Valmierā, tā tuvība un vide, protams, ir unikāla. Ja es salīdzinu ar Cēsīm, tad te, protams, ir tā dzīves elpa, lielāka rosība, pateicoties šai augstskolai, jo tā jaunība un studenti dod to savu enerģiju pilsētvidē. Un augstskolas atrašanos centrā var ļoti pamanīt, jo studenti ir visur, pilsētas veikalos, kafejnīcās, sporta zālē. Es teiktu tā, ka atšķir, pirmkārt, pilsētvide, kas ir ļoti lokāla un, otrkārt, enerģiska vide ar jaunības pieskaņu.
Ceļš uz pašreizējo amatu Vidzemes Augstskolā?
Vidzemes Augstskolā es nokļuvu 2002. gadā, kad man bija iespēja izvēlēties starp Latvijas Universitātes psiholoģijas studijām vai Politologa studijām Vidzemes Augstskolā. Toreiz man politologs bija svešs termins, zināju, ka mani interesēja sociālā joma un sociālās politikas, pat nezinot, kas tas ir, es jau zināju, ka tas ir mans. Tad, kad nokļuvu šeit, tad biju ļoti laimīga, ja tā var teikt, jo tas bija tas, ko vēlējos. Jau iepriekš minēju, ka nāku no mazākas pilsētas un Rīga, kā izvēles iespēja, man bija nedaudz biedējoša, jo atrast tur savu “es” ir daudz grūtāk. Savukārt, kad ienācu Vidzemes Augstskolā viss bija ļoti lokāls un ātri veidojās attiecības ar kursabiedriem un pasniedzējiem. Nevis hierarhiskas – esmu pasniedzējs un tu studentiņš, bet tiešām šīs sarunas varēja notikt par dažādām dzīves tēmām un jomām. Tālāk tas ceļš turpinājās praksē, jo to arī varēju iziet tepat augstskolā un strādāju ar dažādiem projektiem – attīstības un sadarbības – un arī mans pirmais darbs bija ViA, kā projektu vadītāja asistentei, ņemot vērā to pieredzi, kas man bija. Atrodoties akadēmiskā vidē un, absolvējot augstskolu, noteikti neaizbēgt no jautājuma: “Kādi ir tālākie plāni?” Mana tā laika pasniedzēja Feliciana Rajevska piedāvāja pieteikties stipendijai uz Norvēģiju. Brīnumainā kārtā es šo stipendiju saņēmu un varēju studēt maģistrantūrā. Atgriežoties man bija iespēja – turpināt darbu augstskolā vai neturpināt, bet, ņemot vērā, manu iegūto pieredzi un manas prasmes, saņēmu piedāvājumu pasniegt lekcijas. Sāku ar “Politekonomijas” kursu, kas nenoliedzami ir smags kurss, taču jau kopš 2009. gada mēģinu savas zināšanas nodot studentiem. Strādāju kā vieslektore, bet paralēli darbojos arī citur, jo šīs nav akadēmiskās studijas, bet gan profesionālās, līdz ar to devumu studentiem var sniegt, ja arī pats attīsties profesionāli savā nozarē, savā jomā. Šobrīd gan Vidzemes Augstskola ir kļuvis par manu pilna apmēra darba vietu un esmu arī HESPI institūta pētniece, jomu neesmu mainījusi, joprojām domāju par dažādām sociālām grupām un mani pētījumi ir par ģimenes labklājību, par personām ar funkcionāliem traucējumiem un kā nākamo tēmu vēlos pētīt to, kas sirdij tiešām tuvs, tā ir senioru dzīves kvalitāte, kādas ir iespējas būt nodarbinātiem un aktīviem, ja viņi to vēlas, kāds ir valsts atbalsts un tamlīdzīgi. Ar šī brīža situāciju esmu ļoti apmierināta, man ir lieliski kolēģi, laba darba vide un jau divus gadus Valmieru saucu par savām mājām, kur ne vien strādāju, bet tā patiešām dzīvoju!
Kā ir mainījušās attiecības ar tiem kolēģiem, kas Jums studiju laikā arī pasniedza lekcijas?
