Lasīšanas laiks: 21 min
Gan Latvijas iedzīvotāji, gan tūristi arvien labprātāk izmēģina mazo alus darītavu brūvēto alu. Vienlaikus „Valmiermuižas alus” arvien lielāku uzsvaru liek arī uz alus eksportu un tādēļ saskaras ar problēmām, kuras tam rada eksporta vajadzībām nepiemēroti Latvijas normatīvie akti. Kas būtu jāmaina likumdošanā, kāda izaugsme gaida mazos alus darītājus un, vai Latvijas simtgadē Latvijas alus būs arī uz dažādu amatpersonu rīkoto svinību galdiem, intervijā aģentūrai LETA stāsta “Valmiermuižas alus” vadītājs Aigars Ruņģis:
Kāds uzņēmumam bija pagājušais gads – ar kādiem finanšu rezultātiem tas noslēgts?
11.martā mēs nosvinējām savu deviņu gadu jubileju, jo par uzņēmuma dzimšanu mēs uzskatām to brīdi, kad pie pirmā pircēja nonāca alus pudele ar mūsu radītajām garšām, un šajā jubilejā mūsu saimē kopā bijām jau 100 cilvēki. Kopumā pērn mūsu apgrozījums auga par 9% līdz 4,6 miljoniem eiro. Savukārt izbrūvētā alus apjoms ir audzis par 3% līdz 2,115 miljoniem litru.
Pērn mēs īpaši strādājām pie tā, kā popularizēt “Valmiermuižas” alu citās valstīs, un eksporta apmēri pieauga par 65%. Tādēļ mēs pašlaik lepni varam teikt, ka starp Latvijas mazajām alus darītavām mēs esam lielākie eksportētāji. Eksports no kopējā izbrūvētā apmēra jau ir sasniedzis 10%. Mēs tiešām redzam, ka ar Latvijā darīto alu ir iespēja iet pasaulē, un ir prieks, ka mūsu garša ir novērtēta.
Savukārt peļņu mēs 2017.gadā sagaidām mazāku nekā 2016.gadā. Tas ir saistīts ar mūsu uzsāktajiem investīciju un attīstības projektiem. Mēs ceram, ka tie savukārt jau dos labāku ražu gan šogad, gan nākamajos piecos desmit gados. Alus darīšana ir ilgtermiņa ieguldījums, un te uz ātru peļņu cerēt nevar.
Kā ir ar ražošanas kapacitāti? Vai, palielinot ražošanas apmērus, esat jau sasnieguši alus darītavas jaudas griestus?
Pagājušajā gadā mēs sasniedzām maksimumu, alu brūvējot no aprīļa līdz oktobrim. Šajā laikā mūsu alus darītava strādāja ar pilnu jaudu. Tādēļ iespējas izaugsmei ir ziemas sezonā.
Otru izaugsmes iespēju mēs saistām ar alus darbnīcas projektu, kas bija mūsu lielākais ieguldījums pagājušajā gadā.
Kādi ir uzņēmuma mērķi šim gadam?
Mūsu stratēģiskais mērķis nav mainījies kopš uzņēmuma izveides. Proti, tas ir uzsvars uz kvalitāti, nevis kvantitāti. Praktiski tas nozīmē, ka lielākais uzsvars ir uz garšu, nevis uz tirgus daļu. Mūsu misija ir latviešu nacionālajam dzērienam alum atgriezt svētku dzēriena godu. Mūsu mazais šī kā Latvijas simtgades gada mērķis ir, lai alus kā svētku galda dzēriens atgrieztos arī Latvijas Valsts prezidenta pilī.
Es pats esmu piedalījies divos pasākumos, kuros Valsts prezidents sumina uzņēmējus par darbu Latvijas labā un panākumiem, un ir žēl, ka šo pasākumu noslēgumā uz galda ir Norvēģijas lasis un Spānijas vīni, nevis mūsu pašu Latvijas uzņēmumu saražotais. Tādēļ es Latvijas simtgades gadā gribu aicināt visas valsts amatpersonas būt arī Latvijas garšas vēstniekiem gan Latvijā, gan pasaulē. Lepoties ar to, ko dara Latvijas zemnieki un ražotāji.
Piemēram, Dānijā ir liels gods, ja ražotājs uz savas preces var norādīt, ka to ir izvēlējies karaliskais galms. Es domāju, ka daudziem Latvijas mazajiem ražotājiem, kuri godprātīgi dara savu darbu, varētu palīdzēt, ja tiktu piešķirts statuss, ka tas ir oficiālais prezidenta pils piegādātājs. Taču, kamēr šāda titula nav, domāju, ka prezidents arī savos pasākumos līdzās vīniem varētu likt Latvijā darītu alu.
