Lasīšanas laiks: 4 min
Otrdien, 12.maijā, Valmieras integrētajā bibliotēkā viesojās Vinaja Čaitanja, kurš sniedza īsu ieskatu kosmoloģiskajos konstruktos senās Indijas Upanišadu tekstos.
Saruna iesākās ar interesantu lūgumu no viesa. Visiem klātesošajiem bija jāaizver acis un trīs minūšu garumā vienkārši jāseko līdzi savai izelpai un ieelpai. Pēc tam tika sniegts skaidrojums vingrinājumam:
kad aizveram acis mēs kā indivīdi paliekam tikai paši ar sevi, un viss apkārtējais pazūd, taču, kad atveram tās, visums savienojas ar indivīdu un tas elpo caur to. Šo procesu var salīdzināt ar flautu, kurā gaisa plūsma veido mūziku. Pēc līdzīga principa strādā katra indivīda eksistence.
Līdz ar to izriet divi fundamentāli eksistenciālisma jautājumi: Kas esmu es? No kurienes nāk šī pasaule? Jebkurš cits jautājums pakārtojas šiem diviem. Tomēr ir liela nozīme tam, kā šie jautājumi tiek uzdoti.
Primārās ir jautājums par sevis apzināšanos, jo pārējais rodas brīdī, kad atveram acis un norisinās saskarsme ar pārējo pasauli un visumu. Atbildes uz šiem jautājumiem nereti rod viedie ar meditācijas palīdzību, bet jautājumi ir fundamentāli jebkuram no mums, nevis tikai indiešiem.
Indijā vienkārši eksistenciālisma tradīcijas ir saglabājušās dzīvas. To nodrošina izglītības sistēmas, kurās piekopj mācekļa un skolotāja attiecības. Arī pats vārds Upanišada burtiskā tulkojumā nozīmē sēdēt zem un tuvu. Skolotājam ne vienmēr jābūt fiziski augstākam nekā māceklim. Tam vienkārši ir jābūt viedākam un šīs attiecības turpinās līdz brīdim, kad māceklis kļūst par skolotāju, jo zinības vienmēr plūst no augšas uz leju.
Upanišadas* ir viens no vissenākajiem vēdu tekstiem.
Pats svarīgais, skandējot mantras, ir melodijas dēļ nemainīt skaņu. Bieži vien gadās, kad mantras būtība pazūd, jo tiek izstieptas vai norautas skaņas. Līdz ar to mainās vārdu jēga un ziņas saturs.
Šī mantra skaidro kā viss atsaucas indivīdā. Piemēram, ūdens ir sēkla, uguns ir runa, zeme ir ķermenis, bet vējš: dzīvības elpa. Tas nozīmē, ka viss, kas ir ārpus, ir arī iekšpus katrā no mums, un Upanišada veido centrālo asi starp šīm divām pasaulēm.
Šajā Upanišadā katrs no vēstījumiem iekļauj medus tematiku. Viesis skaidro, ka medu veido bites, kuras ne tikai to ievāc no simtiem dažādu ziedu, bet arī apputeksnē tos. Līdzīgi arī veidojas katrs no indivīdiem – dažādi avoti saplūst vienā esencē. Tāpēc arī ir medus vākšanu var pielīdzināt indivīdu eksistenciāliem procesiem, kas būtu ieelpa un izelpa. Ar šiem procesiem katrs no mums kaut ko sniedz un kaut ko saņem. Tie dzīvi padara jēgpilnu un vērtīgu, jo ar katru elpu indivīds saņem visumu un tas baro to, bet izelpu katrs dod savu pienesumu, laimi, pasaulei. Tāda ir galvenā būtība visām Upanišadām – mijiedarbība starp iekšējo un ārējo, ko veido dot un saņemt attiecības. Tās ir intīmas attiecības, kurās piedalās jebkurš.
Viesis uzsver, ka ir svarīgi saprast, ka neviens šajā procesā nepaliek novērotāja lomā, jo mēs visi esam dzīvi. Daži to apzinās, bet daži nē. Tomēr labāk ir apzināt notiekošo ap mums, tad varam saprast kā dot un ņemt.
Visi ir vienādi devēji un ņēmēji. Lai arī ir indivīdi, kuri nododas garīgiem meklējumiem, tos nevar uzskatīt par privileģētākiem vai pārākiem, jo visiem dāvātās iespējas ir vienādas.
Un pat ja ķermeni atdod zemei, nekas no tā nemainās, process turpinās. Līdz ar to vēdas veido nomierinošu filozofiju, kas veicina tekstu studēšanu pat pēc tūkstošiem gadu.
Sniegtās idejas gan visās reliģijās ir vienādas, taču indieši tās pauž ļoti tiešā veidā. Jāatzīst, ka šie svētie teksti laika gaitā un politisko spēku ietekmē tiek mainīti. Piemēram, kastu sistēma Indijā nes tik daudz traģēdiju un nelaimes, bet svēto tekstu būtība ir pilnīgi pretēja notiekošajam. To var pielīdzināt arī atomu zinātnei. Sākotnējiem pētniekiem tā bija vienkārši interesanta fizika un tie nerēķinājās ar to, ka darba augļu varētu nest tik postošas sekas cilvēcei. Taču fizika nav vainīga pie atomkariem un cilvēces iznīcības. Pie tā vainojams tas, kā katrs no indivīdiem attiecās pret doto resursu.
Par katru saņemto mācību vai informāciju ir jānes un jāizjūt atbildība, un nedrīkst izlikties, ka nezinām to, jo nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Šajā procesā galvenais ir nodoms, nevis rīcība. Lai gan rīcība reizēm tīri virspusēji šķiet skaista un tīkama, nodoma krāsas var būt pavisam citādas. Līdz ar to viss šajā dzīvē strādā pēc bezgalības zīmes principa – viss, ko dodam, ir viss, ko saņemam.
* Upanišadas ir hinduisma raksti, kuros pamatā aplūkota meditācija un filozofija, taču atrodami arī garīgu debašu un strīdu pieraksti, kā arī mantras, rituālu norādījumi, pamācības priesteriem, jogas un meditācijas komentāri, pārdomas par Vienu un tā izpausmēm. Lielākā daļa hinduisma skolu tās uzskata par reliģiskām instrukcijām. Upanišadas ir vēdu interpretācijas, un tās sauc arī par vedāntu (“vēdu beigām”). (wikipedia.org)