Man tādas tuvākas un ciešākās kolēģes un arī toreiz pasniedzējas bijušas – Dace Jansone un Vineta Silkāne. Bakalaura studiju laikā attiecības, protams, ir citādākas studenta un pasniedzēja starpā, jo ir kaut kādi nerakstīti likumi un normas, kuras nevaru pārkāpt ne es kā studente, nedz pasniedzējs. Ir skaidrs, ka koleģiālās un studentu attiecības veidojas pakāpeniski, es vēl tagad atceros, kā es ne gluži ar bailēm, bet ar bijību, kā studente, devos pie Vinetas uz lekcijām, nodevu darbus un domāju kā nu būs, ārprāts es taču neko nesaprotu un man patiešām veicās diezgan grūti, knapi, knapi ieguvu 5 balles vienā no pirmajiem darbiem. Vienu vārdu sakot, kā izcilu studenti es sevi neatceros (smejas)! Likās, ka es nekad mūžā nesapratīšu to, ko Vineta man mēģina iemācīt, protams, ar laiku sapratu aizvien vairāk un īpaši tagad, kad pašai jāpēta, un ir skaidrs, ka nevar apstāties ir tikai jāiet uz priekšu, tad bez zināšanām metodoloģijā nav ko darīt! Tās attiecības, kuras šobrīd ir maniem kolēģiem, kas agrāk man ir pasnieguši lekcijas, ir pat grūti definējamas. Noteikti, ka tās ir vairāk par vienkārši koleģiālām, bet vairāk ietvar kaut ko personīgu. Pasniedzējam nenākas tikai docēt un domāt, kā students uzrakstīs darbu, bet arī uzklausīt dažādās dzīves situācijās. Arī es kādās dzīves situācijās ar pasniedzējiem pārrunāju personīgos pārdzīvojumus, līdz ar to tās uzticības personas, kas bija studiju laikā, ir saglabājušās arī tagad, kad viņi ir kļuvuši par maniem kolēģiem. Katrs kolēģis manā dzīvē ir sniedzis kaut kāda veida pienesumu, daži pasniedzēji no augstskolas ir attālinājušies, daži ir devušies prom, bet tas ir normāli, kāds aiziet, kāds paliek, tā notiek, lai gan negribētos.
Vēl neliela atkāpe pie Norvēģijas, cik ilgu laiku tur pavadījāt. Tas noteikti ir vēl citas intervijas vērtīgs stāsts.
Es absolvēju 1,5 gados, bet pati programma ilga 2 gadus. Maģistra studiju laikā man pieteicās mans pirmais bērns, tāpēc sanāca studēt un auklēt meitu. Pirms tam biju studēji apmaiņas programmās Zviedrijā un zviedru valoda zināšanas man bija, tāpēc uz Norvēģiju braucu ar domu – gan jau man tā zviedru valoda varētu palīdzēt. Studijas gan man notika angļu valodā, es biju starptautiskā vidē, mani studiju biedri bija no visas pasaules no Dienvidāfrikas no Sudānas, Norvēģijas, Lietuvas, ļoti dažādu valstu kopiena. Un, godīgi sakot, šo studiju laikā es ieguvu savus dzīves draugus, ar kuriem joprojām uzturu ļoti cieši attiecības un sekoju līdzi notikumiem. Atgriežoties pie akadēmiskās vides, droši varu teikt, ka attiecības starp pasniedzēju un studentu tādā ikdienas komunikācijā ir ļoti vienkāršas, neviens pasniedzējs tevi nebiedēs un būs vienkāršs cilvēks. Mans pasniedzējs un maģistra darba vadītājs, braucot uz Amerikas Savienotajām Valstīm, laipni piedāvāja man un manai kursa biedrenei no Sudānas un manai tikko dzimušai meitai savas mājas atslēgas. Tāpēc tas attiecību līmenis, kas veidojās ar pasniedzējiem, ir ļoti vienkāršs un mēs joprojām ik pa laikam