Tāpat mūsu mērķis ir attīstīt daudzveidīgas alus garšas, kā arī attīstīt alus baudīšanas kultūru Latvijā. Tas nozīmē apzināti domāt, lai garša uz mēles gan veidā, kā tiek pasniegts alus, gan saderībā ar ēdienu būtu visbaudāmākā. Uzņēmumu iecelt nākamajā attīstības pakāpē noteikti palīdzēs arī tas, ka pērn saņēmu alus someljē sertifikātu Vācijā.
Ja runājam par skaitļiem, tad mūsu apņemšanās ir turpināt attīstīt eksportu, un ceram arī šogad piedzīvot eksporta kāpumu. Otrs mērķis ir līdz gada beigām notestēt un sākt brūvēšanu mūsu mikrobrūzī jeb alus darbnīcā.
Šogad mēs plānojam pārdot alu par 5% vairāk, bet bezalkoholiskos dzērienus – par 20%.
Jāatgādina, ka “Valmiermuižas alus” jau četrus gadus brūvē ne tikai alu, bet arī bezalkoholiskos dzērienus – pamatā ar zīmolu “Gardu muti”, kurš pārstāv Latvijas mežos un dārzos ievāktās sastāvdaļas, izņemot cukuru. Līdz ar to apgrozījumu plānojam par 20% lielāku.
Kuri pamatā ir jūsu eksporta tirgi?
Mūsu mērķis ir būt atzītākajam amata jeb “craft” “lager” tipa alus darītājam ne tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs. Igaunijā mēs strādājam jau piecus gadus, tur mūsu alus ir labi ieredzēts, un tas pašlaik ir mūsu lielākais eksporta tirgus. Mēs Igaunijā esam pārstāvēti labos restorānos un arī lielveikalos. Tuvākā gada laikā mūsu plāns ir lielāku uzsvaru likt arī uz Lietuvu, jo tur ir iespējams labs izaugsmes potenciāls. Pagaidām salīdzinoši neliels eksporta tirgus mums ir Somija, bet arī tur mēs redzam lielu izaugsmes potenciālu. Arī viņiem ļoti patīk Latvijas alus garšas kods. Turklāt Somijā restorānos mūsu alus tiek pozicionēts kā alternatīva vīnam. Mūsu alus jau trīs gadus ir nopērkams arī Zviedrijā. Mazos apjomos mums ir regulārs eksports uz Dāniju. Ir bijuši sūtījumi uz Lielbritāniju.
Pērn pirmo reizi bija sūtījums arī uz Austrāliju, kurš, iespējams, ir vienreizējs gadījums. Ir interese no Jaunzēlandes, vēl daži eksotiskāki tirgi.
Bet eksporta prioritāte mums viennozīmīgi ir Baltijas valstis un Baltijas jūras reģiona valstis, jo mūsu piedāvātās garšas un stāsts šajos tirgos ir vissaprotamākais. Tāpat “Valmiermuiža” ir mazā alus darītava. Tādēļ regulāru darbu ar zīmola attīstīšanu ir iespējams veikt tieši šajā reģionā.
Cik viegli vispār ir ieiet citu valstu tirgos? Galu galā alus daudzās valstīs ir produkts ar ļoti izteiktu nacionālo vērtību, tādēļ importētājiem nemaz neklājas tik viegli kā ar citiem produktiem.
Amata jeb “craft” alus ir tieši tas segments, kurā cilvēki meklē interesantas garšas īpašības, un šim alum nāk līdzi katras alus darītavas īpašais stāsts. Tādēļ ar šo alu eksporta tirgos var ieiet vieglāk nekā klasiskajā alus segmentā. Taču jā, lai citās valstīs kādu padarītu par sava alus fanu, tas prasa trīs reizes vairāk enerģijas, darba un pacietības. Taču ilgtermiņā tā ir fantastiska iespēja stāstīt par Latvijas alus darīšanas kultūru. Turklāt tiem cilvēkiem, kuri šo alu ir nobaudījuši, ir daudz lielāka interese arī apmeklēt Latviju.
Pērn mēs ar lielu lepnumu arī ieviesām uz visām savām pudelēm uzrakstu “Darīts Latvijā”. Visi eksportētāji ir arī Latvijas tēla veidotāji pasaulē, un nereti daudz spilgtāku priekšstatu nekā reklāmas kampaņas CNN par valsti rada tās ražojumi. Mēs ticam, ka Latviju var pazīt pasaulē arī ar kvalitatīvi darītu alu, līdzīgi kā Franciju pazīst ar labi darītu vīnu vai Skotiju ar kvalitatīvu viskiju.
