Lasīšanas laiks: 4 min
Pašā Valmieras centrā, Raiņa ielā, saules ieskauta, gleznainā Dzirnavu ezeriņa krastā ar roku aizsniedzamā attālumā no cēlās Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas, viduslaiku pils drupām, pilsētas nocietinājumu bastiona mūriem un pilsētas rātes jau 75 gadus atrodas jauka un darbīga iestāde – skola, ko šodien dēvējam par Valmieras 5.vidusskolu. Skolu pie ezeriņa, stāsta Inta Kurvīte, Valmieras 5.vidusskolas skolotāja.
Tieši pirms 100 gadiem, 1915.gadā, kad Valmierā jau vairs nekautrējās no latviskās izcelsmes un apziņas, ievērojamais pilsētas ārsts un savulaik arī pilsētas galva Georgs Apinis kopā ar Emīlu Krūzemani no baznīcas atpirka zemi ezeriņa krastā latviskai skolai nākotnē. Georga Apiņa iemīļotais teiciens “Lai nepiekūstam labu darīdami!” sāka realizēties 18 gadus pēc viņa nāves – 1938.gada pavasarī.
Vietā, kur jau 75 gadus ezeriņa krastā slejas skola, bija neauglīga, kaila nora. Vasarā sākās celtniecības darbi. 1938.gada 9.septembrī notika pamatakmens likšanas svētki ar tradicionālās kapsulas iemūrēšanu un celtniecības darbu svētīšanu. Pēc arhitekta Arnolda Čuibes projekta viena gada laikā tika uzcelta stalta trīs stāvu ēka, kurā tika paredzētas desmit klases un kabineti 350 audzēkņiem. 1939.gada rudenī tiek uzsāktas mācības Valmieras Komercskolā, bet atklāšanas svētki – skolas dzimšanas diena – 17.decembrī. Skolas karoga iesvētīšanas dienā tajā lasāms: “Asu prātu, skaidru sirdi, darbā augsim Latvijai!”
1940.gadā skola iegūst Valsts Ekonomiskā tehnikuma nosaukumu. Skolā starp ierastajiem mācību priekšmetiem tiek mācīti arī tādi kā kaligrāfija, stenogrāfija, militārā mācība. Tai laikā Latvijā iecienītajās Mežu dienās skolas dārzā iedēsta eglīšu, akāciju, kļavu dzīvžogus, 36 ozolus, 10 liepas, 100 bērzus, 2 ošus un 1 mūžzaļo sērmūkslīti.
Otrā pasaules kara laikā skola un tās audzēkņi tiek ierauti kara virpulī: 1942.-1943.gadā skolas ēkā atrodas kara slimnīca, bet audzēkņiem jāmācās vairākās maiņās dažādās vietās pilsētā.
1944.gada rudenī, kara virpulim atkāpjoties, nodeg senais Valmieras centrs. Skola pie ezeriņa paliek neskarta. Nekavējoties paši audzēkņi ķeras pie skolas sakārtošanas, jo karā bija cietusi skolas fasāde, aizmūrēti pagrabstāva logi, nebija kurināmā.
Līdz 1951.gadam skolā sagatavoja topošos grāmatvežus, tirdzniecības darbiniekus. Pēc kara skolai bijusi pat sava saimniecība: 1 govs, 1 aita, 2 cūkas, sakņu dārziņš. Nedisciplinētākajiem skolēniem bijis jāzāģē malka skolas šķūnītī. Bet starpbrīžos skolas klavieres spēlēt nav bijis ļauts – par to draudējis 10 rubļu sods. Katrs rīts skolā iesācies ar rīta rosmi. Ikdienā bijis stingri liegts meitenēm valkāt gredzenus un košas kleitas.
No 1958.gada skola darbojas kā pamata un vidējās izglītības ieguves iestāde. 60.gados skolā aktīvi darbojusies pionieru vienība: organizēti tūrisma pārgājieni, rīkotas tikšanās ar rakstniekiem. Te pat vējojusi 60.gadu kosmosa elpa – divas dienas skolā “ciemojies” kosmonautes Valentīnas Tereškovas vimpelis.
Mainoties gadiem, mainījies arī tās nosaukums: pilsētas pamatskola, 3.vidusskola, 1.astoņgadīgā skola, bet kopš 1977.gada – izcilā, mīlētā direktora Ināra Riekstiņa vadītā Valmieras 5.vidusskola – Riekstiņskola.
Skola ir aktīva, tai ir panākumi konkursos, skolēni gūst balvas, pat ceļojumus uz Vissavienības pionieru nometni “Atreks” Melnās jūras krastā. Skolai ir savs literārais žurnāls “Uguntiņa”, kurā publicē skolēnu dzejoļus un sacerējumus. Literārais gars nav iznīcis, jo arī skolas himnas vārdi vēlāk ir pašu audzēknes Anželas Cīrules sacerēti.
1981.gadā skola iegūst ilgi gaidīto piebūvi – sporta zāli.
Ražīgā mācību darbā, dziedot, dejojot un sportojot ar godu un labu slavu pilsētā aizritējuši padomju gadi, un 20.gadsimta pēdējā desmitgade nāk ar Atmodu, Latvijas neatkarības atjaunošanu, jaunām vēsmām mācību priekšmetu apguvē. Skolā sāk padziļināti apgūt ķīmiju un bioloģiju. Skolu no 1994.gada vada direktors Juris Mūrnieks. Skolai izveidojas sadarbība ar Halles ģimnāziju Vācijā, Vīlandes ģimnāziju Igaunijā, Taivānas misiju un ASV Miera korpusu. Skolā ir iespēja apgūt ķīniešu valodu un kultūru, mācīties pie ārvalstu skolotājiem. Tas ir direktora, vēsturnieka Jura Mūrnieka laiks. Vērienīgs ir jaunās iniciatīvas – Projektu nedēļas – pasākums skolā, tas veltīts austrumu kultūrai. Aizsākas tradīcija audzēkņiem pašiem veidot skolas kalendāru, veltot to kādam no austrumu zodiaka tēliem.
Jaunās tūkstošgades sākumā skolai ir jauna direktore – Rudīte Markus. Pirmajā gadu desmitā direktores Rudītes Markus vadībā skola turpina savas stabilās tradīcijas interešu izglītībā, sīksti cīnās par tiesībām sniegt Valmierā konkurētspējīgu izglītību audzēkņiem savā skolā. Tiek organizētas jaunas mācību programmas: policijas virziena un kultūrizglītības. Skola tiek iesaistīta starptautiskos projektos, tiek modernizēta mācību vide – ienāk datori, projektori. Kļūstam laikmetīgi! Svētkos rādām augstvērtīgus skolas pašdarbības kolektīvu priekšnesumus, spēlējam teātri, dziedam. Padomju gados aizsākusies, nav pārtrūkusi koru un deju kolektīvu dalība Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētkos.