Lasīšanas laiks: 3 min
“Jaunieši negrib palikt laukos strādāt, jo te nav viegli. Viņi labāk aizbrauc uz ārzemēm, pastrādā, un rezultāts uzreiz iekrīt kabatā. Laukos ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā, un rezultāts kaut kad atnāks. Un pēc tam ir jāturpina strādāt,” tā par darbu un dzīvi laukos stāsta uzņēmējs Aigars Liepiņš no Ramatas pagasta, kurš jau piecus gadus savā dzimtajā pusē nodarbojas ar gaļas lopkopību.
Sākums paša saimniecībai Aigaram bija nejaušs – Ramatā kāda ģimene savulaik pārdeva savu govju ganāmpulku un Aigars to nopircis. Sācis ar 22 lopiem, tagad ir jau 50. Palīdzējusi vecāku pieredze piena lopkopībā un studijas Jelgavā, taču pašu nepieciešamāko iemācījies praktiski darot. Ar laiku saimniecība sakārtota tā, lai Aigaram ar ģimeni pašiem būtu vairāk brīva laika, lai nebūtu jāstrādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vairāk lopus iegādāties gan nav plānots: “Arī tad, kad bija 22 lopi, dzīvojām un iztikām, bet tad katrs sīkums varēja izsist no sliedēm. 50 lopi ir normāli un pietiekami.”
“Man darbs ir iemācīts. Ko jaunietis prot, kad pabeidz vidusskolu? Viņš prot tikai mācīties. Es tikmēr pratu vecākiem saimniecībā palīdzēt, visus svarīgos darbus padarīt.
Es pat nezinu, ko es mācētu un kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu dzīvojis šeit. Man ir paveicies, jo man ir vecāku sniegtā pieredze un atbalsts. Ja viņi te nebūtu savulaik iesākuši kaut ko darīt, tad es arī diez vai būtu pats uz savu galvu ko sācis,” atzīst Aigars.
Viņš norāda, ka darba vēl ir daudz, nepietiek tikai ar to, ka lopi paēduši un padzēruši. Gribas, lai viss ir skaisti iekārtots, taču arī tam vajagot līdzekļus. Pagaidām viss ir iekārtots maksimālam komfortam, pielāgojoties šī brīža apstākļiem un finansiālajām iespējām. Uzlabojumi vēl ir jāveic.
Laukos ļoti noder kaimiņu un citu novada uzņēmēju atbalsts:
“No gaļas lopkopības ienākumi ir neregulāri un tie racionāli jāsadala. Te mani atbalsta vietējie uzņēmēji un saimnieki, jo visu varam sarunāt, aizņemties un aizdot, ja nepieciešams. Paēduši esam, mugurā arī ir, ko vilkt.”
Brīvajā laikā Aigars spēlē Ramatas pagasta amatierteātrī, uz skatuves pavadīti jau vismaz četri gadi. Aigars atzīst, ka nevar izcelties ar sabiedrībā pieņemtiem hobijiem, viņa hobijs ir praktisks, daudzi to nosauktu par darbu darbā – viņam patīk atrast risinājumus, kas atvieglotu ikdienas dzīvi saimniecībā vai mājās.
“Esmu daudz domājis, vai nebūtu jāmet miers, esmu ciemojies pie draugiem ārzemēs, kur viņi pelna labu naudu. Tāpat vienmēr atgriežos pie tā, kur esmu, jo citu dzīvi negribu dzīvot.
Manam puikam te ir, kur izskrieties, draugi un kaimiņi tepat līdzās, vienmēr ir atbalsts. Ārzemēs, strādājot fabrikā un dzīvojot īrētā istabiņā, es neko tik labu neiegūšu,” stāsta Aigars.
Arii aarzemees var sevi pilnveidodot un attiistiities…un nav jaadziivo iireetaa istabinjaa,ja labi nopelni vari pat sawu maaju nopirkt ko Latvijaa ne katrs var,jo ne jau visiem ir vecaaku maajas un saimnieciibas kur nodarboties.Un ja jaunam cilveekam ir jaasaak no nulles viss pasham tad ir pakaljaa
Tieshi taa Aigar ! saksim no tava teiktaa- bez vecaku atbalsta buutu ka buutu ar visu to sakumu!
shini gadijuma vecakiem – liels paldies ar pamatu likshanu un palidzeshanu !
bet ko dariit kad vecakiem nekaa nav ko dot un paliidzeet?
ko dariit tadiem Latvju berniem- jaunieshiem?
ko dariit tim kam nav Radinieki, un vecaki??
ko dariit tiem kas grib bet tikt pari birokratijai nav iespejams …utt…
tad daudzi dodas uz arzemem lai ieguutu kadas zinashanas un galvenokart lidzeklus tam lai saktu kautko dzimtene- jeb arii lai saktu savu biznesu arzemes jo tur ar tadam lietam ir vieglak – jo valsts nenoslogo ar lieliem nodokliem utt un tas dod iespeju atsperties!
es zinu daudzus kas Arzemes ir nopelnijis kautkadu naudinju un pectam atgriezies Latvija un sacis biznesu laukos utt! bet palidzejusi shini gadijuma pieredze arzemes un arii iegutie lidzekli ko nebija devusi gimene un valsts……
Bet no manas puses Aigaram – taa tik turpinaat! Visu to labako!
Veiksmi Aigar! Diemžēl tavs gadījums Latvijā vairāk ir izņēmums nekā norma…Un ārzemēs arī ir jāstrādā,ai kā jāstrādā.
Es gan tam nepiekrītu,ka tas ir izņēmums.Esmu pavadījusi ārzemēs 6 gadus,atgriezos mājās bez iekrājumiem.Pēc tik ilgas prombūtnes Latvijas darba tirgū tu nafig kādam te esi vajadzīgs!Sāku ar semināriem,domu grupām,vācu info,meklēju risinājumus,biju attiecīgās nozares apritē.Diezgan īsā laikā kopā ar vīru bez dižiem līdzekļiem ar zobiem un nagiem BEZ vecāku atbalsta uzaudzējām pie 100 dzīvnieku ganāmpulku.gāja grūti,Kādu laiku dzīvojām pieticīgi,bet tas ir to vērts,jo nu jau sāk nākt pirmie augļi.