Diemžēl statistika liecina, ka pēdējos divos gados Latvijā importētā alus apmērs pārsniedz Latvijā izbrūvētā alus apmēru. Un diemžēl tas ir simtgades svētku laikā zemē, kur savulaik alu darīja katrā zemnieku sētā un Rīgas slavenie alus brūži savu alu tirgoja visā cariskajā Krievijā. Mēs varam palūkoties kaut vai uz Beļģiju, kura nav lielāka par Latviju. Viņi savu alus kultūru ir spējuši izveidot tiktāl, ka pusi no sava izbrūvētā alus eksportē. Turklāt šis eksporta apjoms veido aptuveni 1,5 miljardus eiro. Protams, ka tas nenotiek vienā dienā. Tādēļ, ja runājam par eksporta attīstību, tad mēs ejam šo grūto ceļu, jo mums gribas, lai par Latvijas alu zina pasaulē. Mēs arī redzam, ka to var izdarīt. Tieši tādēļ neizpratni rada tas, ka pašlaik ir trīs sprunguļi, kuri likumdošanā mazo alus darītavu eksporta riteņiem neļauj griezties ar pilnu jaudu.
Kas tie ir par sprunguļiem?
Visi šie likumi ir rakstīti vietējam tirgum un nav pielāgoti situācijai, kad sākas eksports. Tādēļ, ja mēs sakām, ka valsts attīstība balstās eksportā un ražošanā ar augstāku pievienoto vērtību, tad ļoti svarīgi caur šādu prizmu izvērtēt arī mūsu likumdošanas un saistošo noteikumu bāzi.
Pirmais sprungulis ir saistīts ar to, ka pašlaik mazās alus darītavas ir vienīgās, kurām ir jāmaksā sava veida “eksporta nodoklis”. Jo es vairāk eksportēju, jo man Latvijā ir jāmaksā lielāks akcīzes nodoklis.
Visām mazajām alus darītavām, kuras Latvijā gadā brūvē vairāk par vienu miljonu litru, [par saražoto virs šī apmēra] vairs nepienākas akcīzes nodokļa atlaide. Likums pašlaik saka, ka mazā alus darītava var saņemt akcīzes nodokļa atlaidi par pirmo saražoto miljonu litru. Jo es vairāk eksportēju, jo es ātrāk šo pirmo miljonu sasniedzu. Šogad man kā alus eksportētājam šis “eksporta nodoklis” veidos 15 tūkstošus eiro. Pieaugot eksportam, aug arī šis “nodoklis”. Līdz ar to mazā alus darītava, kura orientējas tikai uz vietējo tirgu un attiecīgi ražo mazāk, nonāk izdevīgākā situācijā par to mazo alus darītavu, kura cenšas ražot arī eksportam. Mēs par to esam runājuši ar Finanšu ministriju, un viņi piekrīt, ka saistošie noteikumi būtu jālabo. Mēs ceram, ka līdz vēlēšanām tas tiks izdarīts. Esošais likuma variants mūsu eksporta plānus neaptur, bet gribētos, lai šī lieta tiek sakārtota, lai tas mudinātu arī citas mazās alus darītavas aktīvāk pievērsties eksportam.
Otrs sprungulis. Jūs jau jautājāt, vai viegli ir ielauzties eksporta tirgos. Vieglāk ir ar garšās bagātākiem un interesantākiem augstas pievienotās vērtības produktiem. Jo alu ilgāk raudzē, jo tas kļūst garšu buķetē izteiksmīgāks, bet arī stiprāks. Līdzīgi kā tas notiek ar vīnu. Mums ir paveicies ar to, ka pirms simts gadiem Latvijā bija viens unikāls alus stils, kuru sauc par Baltijas porteri. To raudzē ar “lager” zemās temperatūras raugiem atšķirībā no angļu porteriem, kuri tiek raudzēti ar eila raugiem. Ja grib, lai šis alus ir kvalitatīvs, tad tas ir jāraudzē līdz 6,8-7% alkohola saturam vai stiprāks. Šobrīd ir izveidojusies interesanta situācija, ka Baltijas porteri brūvē Igaunijā, Jaunzēlandē, Kanādā, ASV un daudz kur citur, jo tas mazajām alus darītavām ir liels lepnums.