satiekamies un runājam par aktuālām pētniecības tēmām. Tās studenta un pasniedzēja attiecības ir bez formalitātēm, ir sajūta, ka tevi vērtē kā cilvēku, kā profesionāli un, ja tu esi absolvējis šo programmu, tu nevis aizej prom, bet tu paliec un sanāk savus ceļus krustot ar tiem cilvēkiem, kas tev pasniedza un ar kuriem studēji. Man arī šobrīd nav problēmu uzrakstīt e-pastu manam maģistra darba vadītājam Ivaram Lodemelam un pajautāt vai viņš var sniegt viedokli, piemērām, par aktīvās nodarbinātības politikām vai nabadzību, pat ja neesmu studente un neesam tikušies jau piecus gadus. Un ja tikšanās sanāk, tad varam pārrunāt aktuālas tēmas, kas saistītas ar pētniecību, jo viņš ir pasaules mērogā atzīts pētnieks un man ir liels prieks, ka manā dzīvē ir tādi cilvēki. Šī starptautiskā pieredze noteikti ir ļoti svarīga, jo iespēja runāt ar šiem pasaules līmeņa pētniekiem, tādā brīvā, akadēmiski familiārā veidā, ja tā var teikt, ir nenovērtējami, nevarētu teikt, ka Latvijā nav tādu cilvēku, bet pasaules mēroga pētnieki tomēr apgrozās citā vidē. Man, kā šī brīža pētnieka asistentam, kas tikai attīsta sevi pētniecībā, raugoties uz tādiem cilvēkiem, kā Feliciana Rajevska, Ivaru Lodmeli vai Nilu Kristianu Rasmusenu, ir vēlme, kaut nedaudz pietuvoties tam līmenim, bet man vēl ļoti tālu līdz tam, visa dzīve nepieciešama, lai es kļūtu par kaut ko, lai man izdotos, bet varbūt neizdosies, bet ir labi būt tajā vietā un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas.
Kam jūs savā darba ikdienā pievēršas vislielāko uzmanību?
Sevis disciplinēšanai. Es nemāku samērīt kam es lielāku, kam es mazāku uzmanību pievēršu, tas ir atkarīgs no apstākļiem un situācijas, bet tas, kas man ir aktuāli šī brīža situācijā, domājot par nākamo kursu vai nākamo pētījumu, ir svarīgi saprast un sajust tagadni un nākotni. Respektīvi, es nevaru būt kā lektors tikai ar metodoloģiju, ar to pieeju, kuru es izmantoju astoņu gadu garumā. Protams, ir kaut kāds ierobežojums kursa sagatavē, kurā tu nevari izdomāt inovatīvas teorijas, kas mūsdienās ir ļoti populāri, bet es ļoti daudz domāju par to, vai ir kaut kas tāds, kas ir jāmaina vai jāuzlabo. Un es neteikšu, ka man nekad nav bijušas sakāves, protams, ka ir! Gan kā pasniedzējai, gan doktorantūrā es nevarēju tik vienkārši iestāties, un svarīgi saprast kontekstā, kas ir mainījies un kas ir šī brīža situācija, kas aktuāls ir tagad! Esmu diezgan konservatīva un uzskatu, ka akadēmiķa uzdevums nav mainīties laikmetam līdzi, viņam ir jābūt spējīgam šo laikmetu izprast un ielikt savā pētniecībā ar jaunām kvalitātēm, bet tas nenozīmē, ka mēs varam izslēgt pamatteorijas, kas ir jau pierādītas un kvalitatīvas, tikai tāpēc, ka ir mainījies pieprasījums. Man liekas, ka mums ir jāsaglabā disciplīna, ja mēs esam sociālās zinātnes, tad tās ir sociālās zinātnes, starpdisciplinaritāte prasa sadarbību, kooperēšanos, bet tas nenozīmē, ka es tagad varu aizmirst pamatteorijas, pamatzinātniekus, kas gadsimtiem ir devuši milzīgu pienesumu manai jomai.