Iespējams, ka tajā Kanādas alus darītavā nemaz nezina, kur ir Baltija, bet viņi brūvē Baltijas porteri. Bet es Latvijā šādu alu, kura alkohola saturs ir virs 6%, brūvēt nedrīkstu. Tas ir tādēļ, ka mēs izmantojam Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumu uzņēmuma attīstībai, un noteikumos ir teikts, ka mēs šīs investīcijas varam izmantot, ja nebrūvēsim neko stiprāku par 6% alkohola. Tas nozīmē, ka es nevaru brūvēt neko, kas ir unikālāks, īpašāks, atšķirīgāks. Tajā pašā Beļģijā reti kurš alus ir vājāks par 6%, jo tieši raudzējot tiek panāktas šīs interesantās garšas īpašības.
Es pieļauju, ka savulaik šie noteikumi tika izstrādāti, lai novērstu to, ka Latvijā tiek brūvēts ļoti stiprs alus. Taču mazās alus darītavas jau netaisa stipru un lētu alu. Mazās alus darītavas taisa dārgu, īpašu un ekskluzīvu alu. Tādēļ šo normu būtu vērts pārskatīt, jo tas arī varētu veicināt eksportu.
Ja mums būtu iespēja ražot šo Baltijas porteri, tad mūsu eksporta iespējas uzreiz būtu daudz plašākas. Stiprākam alum realizācijas termiņš var būt līdz pat diviem gadiem, un to var transportēt ļoti tālu.
Piemēram, mūsu klasiskajam gaišajam alum realizācijas termiņš ir trīs mēneši, un, protams, ka to nekur tālu neaizvedīsi. Baltijas porteris tiešām gan no leģendas, gan eksportspējas viedokļa ir dārgakmens, kurš mums vēsturiski ir uzdāvināts.
No otras puses – tāpat kā labam pianistam ir vajadzīgs labs flīģelis, tāpat laba alus brūvēšanai ir vajadzīgas labas iekārtas, un tās maksā ļoti dārgi. Tādēļ arī bez Lauku atbalsta dienesta finansējuma mēs iztikt nevaram.
Trešais sprungulis ir saistīts ar tirdzniecību internetā. Mazās alus darītavas tā uzreiz nevar sākt eksportu uz ASV vai kādu citu tālu zemi. Taču ir daudzi cilvēki, kuri uz Latviju atbrauc, pagaršo alu un pēc tam labprāt šo alu pasūtītu internetā. Šobrīd likumi man kā brūvētājam vai tirgotājam aizliedz internetā veikt jebkāda alkohola, arī alus, tirdzniecību.
Savukārt es kā privātpersona Latvijā mierīgi varu pasūtīt vīnu no Francijas vai viskiju no Skotijas. Ja mēs varētu to atrisināt, tad Latvijā paliktu akcīzes nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis, un Latvijas garšas arvien plašāk ietu pasaulē. Tirdzniecība internetā daudz plašāk varētu pavērt durvis uz pasauli tieši mazajiem alus darītājiem.
Tās visas trīs ir vienkāršas lietas, kuras likumos būtu jāpārskata atbilstoši eksporta nepieciešamībai. Visas šīs normas ir savulaik rakstītas, lai ierobežotu alus vai alkohola izplatību Latvijā. Taču eksporta kontekstā tas būtu jāpārskata, lai Latvijas mazās alus darītavas varētu attīstīties arī šajā virzienā.
Kādēļ es tam ticu? ASV pirms 40 gadiem bija amata jeb “craft” alus kustības aizsācējas. Šodien ASV uz katriem miljons iedzīvotājiem ir 18 mazās alus darītavas. Beļģijā, kura ir viena no pasaules alus etalona noteicējām, uz miljons iedzīvotājiem ir 16 mazās alus darītavas. Savukārt Latvijā, sagaidot simtgadi, uz miljons iedzīvotājiem ir 23 mazās alus darītavas. Latviešu enerģija un mīlestība uz alus brūvēšanu ir tik liela, ka to varētu pārvērst arī eksportspējā. Tad mēs alus kā nacionālā dzēriena vērtību varētu saglabāt ne tikai Dainu skapī, bet arī kā ekonomisku vērtību. Eksports mazajām alus darītavām ir ļoti interesanta tēma.
Kas ir jūsu šā gada investīciju plānā?
Pagājušajā gadā mēs sākām gatavoties alus darītavas attīstībai jaunā kvalitatīvā līmenī. Tādēļ mēs sākām mikrobrūža jeb alus darbnīcas projektu. Tā vērtība ir pusmiljons eiro. Pašlaik ir uzstādītas iekārtas un mēs tās testējam. Paredzams, ka šā gada otrajā pusē alus darbnīca tiks atklāta.
Darbnīcas galvenais mērķis ir jaunu garšu veidošana. Tāpat mikrobrūzis ļaus ražot mazākas partijas ar atšķirīgākām un vairāk nišas tirgum piemērotām garšām. Kopējais gada apjoms, ko mēs šajā mikrobrūzī varēsim izbrūvēt, ir tikai 100 tūkstoši litru, iepretim diviem miljoniem litru, ko mēs brūvējam alus darītavā. Viena partija būs iespējama jau no 500 litriem, iepretim 2000 litru alus, kas ir mazākā partija alus darītavā. Trešā lieta – mēs gribētu, lai nākotnē alus darbnīca darbojas kā sava veida alus ateljē, kas varētu radīt īpašas garšas gan par godu īpašiem notikumiem, gan īpašiem klientiem. Piemēram, ja kāds restorāns saka, ka klāt pie saviem ēdieniem grib noteikta rakstura alu, tad mēs kā tādi skroderi varētu radīt īpašu garšu, ko viņi tikai pie sevis varētu piedāvāt. Alus darbnīcas augļus mēs plašākai vērtēšanai varētu nodot gada nogalē.
Kur alus darbnīca atrodas?
Mūsu esošajā alus darītavā.
Tas mūsu attīstībā pašlaik ir nozīmīgākais projekts. Ir uzsākti arī citi projekti, bet par tiem publiski pagaidām vēl negribas stāstīt.
“Valmiermuiža” viennozīmīgi plāno augt un attīstīties kvalitatīvajā virzienā. Pati alus darītava šogad brūvēšanas apmēros sasniegs savus griestus, bet lielāku mēs to nedomājam veidot. Mēs paliksim mazi un augsim kvalitātē.
Kā attīstīsies Rīgas alus kvartāls, kura iniciatori jūs esat?
Ideja par alus kvartālu dzima “Valmiermuižas alus vēstniecībā”, kur mēs jau sešus gadus viesiem rādām un stāstām par alu. Arvien vairāk mēs redzam arī ārvalstu viesus, un viņiem Latvijā interesē nevis suši, bet vietējās garšas. Turklāt interesē tieši mazās alus darītavas, jo tā pasaulē ir vesela kustība.
Mēs atrodamies vēsturiskās fon Stricka alus darītavas teritorijā. Tepat blakus ir “Labietis”. Uz Miera ielas ir “Walters & Grapa”, “Taka”, tālāk “Zobens un lemess”. Tālāk bijušajā Kuncendorfa alus darītavā atrodas “Ziemeļu enkurs”. Tālāk bijušajā “Kimmel” teritorijā ir “Autentika” un “Vest”. Ja mēs paskatāmies, tad tiešām vēsturiski cieši viens otram blakus Rīgā ir darbojušies trīs lieli un vareni alus brūži. Interesanti, ka alus garša tur ir atgriezusies. Tādēļ mēs arī domājām, kā to visu padarīt pievilcīgu un interesantu, un dzima ideja par visa apvienošanu ar zīmolu “Rīgas alus kvartāls”, lai visi, kurus interesē amata alus, zinātu, ka Rīgā ir vieta, uz kurieni jābrauc. Mums ir bijušas prezentācijas gidiem, tad paši sākām piedāvāt alus tūres. Ir iecere līdz maijam izveidot arī vienas dienas alus tūri pa Latviju.
Mēs šādā veidā gribam popularizēt Latvijā darītu alu un caur to attīstīt mazās alus darītavas.
Šis ir pirmais šādas iniciatīvas gads. Mūsu piemēra iedvesmoti, arī igauņi ir ieinteresējušies veidot kaut ko līdzīgu. Tas ir ļoti labs veids, kā parādīt, ka mēs varam lepoties ar daudzveidīgu alu un rosināt arī pilsētas viesus doties gabaliņu tālāk no vecpilsētas. Kopumā šajā ceļojumā ir iespējams iepazīt vairāk nekā 100 Latvijā darītas alus šķirnes. Manuprāt, tā ir ļoti laba sadarbības iniciatīva, ko mēs plānojam turpināt.
Kādas ir jūsu attiecības ar lielveikaliem? Tie labprāt ņem amata alu vai viss beidzas pie jautājuma par cenu, kura ir augstāka nekā lielo rūpnīcu ražojumiem?