Vai Jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Jāizdomā, kas ir tā sarežģītākā situācijas (smejas). Man šķiet, ka es tik labi tieku galā ar visām sarežģītajām situācijām, ka tā ir vienkārši iegūtā pieredze, kā risināt problēmas. Varētu teikt, ka vissarežģītākais man ir saprast, analizēt, kaut kādu kritiku, kas vērsta pret manu darbu, varbūt tā nav sarežģīta situācija, bet emocionāli un personīgi ir. Jebkurā gadījumā, kad tu strādā ar cilvēkiem un mana joma ir tā sociālā jomā, tajā ir ļoti daudz cilvēku, un nebūs tā, ka to es nesaņemšu. Un laikam esmu nobriedusi, jaunība ir brieduma stadijā (smejas), esmu sapratusi, ka ne katra kritika ir tieši personīgi vērsta. Var būt tāda, kas man ir vajadzīga un es to uztveru, bet tas nenozīmē, ka man uzreiz ir jāmainās. Es to spēju uztvert daudz mierīgāk, ne tik personīgi, bet man vienmēr gribētos atbildēt, bet ne vienmēr sanāk. Tāds aktuālākais, kas šobrīd notiek, ir studentu novērtējumu anketas par studiju kursu un dažreiz studenti vērtē personīgos aspektus, ne tikai akadēmiskos, un novērtējumā jau nevar izlasīt vai students slikti jutās vai bija kas cits, kāpēc viņš uzraksta pozitīvu vai negatīvu viedokli. Citreiz, kad lasu, es domāju, vai tiešām tā izskatos no malas, bet paiet laiks, tad apdomāju un saprotu, ka varbūt nav nemaz tik traki un mums vienkārši nav sanākusi komunikācija, īpaši, ja tās ir lielas studentu grupas, tad individuālā pieeja ne vienmēr izdodas ar visiem. Tāpēc ir svarīgi, kā jau minēju, ka tās attiecības starp studentu un pasniedzēju ir kaut kas vairāk par “es atnācu, nolasīju kursu un man vienalga, ko tu zini”, taču ar tehnoloģiju esamību iztrūkst komunikācija, tā vietā, lai atnāktu un pateiktu man, ka kaut kas nav kārtībā, tiek paciests un pēc tam uzrakstīts negatīvs viedoklis.
Kas jūs iedvesmo un motivē?
Mani iedvesmo Latvija, Valmiera un cilvēki. Būdama starptautiskā apritē, es zinu, kas notiek Skandināvijas valstīs, arī Vācijā, Lielbritānijā. Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, jā, mums ir problēmas, bet tās ir jāidentificē un, kad esi identificējis, ir jāmeklē risinājums un tas ir tas, kas mani iedvesmo, jo nav nevienas neatrisināmas problēmas un jebkura problēma ir resurss. Iedomājaties, ja jūs būtu vietā, kur nav nekādu problēmu, nekādu izaicinājumu, tā būtu bezgala neinteresanta dzīve, cik ilgi jūs tajā pludmalē sauļotos? Bet paskatieties apkārt, cik daudz dažādu problēmu mums ir (smejas), kuras ir jārisina, un mēs dažādos veidos varam iesaistīties to risināšanā. Man prieks, ka es šobrīd to dzīves doto iespēju izmantoju, es jūtos noderīga un, man šķiet, ka tas ir ļoti forši!
Kas Jums ir šī brīža aktualitāte?
Man ir 3 bērni! Klasika (smejas), strādāt un apvienot ģimenes dzīvi ir izaicinājums, bet vienlaikus mans uzstādītais mērķis ir doktorantūra. Nu jau manam jaunākajam ir divi gadi un es redzu iespējas pievērsties studijām. Un vēl viens nākotnes skats ir pētniecības jomā izpētīt senioru dzīves kvalitāti un darba iespējas, un aktivitāti grupā no 50 gadiem un uz augšu, kas arī ir ļoti nozīmīgs demogrāfiskais rādītājs, jo neviens ne no kurienes bērnus nerada. Pat ja es 3 bērnus audzinu, ir skaidrs, ka ne visi var un ne visiem arī vajag. Tāpēc jāaptver esošie resursi, un kā mēs raugāmies uz šo senioru grupu, jo tur mums ir ļoti daudz labu cilvēku, kas ir profesionāli un ticu, ka atklāsies arī kaut kas jauns un interesants. Mums ir priekšstati, bet ir jāsaprot, kas tiešām notiek, mūsu pašu un mūsu valsts izaugsmei!
Kāda ir Valmieras garša?
Es teiktu, ka man tas ir tepat Burtnieku ezerā nozvejots zandarts vai arī Valmiermuižas alus, jo lokālāk, jo labāk. Kas tāds, kas ir tepat audzis, tepat pagatavots. Man ļoti patīk vietējos restorānos un ēdināšanas vietās redzēt – zivs ir no turienes, maizīte no turienes un tas viss ir vietējais. Protams, ir vērts pieminēt arī Liepkalnu maiznīcu, kas ir tepat pie augstskolas, lai gan es pati cepu bulciņas, un smaidot saku, ka es ar viņiem konkurēju (smejas), tomēr sanāk ieskriet un nobaudīt kādu smalkmaizīti.