Mēs redzam, ka lielveikalos amata alus pārstāvniecība ar katru dienu pieaug. Arī lielveikali ir sapratuši, ka ir pircēji, kuri vēlas iegādāties kvalitatīvu alu. Ja savos darbības pirmsākumos mēs lielveikalos bijām dārgākais alus, tad tagad ar savu klasisko gaišo alu mēs vairs tādi neesam. Ir parādījušies daudzi citi, kuri ir vēl dārgāki. Protams, ka pārdošanas apjomi dažkārt nav lieli. Bet tas ir līdzīgi kā ar vīnu, kuram veikalos ir ļoti daudzveidīgs un plašs sortiments. Es šajā ziņā redzu ļoti pozitīvu attīstību.
Tiesa, lielveikaliem ir augstas kvalitātes prasības, un tas attiecas gan uz piegādēm, gan garšas nemainību, gan ikdienas apkalpošanu. Tas prasa ieguldījumus, laiku un darbu, kā arī kvalitātes kontroles sistēmu pašā uzņēmumā. Mums tas viss ir, tādēļ mūsu sadarbība ar lielveikaliem ir pozitīva. Bet tiešām ir ļoti svarīgi, lai arī mazās alus darītavas spēj nodrošināt nemainīgi augstu kvalitāti. Tas diendienā prasa daudz pūļu.
Cik atsaucīgi ir Latvijas iedzīvotāji jaunu produktu izmēģināšanā?
Ir gatavi. Tomēr jautājums ir, vai seko atkārtots pirkums. Arī mūsu balsts un pamats ir mūsu klasiskās garšas. Savukārt no piecām sešām jaunajām garšām, kuras mēs gadā radām, pēc gada piedāvājumā būs palikusi varbūt viena garša. Tomēr svarīgi ir negulēt uz lauriem un visu laiku meklēt jaunas garšas. Alus šajā ziņā ir ļoti pateicīgs. Piemēram, nākamgad, kad mums sāks darboties alus darbnīca, jaunumu skaits varētu būt divas reizes lielāks nekā pašlaik – aptuveni desmit jaunas garšas gadā. Tādā veidā mēs attīstāmies, lai nepaliktu tikai pie klasikas.
Vai jūs gatavojat arī “privat label” jeb citu preču zīmju produktus?
Klasiskā izpratnē – nē. Tomēr mazajām alus darītavām ir tāds jēdziens kā “čigānu brūzis”. Tas nozīmē – pirms sākt ar savu alus darītavu, alu var brūvēt arī pie kāda cita. Pašlaik Latvijā ir aptuveni trīs šādas jaunas potenciālās alus darītavas, kuras alu dara pie kāda cita. Savukārt mēs ejam tā saucamo veltījumu virzienā, kad īpašas alus garšas radam un veltam, piemēram, kādam kultūras pasākumam. Tāpat uz svētkiem parasti ir uzņēmumi, kuri pasūta alu saviem klientiem, partneriem vai darbiniekiem ar īpaša dizaina etiķetēm. Taču šāds alus nenonāk pārdošanā, tas ir paredzēts tikai dāvināšanai.
Latvijas Alus darītāju savienība prognozē, ka šogad alus realizācijas apmēri varētu pieaugt. Tas attiecas arī uz amata alu?
Latvijā arvien vairāk ciemojas tūristi gardēži, tādēļ es domāju, ka savu pozitīvo pienesumu dos arī “Rīgas alus kvartāls”. Mēs esam labi ieredzēti gan Rīgas lidostā, gan “Tallink” prāmjos. Mazajām alus darītavām ir jāmeklē šādi papildu izplatības virzieni. Šogad mēs pieaugumu redzam tieši ārvalstu ciemiņu virzienā, jo viņi ļoti labprāt izvēlas vietējo, nevis importa alu, kuru var iegādāties jebkur.
Otra lieta – ekonomika aug, un arī Latvijā arvien vairāk alus mīļotāju var atļauties samaksāt vairāk par interesantām garšām. Tādēļ arī šeit es redzu pozitīvu ietekmi, kuru gan nedaudz mazinās akcīzes nodokļa pieaugums.
Tāpat šogad noteikti atvērsies vēl trīs četras mazas alus darītavas. Arī tas veicinās mazo alus darītavu kopējo attīstību.
To visu saliekot kopā, es gribētu ticēt, ka šis mazajām alus darītavām būs pozitīvs gads.
Kāda ir jūsu attieksme pret bezalkoholisko alu, kurš ir ienācis lielo alus darītavu produktu klāstā?
Mēs to neplānojam darīt. Lai bezalkoholiskajam alum radītu garšu, kura atbilst mūsu izpratnei, ir nepieciešamas lielas un dārgas iekārtas. To mēs pašlaik finansiāli nevaram atļauties.
Tādēļ mēs kā mazā alus darītava redzam attīstību bezalkoholisko dzērienu virzienā. Piemēram, mēs esam radījuši jaunās paaudzes kvasu, kurš ir unikāls ar to, ka tajā ir daudz apiņu un tādēļ tas ir rūgts. Tā ir bezalkoholiska versija tiem, kuriem patīk alus rūgtā garša.
Jūs kā alus ražotājs vispār redzat perspektīvas bezalkoholisko dzērienu tirgū? Vai tā ir tikai blakus lieta?
Pagājušajā gadā bezalkoholisko dzērienu tirdzniecībā mums bija vērā ņemams pieaugums – par 20% līdz 132 tūkstošiem litru – arī šogad mēs plānojam 20% pieaugumu. Salīdzinot ar diviem miljoniem litru alus, tas, protams, nav daudz, taču arī to pildīšanu mēs varam kāpināt ievērojami.
Viss sākās uz lokālpatriotiskās nots, jo mēs līdzās alus darītavai gadskārtās rīkojām tirdziņus, un bija interesanti, ka Latvijas zemnieki gatavo produktus ar tik daudzām interesantām garšām. Tajā pašā laikā, aizejot uz restorānu, dzērienu kartes bezalkoholiskajā sadaļā atradīsim tikai pasaules zīmolus. Tādēļ mums likās labi, ka zemnieki varētu ražot vēl vairāk sulu un sīrupu, bet mēs nodrošinātu, ka Latvijas garšas parādās arī bezalkoholisko dzērienu sadaļā. No tā dzima zīmols “Gardu muti”, un mēs redzam savu misiju Latvijas garšu lološanā. Protams, ka, iepērkot izejvielas no Latvijas mazajiem zemniekiem, cena iznāk dārgāka, bet mēs jau arī zinām, ka grāmatas un avīzes Latvijā izdot ir dārgāk, jo apjomi ir mazāki. Atšķirība ir tajā, ka izejvielas mēs tiešām ņemam tikai no Latvijas un redzam tajā arī attīstību.
Mūsu kopējā saimniecībā fokuss gan joprojām ir alus, bet papildus mēs attīstām arī šo segmentu. Tāpat liels ieguldījums ir pildīšanas iekārta stikla pudelēs. Katram mazajam ražotājam tas nemaz nav pa spēkam. Tādēļ mēs jau vairākus gadus savās pildīšanas līnijās pildām pudelēs arī citu mazo ražotāju bezalkoholiskos dzērienus, kurus tālāk jau tie izplata ar saviem zīmoliem. Arī tā ir pozitīva sadarbības iespēja.
Kā jūs vērtējat konkurenci bezalkoholisko dzērienu segmentā?
Mūsu izmantotajām garšām mēs tādu klasisku konkurentu neredzam.
Arī ja mēs runājam par alu, tad mazās alus darītavas klasiskā izpratnē nekonkurē. Katrs ir ar savu raksturu un garšu piedāvājumu. Runa nav par lielākas tirgus daļas izcīnīšanu, bet par garšu kopšanu. Drīzāk tā ir konkurence pašam ar sevi, jo katrs nākamais alus ir jārada labāks par iepriekšējo. Savukārt, kad uzdod jautājumu par konkurenci, tad drīzāk ir jāpadomā, ar ko es esmu atšķirīgs un īpašs. Tā nav klasiskā konkurence, kad produkti ir praktiski vienādi un jūs konkurējat ar cenu un reklāmas apjomu.
No šī gada akcīzes nodokļa likme ir palielināta arī alum. Kādu ietekmi tas radīs?
Man būs grūti vērtēt Latvijas alus tirgu kopumā. Taču tieši mūsu pircēji ir ļoti prasīgi pret kvalitāti. Tādēļ, ka akcīze ir pieaugusi visiem, uz mums tas negatīvu ietekmi neatstās. Drīzāk prieks, ka tas atstās pozitīvu ietekmi uz skolotājiem, māsiņām un Latvijas pārticību kopumā.
Tomēr, ja runājam par Latviju kā pievilcīgu vietu investīcijām, tad tas, ka akcīzes nodokļa likmi pacēla divas reizes straujāk, nekā solīja pirms gada, raisa neizpratni un neuzticību Latvijas politikas pēctecībai un ilgtspējai. Tas pats attiecas uz plastmasas pudeļu aizliegumu.
Runājoties ar investoriem, lielākā neizpratne viņiem ir par to, kādēļ nosacījumi tiek mainīti tik strauji, kādēļ nodokļi tiek mainīti bez pārejas periodiem. Nodokļiem ir jāattīstās un jāmainās līdzi laikam, bet, manuprāt, ir jādod samērīgāki pārejas periodi. Ja es šodien ieguldu kādā iekārtā, tas nozīmē, ka es savu saimniecību plānoju vismaz 10 gadus uz priekšu. Taču, ja nodokļi mainās teju katru gadu un bez adaptācijas perioda, tad es pieļauju, ka citu valstu investoriem var rasties bažas, vai šī ir pietiekami stabila vieta, kur ieguldīt. Tādēļ es domāju, ka nākotnē Latvijai nav jākonkurē par zemākajiem nodokļiem. Kā mēs zinām, tad Skandināvijā nav zemāko nodokļu pasaulē, bet ekonomika attīstās rūkdama. Jautājumam ir jābūt par to, vai valsts nodokļu infrastruktūra ir pietiekami paredzama un pietiekami atbalstoša. Ar šīm biežajām nodokļu izmaiņām mēs veidojam Latviju par vietu, kurā ir riskanti ieguldīt.
Akcīzes atšķirību dēļ pēdējā laikā ir attīstījusies alkohola tirdzniecība Igaunijas pierobežā. Tas jūs arī kaut kā ietekmē?
Mēs uz to nefokusējamies. Ilgtspējīgu attīstību mēs drīzāk redzam eksportā. Šī pierobežas tirdzniecība ir tikai nākamo trīs četru, iespējams, piecu gadu jautājums, jo tālāk, tā vai citādi, cenas izlīdzināsies. Mēs gan esam priecīgi, ja šie pierobežas tirgotāji savā sortimentā ir iekļāvuši “Valmiermuižu”, bet uz to mēs nefokusējamies. Mēs daudz vairāk pārdodam savā reālajā eksportā nekā šajos pierobežas veikalos.
Kāda ir jūsu attieksme pret plāniem ieviest iepakojuma depozīta sistēmu?
Mēs esam par zaļāku domāšanu un zaļāku Latviju. Debates pašlaik ir par to, vai veids, kā to ir plānots darīt, ir gudrākais no ekonomikas viedokļa. Uzliekot papildu izmaksas, tas ietekmēs uzņēmumu pārdošanu. Es neesmu eksperts, kurš pateiks, kā to izdarīt labāk. Bet es iestājos par to, lai tiek septiņas reizes nomērīts, vai tas ir saimnieciski gudrākais veids. Apkārt ir pietiekami daudz pozitīvu piemēru, kā to darīt, un ne tik pozitīvu piemēru, kā to nedarīt. Tādēļ mans ieteikums būtu nestrēbt karstu, septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt.
Kas attiecas uz alus darītājiem, tad standarta alus pudeles var nodot, tādējādi šī depozīta sistēma jau darbojas uz brīvprātības principiem. Protams, šo pieņemšanas punktu nav visur, bet vasarās ir arī daži lielveikali, kuri ir gatavi tukšo taru pieņemt.
Taču, ja atgriežamies pie kopīgās sistēmas, tad es gribētu redzēt arī saprātīgu pārejas laiku, kas alus ražošanas nozarē ir vismaz divi trīs gadi, bet ideāli būtu pieci gadi.
Vai Latvijas tirgū vēl ir vieta jauniem ražotājiem? Arī amata alus tirgū?
Tas ir jautājums, vai Latvijā ir tāds maksimālais iespējamais mazo alus darītavu skaits. Es uz to atbildēt nemāku. Tikpat labi var jautāt, cik tad īsti Latvijā var būt restorānu, labu kafejnīcu? Nepārtraukti atveras kaut kas jauns, un klusi kaut kas arī tiek slēgts. Arī mazo alus darītavu segments nākotnē varētu būt ļoti dinamisks. Mazas alus darītavas izveide pašlaik maksā nedaudz vairāk kā restorāna izveide. Tādēļ iespēja sākt ar mazu alus darītavu ir katram, kurš ir gatavs ieķīlāt trīsistabu dzīvokli Rīgā. Panākumi savukārt ir atkarīgi no tā, vai izdodas radīt savu unikālo garšu, noturēt nemainīgi augstu kvalitāti un iegūt lojālus cienītājus.
Tādēļ, manuprāt, ar alus darīšanu ir jānodarbojas tiem, kuriem tā ir sirdslieta. Ja uz to skatās tikai kā uz biznesu, tad ir rentablākas lietas, kurās ieguldīt, ar ātrāku naudas atdevi. Alus darīšana tomēr drīzāk ir dzīvesstila bizness.
